Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Savukārt noziedzniekiem Saksijā pavērās lielāka brīvība, jo pat vis­ļaunākajā gadījumā viņiem tikai vajadzētu iestāties krustnešos.

Baltvācu rakstnieks Garlībs Merķelis to aprakstīja šādi.

Jā, viņi atkal atbrauca, šie laipnie, patīkamie ārzemnieki, taču ne vairs ka miermīlīgi tirgotāji, bet kā mantkārīgi laupītāji, kas nodedzināja latviešu sējumus un aizdzina to ganāmpulkus. Viņi atveda sev līdz bruņotus kara­pulkus un, kas bija vēl ļaunāk, viltīgus garīdzniekus. Latvieši varonīgi cī­nījās par savu mantu un zemi; bet, kaut arī viņi spēja turēties pretī sveši­nieku labākajiem ieročiem un vairāk attīstītajai kara mākslai, tomēr pret priesteru viltu viņi bija bezspēcīgi. Priesteri drīz radīja šķelšanos viņu starpā. Tie nīkstošus prata pierunāt kristīties; tic viņiem pavēra nākamības pasauli un par to tikai atņēma — cik pieticīgi! — visu, kas viņiem piede­rēja šai pasaulē. Tie sev izliškēja atļauju celt pilis un pēc tam augstprātīgi un ļauni izsmēja nabaga pieviltos.

1198. gada vasarā Daugavā ar vairākiem kuģiem iebrauca bīs­kapa Bertolda vadītais karaspēks. Karotāju skaits nav minēts, bet, zinot, ka ikvienā tālaika kuģī bija vairāki desmiti viru, to kopskaits varēja būt ap simtu. Tekstā pieminēti arī (kaujas) zirgi.

Vēsturnieki doma, ka kuģi tika atstāti lejpus Rīgas. Tieši lejpus Rīgas bija purvaine; ticamākā vieta kuģu atstāšanai varēja būt taga­dējā Sarkandaugava, kur tos ērti varēja noslēpt. Acīmredzot Ber­tolds gatavoja negaidītu zibenskaru.

Zibenskarš Mārtiņsalā. Mārtiņsala bija maza Daugavas saliņa. Apmēram pirms divdesmit gadiem to applūdināja Rīgas HES ūdens­krātuves ūdeņi. Tās atrašanās vietu varētu meklēt kādu kilometru virs HES turbīnām. Sala atradās tuvu Daugavas labējam krastam. Vasarā zinātāji turp varēja nokļūt brišus. Līdz HES dambja uzcel­šanai pāri Daugavai augšpus Doles salas bieži brauca smagās ma­šīnas. Riteņi līdz pusei bija ūdenī, bet motoru tas neskāra.

Kā vēsta Indriķa hronika (II, 4), krustnešu pirmais mērķis bija Mārtiņsala, jo salinieki esot Bertoldu aizvainojuši (II, 2). Turklāt jebkuru karu vēlams sākt ar vieglu uzvaru, jo tad karavīri gūst pār­liecību par saviem spēkiem. Bez tam asinīm aptraipītas rokas neļauj vairs tik vienkārši padoties, bet liek cīnīties līdz galam. Mazā Mār­tiņsala šai ziņā bija lieliska vieta kara sākšanai, jo uz tās pastāvīgi varēja dzīvot ne vairāk kā ducis kaujasspējīgu vīriešu.

Bertolds aizsūtīja uz salu ziņnesi, un sarunas notika, sasauco­ties pāri šaurajai Daugavas attekai. Pēc tam krustneši atkapas. Nav saprotams, kas viņiem traucēja nokļūt Mārtiņsala un krietni pār­mācīt tās iedzīvotājus.

Ja Daugavā būtu bijis augsts ūdens līmenis, ziņnesis nebūtu nokļuvis salā. Tatad bija kādi citi iemesli, kas atturēja labi apbruņo­tos un apmācītos karavīrus uzbrukt desmitreiz mazākam mierīgo iedzīvotāju pulciņam.

Pat tad ja ūdens līmenis būtu bijis augsts, kas gan kavēja viņus likt lietā līdzi atvestos kaujas zirgus vai doties gar Daugavu uz augšu, paņemt dažas laivas un pārcelties uz salu?

Ako. Domāsim tālāk. Bertolds bija gatavojies militāram uzbru­kumam, izpētījis apstākļus, viņa plānos nebūt nebija paredzēta tikai klaigāšana pāri Daugavas attekai un tad atkāpšanās. Militārā kor­pusa galvenais mērķis droši vien bija Rīgas un Ikšķiles ieņemšana, kā ari plašas apkārtnes pakļaušana. Bet — neveiksme jau pašā sā­kumā.

