Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Tatad Daugava ar Abavu izveidoja pirmo pecledus laikmeta upi mūsu zemē. Iespējams, ka apvienotās upes tecējums beidzās pie Rendas, jo šis vārds saistāms ar rand, kas igauņu valodā nozīmē ju­ras krasts.

Abavas gultne nav veidojusies tikai pēc pēdējā ledus laik­meta — tā pastāv jau miljoniem gadu. Paliek neskaidrs jautājums, kā gan par Abavas seno izcelsmi uzzināja mūsu senči, ja ģeologi to secināja tikai pašās 20. gs. beigās.

Abavas vārds skan tuvu latiņu vārdam, kas nozīmē vectēva ve­cāmāte, t.i., ciltsmāte. Tas uzvedina uz pārsteidzošu domu, ka mūsu tālie senči zināja par minēto notikumu gaitu ledāja kušanas periodā un norises secību; zināja, ka Abava ir pirmā un vecākā Kurzemes upe.

Vēlreiz atkārtosim, ka Abavai, tāpat kā Daugavai, senatnē gal­venokārt apdzīvots bijis labais krasts, nevis kreisais kā citām Kurze­mes upēm (sk. "Daugava mītos un dainās"). Tā ir būtiska iezīme, kas sasaistās ar jau teikto par Abavu kā Daugavas gultni. Tā ir ap­dzīvoto vietu veidošanas likumība. Gar Daugavu un tāpat gar Abavu senās apdzīvotās vietas ierīkotas tikai upju labajā krastā. Pie tām upēm, kas pa labi no Daugavas, apdzīvotas vietas atrodas labajā krastā, piemēram, Valmiera, Cēsu senākā vieta, Turaida. Turpretī pie upēm, kas plūst pa kreisi no Daugavas, apdzīvotas vietas ir krei- saja krastā, piemēram, Dobele, Skrunda, Kuldīga, Ventspils.

Mākslīgās gultnes. Mūsdienu cilvēks dažkārt rok upēm jau­nas gultnes. Bet vai tas ir labi? Daba katram strautam, upei, pur­vam, ezeram iekārtojusi savu vietu un uzdevumu. Pārvēršot mūsu upes par novadgrāvjiem, nosusinot purvus un iztaisnojot upes, cilvēki bojā smalko Dabas pašregulēšanas un pašatjaunošanās mehānismu. Ziemeļamerikā kādu agrāk taisnotu upi mēģināšot atgriezt vecajā, līkumotajā, purvainajā gultnē. Kaut gan šis projekts maksāšot dārgi, tas kopumā tomēr došot ietaupījumu uz attīrīšanas ietaišu rēķina.

īslaicīgu ekonomisku apsvērumu dēļ un sekojot tā sauktā zi­nātnes un tehnikas progresa nepārdomātām virzībām, mūsu zemē daudzas skaistas upes pārvērstas par novadgrāvjiem. Tads liktenis draud arī Daugavai. Lai nopietni runātu par Zemes auglību un cil­vēku veselību, jāmēģina saprast, ka un kāpēc veidots brīnumainais ūdens riņķojums dabā.

Apskatījām daļu Daugavas senāko gultņu. Te nu varētu pa­raustīt plecus un teikt— kas tur sevišķs? Visas upes maina gultnes. Arī Daugavai Latvijas teritorijā, posmā no Daugavpils līdz ietekai jūrā, bijis daudz vecupju. Tas radušās gadu miljonu gaitā, bet gultņu maiņu Daugavai veido citas norises. Lai arī cik spēcīga ir Daugavas straume, nevienā no minētajām vecajām gultnēm nav aprakstīto loku. Gultņu maiņu, ticamāk, izraisījušas spēcīgas zemes svārstī­bas, paceļot augšup vai nospiežot zemāk te labo, te kreiso krastu.

Daugava pieminēta latvju dainās un teikās, kur tai nav cita vārda. Toties grieķu mītos, skandināvu sāgās u.c. avotos tai doti daudzi citi, acīmredzot svešzemnieku lietoti vārdi. Pat ļoti kritiski lasot šīs ziņas, jāatzīst, ka upes pieminējums tālu jo tālu pārsniedz tās kā ūdensceļa nozīmi. Senie grieķi Daugavu atzina par ievēroja­māko upi pasaulē nejau ūdens daudzuma, bet gan to cilvēku gud­rības dēļ, kuri dzīvoja Daugavas krastos. Līdzīgu novērtējumu pauž arī latvju dainas.

Senie grieķi labi zināja Nīlu, Donavu, Dņepru, Volgu. Bet, ja kādi ļoti nozīmīgi notikumi bija saistāmi ar upi, tad viņu mītos tā ir Ēridana, t.i., Daugava. Uz Ēridanu devās sengrieķu varonis Hērakls pēc padoma, kā veikt savu visgrūtāko — divpadsmito varoņdarbu. Viņam vispirms vajadzēja atrast vietu, kur Atlants balsta visu debess jumu un no šīs vietas iekļūt Hesperīdu dārzā, lai iegūtu zelta ābolus. Meklēdams padomu, viņš izklejoja visu Eiropu un Āziju, lidz atbildi guva tālu Eiropas ziemeļos (raugoties 110 Grieķijas), pie Ēridanas. Šis mīts un ari citi līdzīgi liek domāt, ka šeit senatnē dzī­vojuši tiem laikiem gudrākie vai vieni no gudrākajiem cilvēkiem pa­saulē. Pa Ēridanu ar kuģi Argo grieķu kuģotājs Jāsons vedis Melnās jūras piekrastē nozagto zelta aunādu. Ēridanas viļņos, domājams, Baltijas jūrā, samērā netālu no Ēridanas grīvas, iekritis cits grieķu varonis — Faetons. Nav otras upes Eiropā, kura senajos mītos būtu guvusi tik lielu starptautisku ievērību.

