Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Daugavas loki pārsteidz ne tikai ar savu skaistumu un ne tikai ar to, ka pastāv jau miljoniem gadu. Vēl jo pārsteidzošākas ir saka­rības, kas šos lokus saista ar plašiem zemes veidojumiem, ko ģeo­grāfi dēvē par Hānjas, Minskas un Valdaja augstienēm. Tas ir ūdens­šķirtnes, starp kurām kā milzu muldā atrodas Daugavas un tās pieteku senielejas. Nule aprakstītos lokus Daugava met tieši šīs varenās, 420 km platās muldas vidū.

Hānjas un Minskas augstieņu augstākie punkti gan savā starpā, gan ar jau minēto senču svētvietu Vecbqrnē un ar Nīcgales svēt- akmeni veido daudzas precīzas sasaistes.

Tuvāka šo saišu iepazīšana pārliecinoši parāda seno civilizāciju izcilās zināšanas, ko viņi lika lietā, iekārtojot šīs svētvietas. Vēl jo vairāk — līdz šim iegūtās ziņas par seno svētvietu izvietojumu lie­cina par ļoti rūpīgi pārdomātu darba plānošanu pirms miljoniem gadu. Svētvietu savstarpējās, turklāt daudzkārtējās saiknes ļauj iz­darīt ļoti svarīgus secinājumus par Baltijas zemju radīšanas gaitu. Izcili nozīmīgu lomu plašajā svētvietu tīklā ieņem Hānjas augstiene.

Hānjas augstiene veido Igaunijas DA daļu. Tas atzars — Alūk­snes augstiene iesniedzas arī Latvijā un veido ūdensšķirtni starp Daugavas un Gaujas baseina upēm. Igaunijā, netālu no ļoti senas svētvietas Uuri, sākas Pededze. Ta ietek Aiviekstē, kas, kā jau mi­nēju, ir Daugavas pieteka. Hānjas augstienes augstākais punkts ir

Lielais Munameģis (318 m vjl.). Tas ir lielpaugurs ar izteiktu vir­sotni.

Jau pieminēju Lielā Munameģa un Pokaiņu sasaistes. Bet šim lielpauguram ir vēl daudzas citas papildu sasaistes. 45 km uz ZR no tā, t.i., senču svētvirzienā, kur riet Saule Jāņu vakara, atrodas otrs izteikts paugurs — Mazais Munameģis (307 m vjl.). Igauņu senči šo kalnu uzskatīja par svētu.

Tallinas vieta. Ja turpinātu iedomātu līniju no Lielā Muna­meģa uz Otepes svētezeru tālāk uz ZR, nonāktu Igaunijas galvas­pilsētā Tallinā. Šis ceļš četras reizes pārsniedz nule minēto pauguru

4. att. Baltijas pilsētu sasaistes

savstarpējo attālumu. Tālāko attālumu no L. Munameģa līdz Tal­linai varētu salīdzināt ar plaukstu, bet tajā ietverto posmu līdz M. Munameģim — ar pirksta platumu.

Tatad, ja ņem vērā jau agrāk minētās ziņas, Tallina atrodas vietā, kur krustojas četras senās svētllnijas:

a) Munameģu līnija;

b) jau aprakstītais aplis ap pirmo Rīgu;

c) loks no Daugavas sākumiem, kas ietver sevi Viļņu, Rīgu un Tallinu;

d) līnija, kas iet uz ziemeļiem no otrās Rīgas caur Tallinu un Helsinkiem.

Nule minētās sakarības vēlreiz apliecina, cik rūpīgi un pār­domāti tallalā senatnē plānotas senās Baltijas galvenās svētvietas un to sasaistes.

Vēl atzīmēšu kādu interesantu sagadīšanos. Ja no Alūksnes Tempļa kalna, kur uzbūvēts apaļš paviljons, lidotu tieši Rīgas vir­zienā un tālāk, mēs nonāktu pie slavenās apaļās svētvietas An­glijā — Stounhendžas.

Munameģu svētlīnijas. Caur L. Munameģi iet daudzas svēt- līnijas, kas liecina par tā nozīmīgumu: šī darba pirmajā grāmatā ap­rakstītā Pasaules meridiāna Laimas līnija (226. lpp.); L. Munameģi šķērso ari Pokaiņu Lielais aplis. Tādējādi šai vietai ir vairākkārtējas ļoti senas saiknes. Bet tās nav vienīgās. Dodoties no Mazā Muna­meģa tieši uz dienvidiem, pēc 200 km nonāk pie jau minētā Nīc­gales akmens. Bet, dodoties tieši uz dienvidiem no Lielā Muna­meģa, pēc tieši tāda paša attāluma, t.i., 200 km, nonāk Daugavas loku vidū pie jau minētās Vecbornes baznīcas (lasi — senās svēt­vietas). Šajos ceļos atrodas neparasti daudz seno svētvietu: Alūk­snes Tempļa kalns, Kameņecas Lielais akmens Jaunaglonā, Rušona ezera bijusī svētā, tagad Upura sala, daudzas seno svētvietu vietā celtas baznīcas, to vidū Izvaltas, Šķeltiņu, Rikavas, Litenes u.c. baz­nīcas. Tālāk apskatīsim interesantu svētlīniju R virzienā.

