Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Tālākais tecējuma ģenerālvirziens krasi mainās, un līdz pat grī­vai upe virzās uz ZRR, precīzāk, tās virziens atbilst 300° ģeo­grāfiskajam azimutam, t.i., vērsts uz Saules rietu Ūsiņos un Rudens Mārā. Pirmā posma garums ir 260 km. Mēs jau pirmajā apcirkni atzīmējām šo attālumu saistībā ar Rīgas apli. Otrā posma garums ir 420 km. To attiecība 1,6 atbilst zelta griezuma attiecībai, kas nosaka bioloģisko būtņu proporcijas.

Raugoties pret Daugavas tecējumu, tā savus ūdeņus augštecē nes no Saules lēkta Jāņos, lejtecē — no Saules lēkta Meteņos. Trešā ir Lieldienu līnija. Daugavas izteka atrodas tieši austrumos no pir­mās Rīgas, 510 km attālumā. Lieldienās Saule lec tieši austrumos, tāpēc pirmo Rīgu un izteku saista Lieldienu līnija. Visi šie virzieni ieņēma svarīgu vietu seno cilvēku pasaules skatījumā. Vēl jo vairāk, Daugavas lejteces virziena turpinājumu var saskatīt Rīgas līča Kur­zemes krastā ltdz pat Kolkai.

Precīzas Daugavas kartes parādījās tikai 19. gadsimtā. Zinātnieki vēl 17. gs. nezināja, kāds ir Daugavas patiesais tecējuma ģenerālvirziens. Bet pirms daudziem gadu tūkstošiem Ietu senči Daugavas galveno virzienu zināja precīzi. Par to liecina senatnē liktā dižo svētakmeņu līnija (tuvāk par to sk. Ceturtajā apcirknī). Tātad tāla senatnē, pirms daudziem tūkstošiem gadu, senči lieliski pārzināja ģeogrāfiju un kartogrāfiju, tās tecējuma galvenos virzie­nus, apzinājās Daugavas nozīmi.

Kur sākas Daugava

Daugava iztek no Ohvates ezera VUdaja augstienē. Savu vairāk nekā 1000 km garo tecējumu tā sāk ar spēcīgu straumi. Senajās kartēs tās izteka apzīmēta ar lielu ezeru, no kura iztek arī Volga un Dņepra. Pirms nepilna pusotra tūkstoša gadu iztekas rajonā visai blīvi dzīvoja mūsu senči — baltu ciltis.

Senatnē Daugavas iztekas rajonu dēvēja par Alauna kalniem. Mūsdienās šo vietu sauc par Valdaja augstieni. Tajā ir daudz ezeru. Tos, šķiet, veidojis ne tikai šļūdonis, bet arī iegruvumi, jo tic ir visai dziļi. Gan upēs, gan ezeros ūdens tīrs, dzidrs, daudz zivju. Meži ogām un sēnēm bagāti. Augstienes austrumu daļā sākas Volga, dienvidu daļā — Dņepra, bet rietumu daļā — Daugava. Šajā apvidū sākas arī Volkotas upe.

Senajās kartēs Valdaja augstienē iezīmēts liels ezers, no kura sākas trīs varenas upes — Daugava, Dņepra un Volga. Jāsaka, ka šis attēlojums senatnē nav bijis tālu no patiesības. Daļa purvu starp minēto upju augštecēm pirms dažiem tūkstošiem gadu patiešām bija ezeri.

Daugava sākas senajās baltu zemēs, kuras 7.-8. gs. pārņēma savā valdījumā agresīvās austrumu ciltis. Par baltu cilšu dzīvi liecina gan izrakumi, gan vietvārdi, gan ari daudzie baltu pilskalni Dauga­vas augštecē.

Parasti tie ceļotāji, kas devušies uz pašu izteku, interesējas par vietu, kur sākas Daugava. Ar Daugavas izteku ir tieši tāpat kā ar Gaujas sākumu — pastāv divas iztekas vietas. Viena no tām — vēs­turiskais ceļš laivu pārvilkšanai caur Ohvates ezeru uz Volgu. Otra būtu ģeogrāfiskā izteka.

Pasaulē ir vispārpieņemta metode, kā meklēt upes izteku. Ir jāiet vai jābrauc pret straumi, katrreiz pagriežoties pa to sateci, kura nes vairāk ūdens. Ta rīkojoties, jāpieņem, ka Daugavas sākums ir Volkotas upe.

Vēsturisko Daugavas izteku veidojot strautiņš. Nostāsts vēsta, ka tas meklējams zem kāda berza saknēm. Šis strautiņš ietek nelie­lajā Dviņecas ezeriņā, kuru caurteka savieno ar Ohvates-Žadeņas ezeriem. To kopējais garums apmēram 20 km. Gan pārteka no Dvi­ņecas ezera uz Ohvates-Žadeņas ezeriem, gan Daugavas tecējums virzās uz DR. Žadeņas ezeri atgādina pavasara palos pārplūdušu upi, bet Ohvates ezers — četrstaru zvaigzni. Pa tās DR staru uz ZA iet vēsturiskais laivu pārvilkšanas ceļš uz Volgu. Tālāk aiz Dviņecas ezera, apmēram pēc 15 km, var nonākt Volgas baseinā. Otrā Ohva­tes ezera šķērszarā ietek Volkota. Pa trešo zaru iztek Daugava, bet ceturtais norāda uz Dņepras sākumu.