Hronika nepaskaidro, kāpēc gan Bertolds nedevās tālāk uz Ik­šķili. Ta atrodas tikai 10 km attālumā no Salaspils, lēni ejot, tur nonāktu pēc trijām stundām. Ikšķilē tajā laikā dzīvoja ap 100 cil­vēku (II, 7), no tiem vīrieši varēja būt kādi 25. Krustnešu bija daudz vairāk. Neapšaubāmi, ka Ikšķiles ieņemšana ietilpa Bertolda iece­rētā zibenskara sākuma posmā. Taču Bertolds bija spiests atteikties no diviem tik viegli ieņemamiem objektiem, kur piedevām bija ēr­tas vietas karavīru izvietošanai. Tagad mēs saprotam, kāpēc Mei­nards šajās vietās vispirms cēla mūra ēkas. Tas bija velnišķīgs, labi izdomāts, visai tālredzīgs plāns. Viss bija gatavs, vajadzēja tikai, kā saka, noplūkt odziņas. Bet speciāli apmācītie krustneši, kuru vidū bija arī pieredzējuši karavīri, no cīņām izvairījās. Tātad bija kādi bū­tiski iemesli. Indriķis savā hronikā par tiem rakstīt nevarēja, tomēr hronikas stils ļauj secināt, ka kaut kur netālu no salas Bertolds jau cietis pirmo militāro neveiksmi un bijis spiests atkāpties. Nule teik­to apliecina ari hronikas vārdi: Bertolds viņiem (līviem — I. V.) neko nevarēja padarīt (II, 4) un atgriezās pie kuģiem.

Jāsecina, ka Mārtiņsalu aizsargāja drosmīgi vīri, kurus vadīja virsaitis Ako. Viņu nogalināja 1206. gadā (X, 8), un varoņa galvu nolika pie bīskapa Alberta kājām.

Atgriešanās. Bīskapa kuģi bija atstāti lejpus Rigas. Līdz Mār- tiņsalai bija apmēram 20 km. Katrs karavīrs nesa vairogu un uzkabi. Turp viņi devās, vieglas uzvaras cerību spārnoti, atpakaļ — zaudē­juma kauna un niknuma pilni.

Vēl daudz bēdīgāks bija ekspedīcijas vadoņu garīgais noska­ņojums. Divpadsmit gadus vācu tirgotāju algotais Meinarda izlūk­dienests bija gatavojis militārās bāzes, iztērējot prāvus līdzekļus. Ve­selu gadu Bertolds Saksijā vāca karaspēku, to apmacīja, par lielu naudu apbruņoja un atveda uz Baltiju. Un nu ilgu gadu darbs, iz­strādātais plāns un iztērētie līdzekļi, kā tautā saka, kaķim zem astes.

Hronikā neminētu iemeslu dēļ krustneši neaizgāja līdz ku­ģiem, bet gan apmetās netālu no Daugavas, jo tur bīskaps apsprie­dās ar savējiem (II, 4). Tālāk lasāms: …Pa tam pie viņiem sapulcējās visi livi, kuri apmetās viņpus Rīgas kalna (II, 5). No tālākā teksta izriet, ka līvu bijis diezgan liels pūlis (II, 6). Šajā vietā hronika atkal, jau kuro reizi, sapinas savās pretrunās.

Ja uz mirkli ticam Indriķa hronikai, tad Rīgas vēl nebija. Tuvākā lielākā apdzīvotā vieta bija Turaida, ja neskaita Mārtiņsalu un Ik­šķili. No Turaidas ierasties līvi vēl nevarēja. Maz ticams, ka kāds mārtiņsalietis būtu pa sēkļiem pārbridis Daugavu, aizskrējis līdz Ikšķilei un tur sapulcinājis vīrus ar ieročiem. Līdz Ikšķilei 10 km, turp un atpakaļ — 20 km. Talu tas nav. Jau minējām, cik viru varēja būt Mārtiņsalā un cik Ikšķilē. Pieņemsim, ka krustnešus panāca kādi 30 līvi. Tas nepavisam nav pūlis. Atkal hronikas vēstījumā at­rodam pretrunas, kas lien ārā gluži kā īlens no maisa.

Tomēr, jo tālāk, jo vairāk neatbilstību, kas liek domāt, ka teksts neatspoguļo patiesos notikumus. Skatot notikumu gaitu kopumā, jādomā, ka rīdzinieku karaspēks devis krustnešiem pirmo triecienu pie Mārtiņsalas, bet pie Rīgas sekojis otrs — graujošs trieciens. Tā­lāko notikumu izklāsts, atkal atbilstoši Indriķa hronikai, šo domu vēlreiz apliecinās.

Kultūras nesēju pieklājības stunda. Tālāk hronika vēsta, ka līvi aizsūtījuši pie bīskapa ziņnesi, vaicādami, kādēļ viņš atvedis ka­raspēku. Tādēļ, atbildējis bīskaps, ka viņi, tapat kā suņi pie vēmek­ļiem, vairākkārt no ticības atgriezās pie pagānisma (II, 5).

Neko sacīt, kultūras nesēja cienīga runa. Turklāt jādomā, ka hronists pašus stiprākos teicienus nemaz nav pieminējis.

Kā redzam, godāto bīskapu nav mocījis nedz kautrības, nedz liekas pieklājības slogs. Var saprast viņa sarūgtinājumu par neveik­smi pie Mārtiņsalas, bet tas neattaisno gaismas un kultūras neseja rupjības.

…Tam seko līvu pieklājīgā un pat pazemīgā atbilde, ka viņi gatavi šo jautājumu risināt. Taču bīskaps pieprasa viņu dēlus par ķīlniekiem.