Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Saules Olas nozīme. Iepriekšējā nodaļā ar Lielo Munameģi sā­kām lielo ceļojumu ap Daugavas lokiem. Mūsu tālie senči labi zi­nāja plašās kopsakarības un nevienai vietai nedeva vārdu tāpat vien. Arī ši kalna vārds norāda uz lielām sakarībām.

Kalna vārds sastāv no trim daļām — Suur Muna-megi. Pēdējais 110 šiem vārdiem — rnegi nozīmē — kalns, bet diviem iepriekšējiem nepieciešams skaidrojums.

Suur igauņu valodā nozīmē — liels, dižs, varens. Bet senajās valodās, tostarp sanskritā, surja apzīmē pašu Sauli. Šī kalna saiknes ar Pokaiņiem un citām ievērojamām vietām pārliecina, ka milzīgā veidojuma vārds tiešām saistāms ar Sauli.

Savukārt muna igauņu valodā nozīmē — ola.

Ir gadījies lasīt izteikumus, ka L. Munameģim šads vārds dots tāpēc, ka kalnam esot olas veidols. Pirms daudziem gadiem kopā ar draugiem vairākkārt mēģinājām šo līdzību atrast, staigājot pa L. Mu­nameģa apkārtni, taču mums tas neizdevās. Toties ir dažas citas, daudz būtiskākas līdzības.

Netālu no Kolkasraga Slīteres Zilajos kalnos bija neliela ap­dzīvota vieta Muņi. Ta atrodas gandrīz uz tā paša platuma grāda (ģeogrāfiskās paralēles), kur L. Munameģis. Bet, ja turpina šo para­lēli vēl tālāk uz rietumiem, vēl pēc 650 km nonākam Skagena ragā, kas noslēdz Baltijas jūras izeju uz Ziemeļu jūru. Tatad līnija L. Mu- nameģis-Kolka-Skagena rags vispirms noslēdz mazo olu — Rīgas līci, tad lielo olu — pašu Baltijas jūru.

Pieredzējuši jūrnieki stāsta, ka Skagena rags, no viņu skatī­juma, ir līdzīgs Kolkasragam. Nebūtu korekti apgalvot, ka šīs līdzī­bas, līdzīgie vārdi un to nozīme, kā ari vairākas citas saiknes ir tikai sagadīšanās. Sensenās teikas par olu kā radīšanas sākumu liek do­māt, ka Pokaiņu un L. Munameģa saiknēm ir kāda ļoti būtiska nozīme Baltijas jūras izveidošanā tāltālajos aizlaikos. Tāpēc ar cieņu jāizturas pret Daugavu, tās lokiem un citām brīnumainām vietām šajā lielajā sistēmā. Vēl piemetināšu, ka somugru vārds muna sa­klausāms arī Lietuvas lielās upes Nemunas vārdā. Tātad Nemuna bija sava veida vienojošais pretstats Daugavai.

Radīšanas teikas. Dažādu ģeoloģisko laikmetu nogulumu kār­tas Latvijā klāj pamatklintāju vidēji 0,5-1 km biezumā. Jau mi nēju, ka Latvijas lielo upju gultnes atspoguļo pamatklintāja ieleju un plaisu izvietojumu. Apjēdzot, ka virszemes upju un svēt­vietu plānu, ari pamatklintāja profilu, saista Saules ceļi, tuvojamies senču izpratnei par Dabu kā Augstākā Saprāta veidojumu un iz­pausmi.

Sevišķu interesi izraisa tās latvju teikas, kurās ir runa par lielo upju saskaņotu, pakāpenisku veidošanu. Tālo aizlaiku notikumi pārstāstīti simbolu valodā, jo tikai tā senās zināšanas varēja saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm. Pašos pamatos šis teikas nepār­protami liecina, ka mūsu senči ir zinājuši dziļākās enerģētiskās sakarības, zinājuši, ka tās pakāpeniski izraisa būtiskas pārmaiņas Zemes reljefā.

Mūsdienu cilvēkus var mulsināt dažu teiku simbolika. To neiz­protot, ziņojums var likties pat bērnišķīgi naivs. Taču iedziļinieties teiku vēstījuma būtībā. Manuprāt, senākās cilmes teikas vēsta par Dieva radīto būtņu pakāpenisku un metodisku rīcību. Vislabāk šīs ziņas saglabājušās teikās par Daugavas rakšanu.

… Dievs sasaucis kopā visus zvērus, putnus, zivis pie darba, licis rakt Daugavu. Sanākuši ari visi, visi. Un zaķis ar lapsu, veiklākām kājām, tū­liņ mērojuši upei ceļu: zaķis lēcis pa priekšu, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robežas. Kurmis, zemes urķis, pa ievilkto robežu dzinis pirmo vagu, bet āpsis vagu pakasījis lielāku, lācis atkal, kā jau stiprinieks, klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās (lūk, tādēļ arī Daugavas krastos tie kalni gadījušies). Arī citi zvēri, putni strādājuši ko nagi nes, un tā drīzi vien Daugavas grava bij izrakta.

Minētie zvēri un viņu darbs, protams, ir simboli. Atzīmēsim lo­ģisku un pārdomātu darbu sadalījumu.

