Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Savukārt, ja dotos no Valdaja augstienes augstākā punkta uz rietumiem, apmēram pēc 660 km nonāktu pie Daugavas svētak- meņu līnijas ziemeļu gala, kur novietots Vandzenes Lielais akmens. Tuvāk par to Ceturtajā apcirkni.

Šeit tikai vēlējos parādīt tās apbrīnojami ciešās kopsakarības, kas nosaka triju lielo augstieņu, pašas Daugavas tecējuma un seno apdzīvoto vietu pārsteidzošās saiknes. Šis blivo saikņu rajons vēr­tējams ap 1400 km garumā un ap 600 km platumā. Ta garenass iet R-A virzienā līdz Valdaja augstienei. Blīvās svētvietu sistēmas šķērs- ass iet Z-D virzienā cauri Daugavas lokiem pie Vecbornes.

Vecbornes saiknes. Mūsdienās tā ir pavisam klusa, maz ap­meklēta vieta. Tomēr tālāk aprakstītās saiknes liek domāt, ka šī vieta kādreiz bijusi nozīmīgs senais svētcentrs ar daudzām tālām saik­nēm. Jau atzīmēju, ka Vecborne atrodas uz līnijas, kas vieno Hānjas un Minskas augstieņu augstākos punktus, tieši šīs līnijas vidū. Šāda saikne ar lielo augstieņu augstākajiem punktiem jau pati par sevi ir apbrīnas cienīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā sakrīt ar Daugavas lo­kiem. Bet ir vēl citas, ne mazāk pārsteidzošas saistības.

Neredzamie Pokaiņu apļi. Ši darba pirmajā grāmatā jau at­zīmēju, ka ASV un Krievijas kosmiskie aparāti daudzas reizes kon­statējuši milzīgu starojuma apli ap Pokaiņiem; apļa diametrs ir 340 km. Bet dažādi izcili veidojumi liek domāt arī par otru apli ar divreiz lielāku rādiusu. Dabā šis aplis ir visai izteikti iezīmēts ar senām senču svētvietām. Šis aplis, kura rādiuss ir 340 km, savā austrumu daļā šķērso Baltijas augstāko punktu — L. Munameģi, iezīmē ūdensšķirtni starp Daugavas un Veļikajas baseiniem, kā arī Daugavas lokus pie Vecbornes.

Daži Pokaiņu starojuma apļu punkti savukārt kalpo par otrrei­zēju seno svētlīniju apļu centriem. Tāds neredzama starojuma aplis, iespējams, ir ari ap Vecborni. Ta rādiuss ir 200 km, t.i., attālums līdz L. Munameģim. Uz Vecbornes apļa atrodas ne tikai L. Munameģis, bet ari Kauņa, pirmās Rīgas vieta un Daugavas pagrieziena punkts pie Bešenkovičiem. Tatad Daugavas loki iezīmē ne tikai lielo augstieņu viduspunktu, bet ari šīs lielās upes lejteces vidus­daļu. Savukārt Vecbornes starojuma aplis šķērso Pokaiņu pirmo apli pie Valmieras Kocēnu muižas. Šajā vietā uzstādīts savdabīgais Bestes Jūdžu akmens, kam veltīšu atsevišķu šī darba apcirkni.

Saistība ar Aglonu. Aglona 20. gs. kļuva par Latvijas katoļu svētāko vietu, apsteidzot Krāslavu, kas ar šo godu lepojās līdz Pir­majam pasaules karam. Aglonas baznīca, kam piešķirts goda no­saukums bazilika, celta 18. gadsimtā.

Tam, ka Aglona kļuva par katoļu svētvietu, ir savs ļoti sens pa­mats. Lai to izprastu, jāatgriežas pie seno svētvietu līnijas, kas no Vecbornes iet uz L. Munameģi. Dažas no tām jau aplūkojām, bet Vecbornei ir arī citas, vietējas nozīmes saiknes. Dodoties no Vec­bornes uz ZA, t.i., virzienā, kur Saule lec Jāņu dienas rītā, nonāk Krāslavas Saules kalnā.

6. att. Vecbornes-Munameģa svētvietu līnija

Saules kalns atrodas uz jau pirmajā grāmatā minētās Laimas līnijas, kas to vieno ar L. Munameģi un lielajam Gizas piramīdām. Bet, ja no Saules kalna skatās uz ZR, t.i., senču svētvirzienā, kur riet Saule Jāņu vakarā, nonāk Aglonā. Šī katoļu svētvieta atrodas uz jau apskatītās seno svētvietu līnijas, kas Z-D virzienā vieno Hānjas un Minskas augstieņu augstākos punktus.

Jādomā, ka vēl pirms trim gadu simtiem letgaļi zināja par šo līniju. Aglonas baznīca celta nevis R-A virzienā kā citas kristīgās baznīcas, bet gan Z-D virziena ar skatu uz L. Munameģa pusi. Autors zina tikai vēl vienu, bet pretējā virzienā celtu baznīcu —Jēzus sirds baznīcu Rēzeknē, kas ar skatu vērsta uz Indru.

