Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Vel 13. gs. sākumā šo vietu uzskatīja par tik svētu, ka tās aiz­skaršana varētu izraisīt vietējo iedzīvotāju sašutumu. Bīskaps Al­berts jau esošajā Rīgā varēja izmantot tikai to, ko viņam atļava. Ta nu krustnešiem Rīgā tika otršķirīgi, samērā neizdevīgi zemes gabali.

Latvijā vēl līdz 20. gs. vidum dzīvoja senas, ar šo zemi saistītas etniskās grupas — izzūdošo tautu pēcteči, kuru dzimtā valoda ne­bija neviena no Baltijas valstu vai tām tuvajām valodām. Vairākas tadas kopienas dzīvoja netālu no Ilūkstes un Krāslavas apkārtnē. Taču šie cilvēki sevi uzskatīja par latviešiem. Līdzīgas ziņas stāstītas arī par Rucavas apkārtni. NIo izzudušajām mazākuma tautībām vis­vairāk ziņu saglabājies par līviem. Viņu rīcība 13. gs. lielā mērā ietekmēja ne tikai Rigas, bet arī visas mūsu zemes vēsturi. Tomēr arī šeit ir daudz neskaidrību.

Pēdējo desmit gadu laikā par līviem samērā daudz rakstīts, radot visai romantisku priekšstatu. Patiesībā ziņas par līviem uzska­tāmas par traģiskām.

Vikingu laika sākums. Pirms runājam par līviem, jāatceras daži notikumi pirms viņu ienākšanas. Islandes vēsturnieks Snorri Sturlusons (1178-1241) savā Sv. Olava sāgā stāsta par notikumiem ap 760. gadu, kad Upsalas zviedru karalis Ēriks karojis austrumos, pakļāvis Somiju, Igauniju un Kursu, licis tur celt pilis un nocieti­nājumus.

Vēsturnieks Sakšu Gramatiķis savā Frodi sāgā stāsta par dāņu vikinga Hodinga teiksmainajiem sirojumiem pa Baltiju un Krieviju 10. gs. sākuma. Pēc tam vikings Frodi pakļāva Polocku un ar viltu ieņēma Daugavas karaļa Anduāna pilsētu (Rīgu?). Beigās Frodi ap­precēja Anduāna meitu.

Ilgāku laiku vikingu pakļautībā bija gan Krievzeme, gan zemes gar Daugavu. 9. gs., kad vikingu valdīšana beidzās, Vidzemes un Latgales teritoriju pakļautība Novgorodai un Polockai saglabājās. 12.-13. gs. Daugavas ūdensceļš bija tiešā Polockas vasaļu pakļau­tībā. Ziemeļvidzeme maksāja ikgadējus meslus Novgorodai pa­kļautajiem Pleskavas kņaziem.

Tomēr Daugavas ūdensceļa apgūšana ir daudz senāka par vi­kingu laiku. Grieķu teikās stāstīts, ka pa Daugavu (teikā — Ēri- danu) mājup no brauciena pa Melno jūru atgriezās argonauti. Maz ticams, ka viņi brauca pa nezināmu maršrutu. Arheologu atrastie gliemežvāki no Indijas okeāna krastiem liecina par tirdzniecības ce­ļiem, kas pastāvējuši daudzus tūkstošus gadu.

Pastāvīgi tirdzniecības sakari ar Gotlandi un tālākām Rietumei­ropas zemēm saistāmi ar baltu pilskalniem gandrīz visā Daugavas garumā. Līvu nometināšana jau pati par sevi liecina, ka tālaika ku­ģinieki Daugavas krastus vai Kolkasraga apkārtni izmantojuši visai aktīvi. Savukārt šī tirdzniecības ceļa attīstība veicināja ostu veidoša­nos pie Rīgas kalna un Daugavas. Kopumā jāatzīmē, ka Daugavas ceļa pakļaušana un līvu nometināšana bija Polockai ekonomiski un politiski izdevīga. Un gan jau izdevīga arī pašiem lībiešiem.

Līvi un vikingi. Līvi līdz vācu ienākšanai kontrolēja galvenos ūdensceļus, tostarp arī Daugavas labo krastu lejpus Aizkraukles. Bet līdz Aizkrauklei šo ceļu kontrolēja Polockas kņazu ielikteņi.

Līvu pārziņā bija arī Gaujas un Aģes ūdensceļi. Jūrā viņi kon­trolēja krastu ap Kolkasragu — sākot no Irbes līdz Ģipkai un no Daugavas līdz Salacai. Jādomā, ka līvu ziņā bija ari zemes ceļi gar minētajām upēm un jūru.

Baltu ciltis no šīm vietām, kas nodrošināja labu iztiku un peļņu, bija pilnīgi padzītas. Domājams, ka to veica apvienotie krievu un vikingu spēki ap 10. gs. Ticamāk, ka līvus šajās vietās nolika kā­das svešas okupantu varas, kas pārvaldīja Latviju līvu ienākšanas laikā. Acīmredzot tie bija vikingi, iespējams, sadarbībā ar austrumu kaimiņiem.