No latvju teikām izriet, ka arī citu upju ceļi vispirms ir iezīmēti.

To arī dara lapsa, iezīmēdama Gauju. Salacas ceļš iezīmēts, Vel­nam velkot smagu naudas maisu, Liede Velnam pievelkot līdzi otru kāju u.tml. Velns šeit ir teiku kropļojums, vecākos variantos runa ir par Milzi. Piemēram, Džūkstes upe cēlusies, Milzim raujot iz zemes varenu ozolu, tā vienas saknes vietā radusies upe. Līdzī­gas teikas vēstī ari par citu upju gultņu iezīmēšanu. Tas visas lie­cina: senči pavisam noteikti zinājuši, ka upju gultņu ceļi nosprausti iepriekš sagatavotos projektos.

Līdzība un ritmi

Viens no kosmosa uzbūves pamatlikumiem izpaužas dažāda lieluma objektu savstarpējā līdzībā. Jau minēju piemēru, ka planētu riņķojums ap Sauli būtībā līdzīgs Saules riņķojumam ap Galaktikas centru. Savukārt planētas pēc tiem pašiem dabas likumiem apriņķo pavadoņi, piemēram, Meness mūsu Zemi.

Daudzas un dažādas seno objektu grupas arī apvienotas sav­starpēji līdzīgās kopās. Jau atzīmēju, ka seno svētvietu līnija L. Mu- nameģis-Kolka-Skagena rags šķērso vispirms Mazo jūru — Rīgas līci, tad pašu Baltijas jūru. Mūsu senči šo līniju apzinājās. Apbrīnojami precīzi uz tās celta Burtnieku baznīca. Uz šīs līnijas atrodas ari tā sauktās Lībiešu Upuralas, un teika vēsta par apakšzemes eju, t.i., slēpto enerģiju plūsmu, no tām uz Burtnieku baznīcu. Turklāt ceļš no Munameģa līdz Kolkai sastāv no šādiem posmiem — Burtnieku baznīca-līča krasts-Somu līča krasts-Kolka — 2 x 50 = 100 km.

Te nu atkal labi redzam tos pašus plaukstas un pirksta salī­dzinājumus, ko minēju par ceļu no L. Munameģa uz Tallinu caur Munameģi. Vairākas lielo ritmu izpausmes jau aprakstīju šī darba pirmajā grāmatā. Tatad 3 x 50 km pa sauszemi, bet 15 x 50 km pāri jūrai. Ritmu attiecību nosaka skaitļi 1, 3, 15. Šos skaitļus vēl sastapsim.

Treji ritmi. Iepazīstot senos svētlīniju plānojumus, daudzas reizes jāsastopas ar attālumiem, kas vairākkārt atkārtojas. Tas lie­cina, ka senie Baltijas svētvietu sistēmas projektētāji lietojuši kādu noteiktu mēru sistēmu. Tas pamati, protams, jāmeklē pašā dabā.

Pirmā lielo mēru grupa, kas nosaka izcilāko vietu savstarpējos attālumus, sastāv no skaitļiem 50, 100, 150, 200, 400 utt. Protams, senie projektētāji nezināja modernos lielumus kilometros, bet mēs mērām attālumus kilometros tāpēc, ka minētie skaitļi ietilpst ritmā, kas saistāms ar Zemes apkārtmēru — 40 tūkstoši km. Visi šie mi­nētie mēri ir apkārtmēra daļas. Ta, 400 km ir simtā daļa, 200 km puse no tās utt.

Vairākkārt sastopams 260 km attālums. Tas atbilst piecdesmi­tajai daļai no zemeslodes diametra — 12,8 tūkstoši km.

Vairākkārt minēju attālumu 15 km un 3 x 15 km = 45 km u.tml. Tas saistāms ar Zemes attālumu līdz Saulei — 150 miljoni km.

Bet apļi ap Pokaiņiem, kuru rādiuss ir 170 km un 2 x 170 = = 340 km, saistāmi ar Mēness rādiusu 1,7 tūkstoši krn.

Protams, lai šos mērus lietotu, vispirms vajadzēja zināt kos­miskos lielumus. Tuvāk par to nakamajā apcirknī.

Modeļi. Šis grāmatas Pirmajā apcirknī apskatījām iedomātu trīsstūri, ko veido triju Rīgu vietas. Aplūkojot Daugavas kon­tūras, redzam, ka Daugavas izteces, grīvas un Bešenkoviču pagrie­ziena veidotais trīsstūris ir apmēram 15 reižu lielāks par triju Rīgu trīsstūri. Šo skaitli 15 jau atzīmēju, rakstot par L. Munameģa līniju.

Turklāt divas 110 Rīgu modeļa trīsstūra līnijām savos pagarinā­jumos veido minētā Daugavas trīsstūra malas. Līnija pirmā Riga- Ķēniņa kalns turpina veco ceļu uz Daugavas izteku. Bet līnija trešā Rīga-Ķēniņa kalns norāda Daugavas ģenerālliniju uz Bešenkovi- čiem. Tādējādi Ķēniņa kalns Parogrē salīdzināms ar palielināmo stiklu jeb lēcu, kas attēlu palielina 15 reizes.