Vecpils inīkla. Lubānas klānu austrumu malā, tagadējā Bērz­pils pagastā, atrodas Vecpils pilskalns, kas bijis ilgstoši apdzīvots. Par to liecina 2 m biezs kultūrslānis. Te bijusi arī neliela muiža. Kas gan varēja piesaistīt cilvēkus šai nomaļajai vietai?

Pirmkārt, Vecpils atrodas uz L. Munameģa meridiāna, ko dabā iezīmē sens lielceļš. Turklāt Vecpils atrodas uz vienas ģeogrāfiskās paralēles ar pirmās Rīgas vietu. Šo vietu attālums — 170 km — ir skaitlis, kuru jau pazīstam no Pokaiņu apļiem.

Šis lielums iezīmē tieši trešo daļu no ceļa, kāds veicams, dodoties no pirmās Rīgas uz Daugavas izteku.

Pokaiņu dižsistēma. Sensenās svētvietas un līdz ar to vēlākās apdzīvotās vietas atrodas seno svētlīniju krustpunktos. Par to sā­kumu kalpo starojumu apļi, kuru centri meklējami Pokaiņos. Uz šiem apļiem atrodas pirmās kārtas punkti, kas savukārt kalpo par centriem otrās kārtas apļiem. To punkti savukārt iezīmē trešās kār­tas apļu centrus. Ta, piemēram, pirmā Rīga atrodas Vecbornes un tālāk apskatītā Bestes Jūdžu akmens apļu krustpunktā. Tālāk ap pirmo Rīgu vilktais trešās kārtas aplis iezīmē Tallinas un Viļņas atrašanas vietas.

Šī sistēma nosacīti salīdzināma ar Galaktikas uzbūvi. Ap Galak­tikas centru riņķo Saule ar visu tās planētu sistēmu. Savukārt ap Sauli pa otrās kārtas orbītām riņķo planētas, tostarp Zeme. Bet ap lielāko daļu planētu pa trešās kārtas orbītām riņķo to pavadoņi, to­starp Mēness.

No nule minētā nevajag secināt, ka Viļņa un Tallina būtu uz­skatāmas par trešās šķiras pilsētām. Gluži otrādi, tās pieder pie senās Pokaiņu dižsistēmas, kas apliecina to nozīmīgumu. Turklāt Viļņa atrodas uz Pasaules Galvenā meridiāna, bet Tallina līdz ar Helsinkiem un otro Rīgu iezīmē šī meridiāna rietumu joslu.

Šeit apskatījām tikai nelielu daļu no tām sakarībām, kas saistās ar Daugavu, Pokaiņiem un Pasaules meridiānu. Bet arī šis nepilnais apskats ir pietiekams, lai varētu apjēgt lielo darbu, kas veikts mūsu zemes izveidošanai.

Pasaulē nav zināma otra tāda seno svētvietu, milzīgu Ze­mes reljefa pacēlumu un upju sistēma, kas veido tik pārstei­dzošu un neticami precīzu zīmējumu. Gan Hānjas, gan Minskas augstieņu izveidošanai izlietoti miljardi kubikmetru zemes. Šo darbu apjoms ir pārāk liels, lai to varētu piedēvēt cilvēkiem. Bet, no otras puses, kā šo, tā arī Daugavas tecējuma un ar to saistīto punktu izvietojums ir pārāk precīzs, lai to varētu uzskatīt par dabas spēku radītu nejaušu sakritību. Atliek tikai viena iespēja — saistīt šos darbus ar kādu ļoti senu civilizāciju, kuras iespējas bijušas ne­salīdzināmi lielākas nekā pašreizējās.

Lielie izvērsumi. Sakarā ar to vēlreiz jāatgriežas pie jau aprak­stītā Daugavas loku zīmējuma. Šī divās daļās sadalītā deviņu loku sistēma salīdzināma ar apzināti darinātu milzu zīmējumu, ko zemā­kajā līmenī varētu uzskatīt par seno civilizāciju vēstījuma centrālo daļu.

Šīm Daugavas loku divām grupām var atrast vairākas plašak iz­vērstas sakarību kopas. Viena no tādām ir blīva seno svētvietu līnija no L. Munameģa līdz Vecbornei, kuru daudzkārt apzīmē senču svētvietās celtās baznīcas un apdzīvotās vietas. Tas dalās divās gru­pās, tieši tāpat kā Daugavas loki. Pirmajā ietilpst Alūksnes, Annas un Litenes baznīca. Seno svētvietu līniju gandrīz visā garuma iezīmē arī ceļš, kas vieno šīs un tālāk nosauktās vietas. Tālāk uz šī paša 270. meridiāna atrodas Bērzpils, Bikava un Vecrikava ar to baznī­cām, kas atbilst Daugavas taisnajam posmam pie Kaplavas. Tad, sā­kot no Rušona ezera Svētās jeb Upursalas, seko spilgti izteiktas un visai blīvi izkārtotas senās svētvietas, kur viduslaikos celtas kristīgo baznīcas.

Pirmā no tādam vietām ir Kameņecas Lielais akmens Jaunag­lonā. Viduslaikos tas kalpojis par altāra vietu ap to celtajai kapelai. Jau atzīmēju šī akmens saikni ar Indru. Tas liek domāt, ka agrāk arī Indrā bijis līdzīgs akmens.