Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Aglonas bazilika;

Šķeltiņu baznīca;

Izvaltas baznīca;

Vecbornes baznīca.

Interesenti atradīs arī līdzīgas sakarības abos Daugavas pos­mos, kurus sadala Bešenkoviči. Var atrast arī citas senvietu grupas ar līdzīgām sakarībām. Protams, paliek būtisks jautājums: vai šie Daugavas loki radušies nejauši vai arī tie savā laikā veidoti mākslīgi. Ta kā gadu tūkstošu gaitā loku ārējās daļas stipri izskalotas, jāveic nopietna ģeoloģiskā izpēte. Lai kāda arī būtu atbilde, Daugavas loki paliek viena no interesantākajām vietām Debesu upes tecējumā. Un neizslēgsim iespēju, ka Daugavas deviņi loki saistāmi ar Sau­les sistēmas deviņām planētām un lokus aprakstošā trīsstūra vir­sotne — Indra — ietver sevi daudz dziļāku jēgu, nekā šobrid to varam iedomāties.

Patlaban skolās, tostarp ari pašās augstākajās, māca, ka Iedus laikmeta šļūdoņi esot sanesuši lielus zemes un oļu kalnus, kas pa­likuši, kur pagadās. Ledāja ūdeņi, plūstot no augstākām vietām uz jūru, atraduši ērtākos ceļus. Gadu tūkstošu gaitā upes pamazām iegrauzušās arvien dziļāk, tā veidojot ielejas, gravas un palienes.

Nule minētais skan it ka pārliecinoši, tomēr patiesībā daudz kas ir citādi. Izrādās, ka lielo upju gultnes nav jūtami mainījušās jau daudzu ledus laikmetu gaitā. Tas labi sakrīt ar pamatklintāja plai­sām, kuras veidojušās pirms miljardiem gadu. Vēl jo vairāk, Latvi­jas lielo upju lejteces un jūras senkrasti veido seno sistēmu zīmi —

Saulīti, kuras centrs ir senākā Rīgas vieta. Par to jau rakstīju šis grāmatas Pirmaja apcirknī.

Iepriekšējā sadaļā apskatījām daudzas pārliecinošas Zemes rel­jefa un seno svētvietu sakarības. Tās nepārprotami un neapstrīdami rāda, ka līdzšinējie valdošie uzskati par šļūdoņa haotiskām sane­sām, kas it kā esot veidojušas mūsu zemes reljefu, nav korekti. Pub­lisku sarunu gaitā šļūdoņa versijas aizstāvji, juzdamies stūrī iedzīti, min savu pēdējo argumentu — sagadīšanās. ŠI apgalvojuma patie­sīgumu var izvērtēt ar vienīgo precīzo zinātni — matemātiku.

Sagadīšanās vai apzināts plānojums? Protams, dabā daudz kas var sagadīties. Paņemiet saujā četrus zirņus vai citus apaļus priekšmetus un ar vienu sviedienu nometiet uz grīdas tā, lai tie vei­dotu precīzu kvadrātu ar 1 m garu malu. Var jau gadīties, ka tas notiks jau pirmajā sviedienā. Tomēr varbūtības teorija apgalvo, ka vajadzēs metienus atkārtot miljoniem reižu, iekams izveidosies iece­rētais kvadrāts. Tapec, ieraugot uz grīdas no četriem zirņiem izliktu kvadrātu, apgalvojums, ka tas izlikts apzināti, ir miljoniem reižu ticamāks par izteikumu, ka šāds kvadrāts radies nejauši. Bet aplū­kotie plānojumi ir daudz sarežģītāki.

Lai pārbaudītu, cik ticams ir it kā pārdrošais apgalvojums par Daugavas, tās robežaugstieņu un ar tām saistīto svētvietu sistēmas apzinātu veidošanu, nav jāsviež zirņi uz grīdas. Ticamību nosaka matemātikas nozare, ko sauc par varbūtības teoriju. To izmantojot, ar aprēķinu palīdzību var salīdzināt divu apgalvojumu savstarpējo ticamību. Pirmais teiktu, ka visas aprakstītās sakarības ir nejauša dabas rotaļa, tā teikt, sagadīšanās. Bet otrs — ka tās liecina par apzi­nāti plānotu darbu.

Ja apskata tikai daļu no tām svētvietām, kas saistītas ar Dau­gavas lejteci, tās pirmajā tuvinājumā varētu pieticīgi raksturot ka sistēmu, kas ietver sevi 20 objektus. Katram no tiem ir, vidēji rēķi­not, sešas attālumu un virzienu saiknes ar pārējiem punktiem. Ja salīdzina jau minētos izteikumus par šis sistēmas apzinātu radīšanu vai arī nejaušu rašanos, var matemātiski izvērtēt šo pieņēmumu

7. atl. Baltijas un Baltkrievijas saiknes

ticamības savstarpējo attiecību. Ta vērtējama aptuveni ar 50 zīmju skaitli. Citiem vārdiem, ja apgalvojumu par seno svētvietu kopu ap­zinīgu radīšanu salīdzina ar visu milzīgo Saules sistēmu, dažkārt dzirdētie izteikumi par nejaušībām nav pat mikroskopiska putek­līša vērti.