Daugavas ģeogrāfiskais sākums ir Volkota. Ta iztek no Bobro- vije Luku ezera un ietek jau minētajā Ohvates ezerā. Volkotas ga­rums ir 72 km, vidējais kritums — apmēram 0,8 metri uz 1 kilo­metru. Ta ir ūdeņiem bagāta upe, braucama visu vasaru. Ieteicamā­kais ceļojuma laiks tomēr ir maijs un jūnijs, jo vēlāk gultnē saaug ūdenszāles.

Volkotas augštece raksturojama kā skaista pauguraine. Upei šai posmā augsti, mežiem apauguši, samērā krauji krasti, apkārtnē daudz gleznainu ainavu. Vidustecē Volkotas senleja paplašinās līdz puskilometram, vietām pat lidz 1 kilometram. Upe līkumo pa klānu pļavām, tuvojoties te vienam, te otram krastam. Senlejas krastu pauguros saglabājušās baltu cilšu pilskalnu un apmetņu vietas. Pils­kalni pie senajiem tirdzniecības ceļiem kalpoja gan aizsardzībai, gan par atbalsta punktiem nodevu ievākšanai no garāmbraucošajiem tirgotājiem, iespējams, arī par naktsmītnēm.

Pašus Volkotas sākumus iepriekšējā gadsimta astoņdesmita­jos gados kājām izstaigāja Latvijas tūristu kluba kājnieku tūristu grupa, kuru vadīja Eliass Peisenieks. Jāpiebilst, ka lielākā daļa minēo ciemu pamesti. Valdaja augstienē ir daudz skaistu, klusu, tikpat kā neapdzīvotu vietu. Kādreiz lielie, jau sešdesmitajos gados pamestie ciemi liecina par to, cik daudz cilvēku tur kādreiz dzī­vojuši.

Pie Volkotas augšteces var nokļūt visai ērti: ar Rigas-Maskavas vilcienu līdz Veļikije Lūkiem. Tur jāpārsēžas un pa Bologojes līniju jābrauc līdz Andreapoles pilsētiņai. No tās ar piepilsētas autobusu Andreapole-Serjožina līdz Vipolzovas ciemam. Tālāk aprakstu ce­ļojumu pa upi, kilometrus skaitot no grīvas.

66. km Peščahas ciems. Tā apkārtnē daudz smilts un grants pauguru, iespējams, tā radies arī ciema nosaukums. [2] pirms pešča­has volkotā samērā straujš posms, gultnē daudz akmeņu. Ja ūdens līmenis augsts, posms noteikti jāizlūko, jo tā beigās zems tilts un spēcīgs kritums. Tālāk klānu pļavas, vietām upē līči.

58. km labā krasta pieteka Brosņica, kas iztek no Brosno ezera.

57. km kreisajā krastā Voloku [3] ciems. nosaukums norāda uz senu laivu pārvilkšanas ceļu. Upi šķērso Andreapoles ceļa tilts. Laivas jāapnes.

56. km kreisā krasta pieteka Gaušica (9 km), kas iztek no Lu- čānu ezera (7x3 km). Lučānu ezers slavens ar skaistām atpūtas vietām un lieliem zivju lomiem. Lejpus Gaušicas ūdens daudzums Volkotā jūtami palielinās. Upe joprojām līkumo pa klāniem, krasti zemi. Apmierinošas nakšņošanas vietas ir tikai apmēram 3 km lej­pus Gaušicas.

46. km krasti atkal kļūst augstāki. Labajā krastā Bistru ciems. Upi šķērso Andreapoles-Dimitrovas ceļš. Pa šo ceļu var nokļūt Gorku ciemā pie Lučanu ezera. Upē ap 2 km garš straujš posms ar laukakmeņiem gultnē. Posma beigas kreisajā krastā augsts, ar ko­kiem apaudzis paugurs, iespējams, senais pilskalns.

42. km krasti kļūst zemāki. Klāni turpinās.

38. km ezera krasti kļūst augstaki, upe — seklāka un straujāka.

37. km abos krastos Stekļinas ciems. Tilts. Aiz ciema labas nak­šņošanas vietas. Tālāk — atkal klāni.

32. km Volkota ietek Patalovas (tulkojumā — Pietālavas) ezera (13 x 0,5 km) dienvidu galā. Izteka meklējama ziemeļaustrumu vir­zienā, ieslīpi šķērsojot ezeru. Orientieris — priedēm apaudzis pau­gurs ezera pretējā krastā, iespējams, sens pilskalns. Aiz tā — padziļš licis — no tā Volkotas izteka. Klāni turpinās.

27. km kreisā krasta pieteka Zaborje. Krasti kļūst augstāki. Sjomčenku ciems. Upe kļūst seklāka un straujāka. Ciema viņā gala tilts, ceļš uz Zaborji. Upes krasti samērā augsti, apauguši ar skuju un lapu kokiem. Vietām iztek avoti. Labas nakšņošanas vietas.