Minskas augstiene aizņem Baltkrievijas ZR daļu. Tas aug­stākais punkts Borovļāni, kas 20. gs. vidū pārdēvēts par Dzeržinska kalnu (346 m vjl.). Borovļānu apkārtne ir viegli viļņots līdzenums. Šai plašajai augstienei, kas nosaka Daugavas, Nemunas un Dņep- ras tecējumus, ir precīzas saiknes ar nule aplūkoto Hānjas augstieni un tās augstākajiem punktiem.

Ja turpina iesākto ceļu no Lielā Munameģa uz dienvidiem caur Vecborni, pēc 220 km nonāk Borovļānos. Apbrīnojams ir augstāko punktu simetriskais izvietojums pret Daugavas lokiem. Arī pats Bo­rovļānu, tāpat kā jau minētais Bornes, vārds norāda uz Tora kulta vietu.

Minskas augstiene būtībā ir līdzīga Hānjas augstienei. Arī šeit atrodas pacēlumu pāris, un tie ir simetriski pret jau minēto L. un M. Munameģi. Dodoties no Borovļāniem uz ZR, nonāk Krevo (lasi — Krīvu) kalnā (320 m vjl.).

5. all. Viļņas saikne ar senajam svētvietām

Senā krīvu vieta — Krevo. Vispirms atzīmēšu, ka šeit ir tieši viduspunkts starp Viļņu un Minsku. Pats vietas nosaukums norāda uz senu svētvietu, kur darbojušies arī makroķeltu priesteri — krivi. Turklāt Krevo ir saistīts ar Nīcgales Lielo akmeni. Ja turpina jau veikto iedomāto ceļu uz dienvidiem no M. Munameģa, kas pēc 200 km noved pie Nīcgales akmens, vēl pēc 200 km nonāk pie Krevo.

Turklāt Krevo ir viena no tām vietām, kas ietilpst milzīgā, iedo­mātā pērkonkrusta zīmē, kas šķērso visu Baltiju. Pirms sākt to kon­struēt, vispirms atzīmēšu, ka Krevo un L. Munameģa augstums virs jūras līmeņa ir gandrīz vienāds. Ja tos savieno ar nosacītu līniju un ziemeļos to papildina ar atzaru uz M. Munameģi, bet dienvidos uz Borovļāniem, iegūst pusi no pērkonkrusta zīmes. Tas otru pusi veido pati Daugava, kuras tecējuma augšgals atbilst figūras austrumu daļai. Zīmes rietumu daļu izsaka daudzkārt aprakstītā svētlīnija uz Pokaiņiem.

Aprakstot šo figūru, no trim literatūrā sastopamajiem vār­diem — svastika, ugunskrusts vai pērkonkrusts — izvēlējos pēdējo, jo tas saistāms ar Tora vārdu. Skandināvu mitoloģijā Tors ir dievība, kuras varā ir zibens un pērkons. Vel atzīmēšu, ka apskatītās pēr­konkrusta zīmes pirmo daļu veido augstieņu pauguri, bet otro — ūdeņi. Te nu spilgti izpaužas mūsu seno zināšanu pamatprincipi par divu atsevišķu enerģiju darbību.

Milzīgās zīmes centrs meklējams senajā Daugavpils vietā Nau­jenē. Tas liek ar svaigu skatu paraudzīties uz Naujenes izvietojumu un tās apkārtnes izveidojumu.

Viļņa. Krevo iezīmē arī vēl citas pārsteidzošas saistības. Proti, šis pacēlums atrodas tieši vidū starp Viļņu un Minsku. Līdz ar to arī senās Viļņas sākumi Ģedimina kalnā tiek apliecināti ar piecām ļoti ievērojamām svētliniju saistībām:

a) Viļņa atrodas uz Pasaules Galvenā meridiāna centrālās līni­jas, par ko jau minēju šī darba pirmajā grāmatā;

b) šo vietu šķērso loki ap Rīgu un loks, kas vieno trīs Baltijas valstu galvaspilsētas;

c) šo vietu šķērso divas jau aprakstītas svētllnijas: viena no tām iet caur pirmo un trešo Rigu, otra — caur Krevo un Minsku.

Kā redzams, senči savām galvaspilsētām izvēlējās vietas, ko šķērso ļoti daudzas svētllnijas.

Interesenti šeit atradis daudzas papildu saistības, bet tās nav šis grāmatas galvenais mērķis. Šeit atzīmēšu tikai pašu būtību.

Saiknes ar Valdaja augstieni. Daugavas tecējumu bez jau minētajām Hānjas un Minskas augstienēm veido arī trešā — Val­daja augstiene. Tā nosaka Daugavas sākumus lielākā mērā, nekā pieņemts uzskatit līdz šim.

Valdaja augstiene Krievijā aizņem Novgorodas, Sanktpēterbur- gas, Pleskavas, Smoļenskas un Tveras guberņu. Tas augstākā vieta meklējama 130 km uz ZA no Daugavas iztekas visai gleznainā, ezeriem bagātā apvidū. Ģeogrāfiski šis augstākais punkts ir 343 m vjl. Tas ir maz izteikts Cna upes krasta posms, kuram nav dots pat atsevišķs vārds. Tāpēc domājams, ka īstais Valdaja augstienes centrs atrodas uz DA no šī mērnieku noteiktā punkta un to iezīmē Svētais ezers. Ja no tā skatās uz DR, izrādās, ka šis virziens sakrit ar Dau­gavas tecējumu tās augšējā daļā līdz Bešenkovičiem. Bet, ja skatās vēl tālāk, nonāk pie Minskas un jau minētajiem Borovļāniem.