Jāatzīmē vēl divas papildu sakarības. Līnija, kas vieno Krevo un M. Munameģi, nav gluži precīza Z-D virzienā, bet nedaudz vērsta uz austrumiem.

Savukārt līnija, kas vieno Minskas un Hānjas augstieņu aug­stākos punktus, nedaudz vērsta uz rietumiem. Abas šīs līnijas krustojas ap 1000 km uz ziemeļiem no Daugavas tecējuma blakus

Baltijas jūras Botnijas līča ziemeļu galam. Šajā apgabalā, pēc ģeo­logu domām, atradās pēdējā ledus laikmetā izveidotā Ledus kalna augstākais punkts. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet var būt arī, ka ne.

Un otra sakarība, ko Lietuvā veido Pokaiņu dižsistēmas četri punkti. Tie nosaka Viļņas, Kaunas, Jurbarkas un Kretingas atraša­nās vietas. Tas liek domāt, ka Pokaiņu dižsistēma noteikusi arī Ne- munas tecējuma galvenos punktus. Šeit atzīmējām tikai galvenās sakarības, bet interesenti atradīs vel daudzas citas.

Tādējādi, lai cik neticama šķiet plašo augstieņu, lielo upju un seno svētvietu mākslīga radīšana, tā tomēr ir kvadriljonu kvadril- joniem reižu ticamāka par nejaušas sagadīšanās iespējamību.

Nākamais solis pēc šī svarīgā secinājuma ir — apjēgt Baltijas zemju, it īpaši Daugavas baseina, radīšanas gaitu. Tas ir pirmais šāda veida mēģinājums apjēgt cilvēkam neiedomājami lielus un pla­šus darbus, kas veikli ar mums nezināmu spēku palīdzību. Arī šeit jāmēģina likt lietā matemātiska rakstura pieeju.

Pētot Zemes ģeoloģisko vēsturi līdz ar seno svētvietu plāno­jumu, iespējams izteikt iepriekšējus secinājumus par Baltijas rel­jefa, tostarp arī Daugavas senlejas, izveidošanās gaitu.

Pirms apskatīsim iespējamo radīšanas gaitu, atļaušos dažus sa­līdzinājumus. Konstruktors, skatoties uz sarežģītu zīmējumu, zina, kādā secībā vilktas daudzās līnijas. Savukārt celtnieks, aplūkojot kādu ēku, tiltu vai citu būvi, saprot, kādā secībā tā būvēta. Piemē­ram, nevar uzlīmēt tapetes uz vēl neesošām sienām. Līdzīgi arī mehāniķim ir skaidrs, kādā secībā izgatavota un montēta tā vai cita mašīna vai agregāts. Tadā pašā veidā aplūkota milzīgā un visai blīvā, daudzkārtīgām saiknēm saistītā seno svētvietu sistēma Daugavas baseinā. Lai ari tālāk minētie secinājumi var likties pārsteidzoši, tomēr, pēc loģikas, tie ir ticamāki par citām iespējām.

Reljefa, upju un svētvietu varenā sistēma radīta vairākās kārtās. Pirmajā no tām noteiktas jau ne vienreiz vien aprakstītās Galvenā meridiāna līnijas un novietots un iedarbināts Pokaiņu Lielais rai­dītājs.

Nākamais solis bija Hanjas augstienes un tās augstākās daļas — Saules Olas jeb, kā to tagad sauc, Lielā Munameģa — izveide. Seno tautu mītos vēstīts par olu kā pirmsākumu, no kura tālāk veidota visa Zeme. Par to vēsta somu-karēļu eposs "Kalevala", indiešu mīti par Brahmas olu u.c. Tikai te ir vienīgā vieta pasaule, kur šiem mī­tiem atrodam materiālu pamatojumu. Tam jau pakārtota šķiet vairāku seno vietu — pirmās Rīgas, Bornes, Viļņas, Tallinas u.c. svēt- centru noteikšana. Šo svētcentru izvietojums noteica, kā veidoja­mas Daugavas un Nemunas gultnes. Pēdējā lielajā radīšanas kārtā veidotas Valdaja un Minskas augstienes, lai radītu tehnisko no­drošinājumu Daugavas un citu upju darbībai. Šī radīšanas kārta atbilst mītiskā lielā spēka — lāča — darbībai latvju teikās par Dau­gavas rakšanu. Kaut arī gadu miljonu gaitā notikušas atsevišķas izmaiņas, tās šo sistēmu būtiski nav skārušas. Šīs pārdrošās domas ved pie vēl viena secinājuma, un, proti, — Daugavas loku grupas zīmējums varētu būt ziņa par mūsu Zemes radīšanas secību.