Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

15. km Vdovecas ciems. Tiltiņš kājāmgājējiem. Kreisā krasta pieteka Vdoveca, kas iztek no tāda paša nosaukuma ezeriņa. Ap­kārtne pauguraina.

10. km kreisajā krastā ļoti laba atpūtas un nakšņošanas vieta. Tās tuvumā ierakumu un zemnīcu paliekas — Otrā pasaules kara pēdas. Tālāk senlejas krasti atkal pazeminās, straume pamazām pa­lēninās. Volkotas platums — ap 20 m.

0 km upe ieplūst pa pusei aizaugušajā Ohvates ezera Volkotas līcī. Ta krasti zemi, purvaini. Zālainas saliņas. Jāturas tuvāk labajam krastam. Pēc puskilometra — laba nakšņošanas vieta, t.s. Marti- nova rags. Vēl pēc puskilometra Volkotas garais šaurais līcis saplūst ar otru līci, kas nes sevi Žadeņas ezera ūdeņus. Tepat sākas trešais, 4 km garais Daugavas licis, kas, pakāpeniski sašaurinoties, pārvēr­šas par upi. Labajā krastā Bobrovecas ciems.

Latvijas ģeogrāfi vairākkārt sprieduši par upju, tostarp ari Dau­gavas, sākumiem. Par Daugavas izteku atzīts tās vēsturiskais ceļš laivu pārvilkšanai uz Volgu. Turpretī par Gaujas izteku 20. gs. bei­gās — tās ģeogrāfiskais sākums.

Atļaujos palikt pie saviem uzskatiem, ka uzziņās par šīm upēm abos gadījumos būtu ieteicams uzrādīt vēsturiskos upju sākumus, kurus noteica senie tirdzniecības ceļi, bet ģeogrāfiju ar vēsturi jaukt nevajadzētu. Manuprāt, uzziņa par Daugavas sākumu varētu ska­nēt apmēram šādi: Daugava sākas Krievijā, Valdaja augstienes rie­tumu daļā, apmēram 5 km uz ziemeļiem no Bologovas ciema. Dau­gavas garums no ģeogrāfiskās iztekas ir 1090 km, nevis 1020 km, kā to rēķina no vēsturiskās iztekas (pirmpublicējums laikrakstā "Padomju Jaunatne", 1980. g. 29. aprīlī).

Latvijas upes kopā ar senajām svētvietām veido visai saskanīgu sistēmu. Tas liek apšaubīt līdz šim valdošos uzskatus, ka upes ra­dušās, ūdens straumēm meklējot ceļu uz jūru. Haoss nevar radīt sistēmu, to var radīt tikai pārdomātas ieceres īstenošana.

Daugavas vietai pasaulē ir daudzas un visai tālas pārsteidzošas saiknes ar citām ievērojamām vietām. Šis saiknes ir pārāk pārstei­dzošas, lai tās varētu uzskatīt tikai par nejaušu sagadīšanos.

Globālās saiknes. Jau atzīmējām, ka lejpus Vitebskas Dauga­vas ģenerālais virziens krasi mainās. ŠI pagrieziena vieta ģeogrāfiski atbilst austrumu garuma 300. meridiānam. Āfrikā šis meridiāns šķērso lielās Gizas piramīdas un tālāk uz dienvidiem atbilst Nīlas tecējuma galvenajam virzienam.

Nila ir Āfrikas kontinenta diženā upe. Senie ēģiptieši tai debe­sīs saskatīja dubultnieku — Piena Ceļu. Daudzi mīti saistīja šo debesu Nīlu un zvaigžņu kustību debesis ar Senās Ēģiptes vēsturis­kajiem notikumiem un valdnieku dzīvi.

Iespējams, ka piramīdu atrašanās vieta ir sava veida aplieci­nājums tam, ka senie cilvēki zināja Daugavas sensenās gultnes pa­grieziena vietu un uzskatīja to par nozīmīgu. Eiropā šis meridiāns iezīmē Dņepras tecējuma galveno virzienu, šķērso Daugavu jau mi­nētā pagrieziena vietā un samērā garos posmos sakrīt ar Veļikajas un Volhovas upes tecējumiem.

Savukārt, dodoties no Daugavas pagrieziena pie Bešenko-

3. att. Daugavas lielās saiknes

vičiem uz rietumiem, apmēram pēc 520 (t.i., 2 x 250) km nonāk pie lielās Lietuvas upes Nemunas grīvas.

Dižu vietu un lielo upju gultņu atrašanās uz viena meridiāna iezīmē kādu ģeoloģisku struktūru Zemes pamatiežos septiņu tūk­stošu kilometru garumā. Neapšaubāmi, ka Daugavas tecējuma pa­grieziens tieši uz minētā meridiāna nav nejaušība, bet gan pauž nozīmīgu likumsakarību.

Daugavas izteka saistāma arī ar nozīmīgu svētlīniju R-A vir­zienā, kas iet pa 57. ģeogrāfiskā platuma grādu.