Laika tecējumā Daugavai radušies daudzi un visai atšķirīgi vārdi, ko devušas galvenokārt citas tautas. Tie uzskatāmi par nozīmīgām vēstures liecībām. Arī šobaltdien lielo upi dēvē dažādi. Posmā lidz Bobrovije Luku ezeram to dēvē par Studerevku, tālāk — līdz Bob- rovecas ciemam — par Volkotu, bet no Bobrovecas ciema līdz Lat­vijas robežai — par Zapadnaju Dvinu. Mums tik labi pazīstamais Daugavas vārds upei ir tikai pašā lejtecē — Latvijā.

Daži valodnieki uzskata, ka vārda Daugava sakne esot daug, kas lietuviešu valodā nozīmē daudz. Šaubas nerada izskaņa ava, kas sanskrita valodā nozīmē avots vai ūdens. Tatad upes vārda tulkojums varētu būt — daudz ūdens. Tomēr šādu tulkojumu vairāki valodnieki noraidīja jau pirms Otrā pasaules kara.

Gan Latvijā, gan Lietuvā ir ezeri un nelielas upītes ar līdzīgiem nosaukumiem, kuri nekādi nav skaidrojami ar sakni daug, jo nekā tāda tur nav, par ko varētu teikt — daudz.

Lietuvas upe Daugavene, apdzīvota vieta Daugai, tāpat arī nelielas apdzīvotas vietas Latvijā ar līdzīgiem vārdiem, piemēram, vairāki Dauguļi (Dikļu, Mārsnēnu un Nirzas pagasta), Dauguļova (Pasienas pagastā), Daugasne (Rugāju pagastā) un vairāku pavisam nelielu ezeriņu nosaukumi liek domāt, ka šiem vārdiem jāmeklē cits skaidrojums.

Senākais vārds. Saglabājušies daudzi Daugavas vārdi, un se­nāko nosaukumu vecums vērtējams simtos tūkstošos gadu.

Vārds Daugava, ticamāk, skaidrojams ka Debesu ūdeņi vai kā Dieva ūdeņi. Šai gadījuma spilgti un spoži atdzimst arī citu seno vārdu, īpaši Ēridanas, nozīme.

Šo un daudzu līdzīgu vārdu tulkojumi ir veiksmīgāki, ja tos saista ar senjapāņu valodu. Pirmā zilbe Dau — Lielais (Garīgais) ceļš. Mūsdienu japāņu valodā šī skaņa ir pārveidojusies par Do, bet Daugavas vārda otrā daļa gava nozīmē — upe. Baltijas saistību ar senajiem japāņiem aplūkosim savrupā stāstījumā.

Šāds tulkojums atbilst gan minētajām seno svētakmeņu rindu (sk. Ceturtajā apcirknī) saiknēm, gan arī citu svētvietu nozīmei un daudzajām dainām par neredzamo Daugavu. Bet mūsdienu vārds Daugava, jādomā, ir vairāku simttūkstošu gadu senā vārda pārvei­dojums. Iespējams, ka dainas par Daugavu ir kadu tikpat vecu zi­nāšanu atspulgi.

Ēridana. Otru senāko Daugavas nosaukumu — Ēridana — saglabājušas grieķu teikas. Pazīstamākā no tām ir teika par argo­nautiem. Argonauti, kuģa Argo jūrnieki, devušies uz Melnās jūras tirdzniecības centru Kolhīdu, lai iegūtu zelta aunādu. Tas valdnie­ka Aiēta meitai Mēdejai iepaticies Argo kapteinis Jāsons, un viņa tam palīdzējusi iegūt, t.i., nozagt, kāroto aunādu. Aiēts zagļiem dzi­nies pakaļ un aizsprostojis izeju no Melnās jūras — Dardaneļus, tā­pēc argonautiem nebija iespējas atgriezties Grieķijā pa taisnāko ceļu. Viņiem vajadzēja atceļu meklēt uz ziemeļiem — pa Dņepru, tad pa ezeriem un upēm, no kurām beidzamā bijusi Ēridana. Velkot kuģi pret straumi uz augšu pa Dņepru un tās pieteku Berezinu, Argo nonāca Daugavā. Tālākais ceļš uz Grieķiju turpinājās tā, lai sauszeme atrastos pa kreisi. Tās lejtecē atradusies Elektridas (Dzin­tara) sala. Iespējams, ka par Elektridu toreiz saukta Kurzemes pus­sala. Arī ziemeļvācu hronists Brēmenes Ādams (11. gs.) Kurzemi dēvējis par lielu salu. Šeit gan jāpiebilst, ka vēl līdz 1920. gadam no­saukums Kurzeme sevī ietvēra daudz plašāku teritoriju. Kad tika no­teiktas Latvijas un Lietuvas republikas robežas, Latvija atdeva Lie­tuvai Dienvidkurzemi apmaiņā pret auglīgām zemēm dienvidos no Bauskas.