Viduslaikos līvi dzīvoja Vidzemes ziemeļrietumu daļā starp Sa- lacu un Daugavu, rietumos no līnijas Aizkraukle-Burtnieki un Kurzemes ziemeļrietumu daļa. Vēl 13. gs. viņi nebija paspējuši kaut cik manāmi ietekmēt skaisti skanošos Latvijas vietu vārdus. 15. gs. dokumentos jau parādās šņācošās skaņas. Tās pārveidoja senos senču dotos vietvārdus. Ta, piemēram, Lcmiselle pārtapa par Limba­žiem, Suncelle — par Suntažiem, Pabaselle par Pabažiem. Jā, izskaņa -aži radusies lībiešu valodas ietekmē. Kurzeme tas nav manāms. Vi­duslaiku apbedījumu izpēte liek domāt, ka līvi šajā zemē ienāca 10. gs. beigās. Par lībiešiem pēdējos gados rakstīts vairāk nekā par latviešiem, un tomēr par viņu izvietojumu un izcelsmi ziņu maz. Šo jautājumu noskaidrošana diez vai būs iespējama, ja neiedziļināsi­mies Eiropas kopējā vēsturē.

Lielās tautu staigāšanas atskaņas

Mūsu ēras 4. gadsimtā, pēc Romas impērijas sabrukuma, visā Eiropā sākās līdzšinējo teritoriju pārdalīšana. Daudzas tautas bija spiestas pamest gadu simtiem apgūtās un koptās dzīves vietas un doties uz citurieni. Daļa tautu pārceļoja uz dienvidiem, citas uz zie­meļiem. Visas šīs pārvietošanās zināmā mērā atgādināja mēbeļu pārkārtošanu kādā dzīvoklī pēc pārmaiņām ģimenes sastāvā. Ta vien liekas, ka visas šīs darbības vadīja ģermāņu un slāvu tautu slepena vienošanās. Pastāv uzskats, ka lielie pārvietojumi ilga četrus gadsimtus. Spēcīgas šo pārvietojumu atskaņas bija vērojamas ari Baltijā. Minēsim galvenos notikumus.

Baltijā staigāšanu ievadīja suomi cilšu pārvietošanās. Tas pameta Baltijas dienvidu daļu, tostarp arī Daugavas baseinu, un devās uz ziemeļiem.

Uz ziemeļiem devās sēļi, kurši un zemgaļi, ieņemot tagadējās dzīves vietas.

Visas šis pārvietošanās nebūt nenotika tik mierīgi kā skapju un gultu pārbīdīšana dzīvokli. Katra no tām bija saistīta ar cīņām. Par to liecina izrakumi Vidzemes pilskalnos.

Posta un bēdu laiki tik drīz nebeidzās. Izmantojot lielo saju­kumu, vairākus gadsimtus šeit siroja, t.i., laupīja, gan skandināvi no rietumiem, gan arī austrumu kaimiņi.

Tiklīdz Eiropā beidzās tautu staigāšana, sākās vikingu laiks. To izjuta arī latvju ciltis. Vikingi pa Daugavu devās uz Melno jūru, viņi iekaroja un pārvaldīja ne tikai Baltiju, bet ari Krievzemi.

Dažas ziņas liek domāt, ka vikingi vienā vietā nav ilgi uzturē­jušies. Viņi negaidīti ieradās, pieveica vietējos valdniekus, tad no­teica nodevas jeb meslus. Parasti tos vāca vietējie, bet, ja tie paši ar mesliem neieradās, vikingi devās uzbrukumā atkārtoti. Liekas, pa- devibas un kara laiki mainījušies ne vienu reizi vien.

Mūsu zemē 7.-11. gs. daudzu sadursmju izraisītāji bija skandi­nāvu vikingi. Viņi vairākkārt iekaroja Kurzemi, tomēr kurši vienmēr viņus padzina.

Ar vikingu virsvadību saistāms arī tas, ka Vidzeme nonāca Pleskavas pakļautībā un maksāja tai meslus. Pleskava savukārt bija pakļauta Novgorodai. Ar šim sakarībām saistās ari Daugavas ūdens­ceļa pakļaušana Polockai.

Līvu izvietošana lielo upju un jūras ceļu kontrolpunktos bija tikai daļa no Ziemeļlatvijas un Austrumlatvijas pakļaušanas. To ne­apzinoties, grūti izprast 12.-13. gs. notikumus.

Mums jāapzinās ilgi slēptais fakts, ka Ietu cilšu pakļaušana sve­šam varām sākās ne jau 12. gs. beigās, bet gan ievērojami agrāk. Mūsu zemes rakstītā vēsture sākās ne jau 12. gs. ar Indriķa hro­niku. Daļu no notikumiem var apzināt, pētot skandināvu — vi­kingu karagājienus. Minēsim galvenos notikumus, kas skar arī mūsu zemi, bet kas, protams, nav pilns vikingu vēstures apskats.

Ap 650. gadu Grobiņā izveidojās skandināvu kolonijas ar tirdz­niecības apmetnēm.

Vairāki fakti rada priekšstatu, ka mūsu senčiem jau pirms vi­kingu laika bija ne tikai spēcīgi valstiski veidojumi, bet ari sava flote.