Ta sākas Gotlandes dienvidos, iet pāri Baltijas jūrai un saistāma ar senām svētvietām Pāvilostas apkārtnē. Tad šī līnija iet gar Aba- vas (seno Daugavas) gultni, gar Tukumu, Rīgu, tātad Daugavas grīvu. Tālāk līnija iziet uz to Valdaja augstienes daļu, kur sākas Dau­gava.

Daugavai ir savi, turklāt visai savdabīgi loki, un šajos lokos tā plūst jau simtiem miljoniem gadu. Šie loki liecina par kādu citu dabas likumību un jau tāpēc vien uzskatāmi par vienu no Latvijas brīnumiem.

Daugavas loki. No Krāslavas līdz Daugavpils Mežciemam Daugava met deviņus varenus lokus. Tas ir pats skaistākais no Daugavas neapplūdinātajiem posmiem. Daugavas ģenerālvirziens šajos lokos ir tieši no austrumiem uz rietumiem. Loki visai labi ietilpst šaurleņķa trīsstūri, kura virsotne atrodas Indrā, pamatne Daugavpilī. Šī trīsstūra izmēri 60 x 7 km.

Daugavas loki dalās divās grupās. Pirmajā ietilpst trīs samērā nelieli loki no Krāslavas līdz Kaplavai. Katrs no šiem lokiem ir apmēram 3x3 km liels. Atgriežoties pie jau minētā lokus aprakstošā trīsstūra, kura virsotne ir Indrā, bet pamatne Daugavpili, jāatzīmē, ka pirmās loku grupas nobeigums iezīmē tieši pusceļu no Indras līdz Daugavpilij.

Vēl jāatzīmē, ka, dodoties no Indras uz ZR, t.i., svētvirzienā, kur riet Saule Jāņu vakarā, nonāk pie nozīmīgas senču svētvietas Rušona krastā — Kameņecas Lielā akmens.

Pie Kaplavas upei ir 5 km taisns posms. Tas labajā krastā ap­dzīvota vieta Tartaks, domājams, senatnē Tora [4] , t.i., pērkona un zibeņu taka. Kreisajā krastā sena svētvieta Borne. Ari šī vieta, šķiet, saistāma ar jau minēto Tora vārdu. Senajā svētvietā uzcelta Vecbor- nes baznīca. Bet iespējams, ka pats senākais centrs atradies Dau­gavas gultnē. Tas bija milzīgais Krāslavas dižakmens, ko saspri­dzināja 20. gs. sākumā, jo tas atradās plostu ceļā. Nākamie seši loki sākas ar labās puses pieteku Rudņu. Vidēji rēķinot, tie ir divreiz lielāki par iepriekš minētajiem. Pats pēdējais loks ap Daugavpili ir 14 km plats.

Daugavas lokus līdz šim uzskatīja tikai par gleznainiem dabas veidojumiem, savdabīgu lielās upes posmu, kas aicināt aicina pie sevis tūristus. Krasti vidēji ap 20 m augsti. Pavasaros upe grauž ārējos līkumus, atsedzot ģeoloģiskos nogulumus. Savukārt ģeologi augsto krastu atsegumos pēta simtiem miljonu gadu vecas nogulas.

Ieskatoties rūpīgāk, jāsecina, ka lokiem ir daudz dziļāka jēga, kas jāmeklē tāltālajos aizlaikos, kad radīta ne tikai pati Daugava, bet arī lielo mūsu zemes veidojumu sistēma.

Šie loki saistīti ar milzīgiem zemes veidojumiem, kurus ģeo­grāfi sauc par augstienēm. Tie kopā nosaka seno svētvietu sistēmas plānojumu, kas pieder pie vispārsteidzošākajām senatnes mīklām visas pasaules mērogā.

Nīcgales Lielais akmens. Aiz Daugavpils Daugava tek gan­drīz uz ziemeļiem. Bet vidēji ap 8 km uz austrumiem no tagadējās gultnes ezeru un purvu virkne norāda tās seno gultni. Ap 5 km ZA no Nīcgales starp abām šim gultnēm atrodas Latvijas lielākais svēt- akmens — Nīcgales Lielais akmens. Pagaidām atzīmēsim, ka senais svētakmens iezīmē daudzas pārsteidzošas seno svētvietu saiknes gar Daugavu, kā arī precīzu viduspunktu starp svarīgām senču svētvietām ziemeļos un dienvidos no šī milzu svētakmens.

Dodoties no Nīcgales Liela akmens uz DR, t.i., senču svētajā vir­zienā, kur noriet Saule Ziemassvētku vakara, nonāk pie Anīkšču Puntukas — liela, arī apaļa baltu cilšu svētakmens. Līdzīgie veidoli, virziens un savstarpējais attālums, kas senajās mērvienībās ir 100 verstis (sk. Trešajā apcirknī), pārliecina par šo vietu sasaisti. Pārējās Nīcgales Lielā akmens saiknes turpmākajā tekstā pieminēšu vai­rākkārt. Bet tagad par pašu Daugavas loku atrašanās vietu ģeogrā­fiskā skatījumā.