Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Te nu jāprasa — kāpēc? Vai līvi būtu aizņēmušies naudu vai citu ko vērtīgu? Vai tad līvi iebruka sakšu zemē vai tomēr notika ot­rādi? Par ko gan jādod ķīlā dēli? Šīs metodes liekas pārņemtas no citu Rietumeiropas karotāju pieredzes, kad tie rīkojas kā uzvarētāji. Uzvarētājs iekarotajā vietā atstāja savu pārvaldnieku un ņēma no pakļautajiem ķīlniekus, lai garantētu pārvaldnieka dzīvību. Bet te pagaidām vēl nekā tāda nebija. Vēl jo vairāk, bīskaps šai vietā un dienā jau ir zaudētājs. No zaudētāja puses šādas prasības ir absur­das. Līvi, protams, šai prasībai nepiekrita, un līdz ar to sarunas bei­dzās. Kur beidzas saprāts, sāk runāt ieroči. Un, ja var ticēt hronikai, krustneši uzbruka līviem, kas bija apmetušies uz svētā Rīgas kalna.

Rīgas kauja. 1198. gada vasarā netālu no Rīgas notika pirmā hronikā minētā līvu kauja ar krustnešiem. Nule teiktie vārdi "hro­nikā minētā" nebūt nav pārrakstīšanās. Jo mēs nezinām, kas gan pagrieza atpakaļ krustnešu spēkus pie Mārtiņsalas.

Ja ticam hronikai, krustneši uzbruka pirmie. Līvi metās bēgt.

Bīskaps paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imants, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu. Un citi viņu saplosīja locekli pa lo­ceklim (II, 6.).

Pamazām šķetināsim pierakstus Indriķa hronikas otrajā no­daļā. Sāksim ar bīskapa Bertolda zirgu. Tas nebūt nebija vienīgais kaujas zirgs. No hronikas teksta izriet, ka bijuši arī citi (II, 5 un II, 6) un vācieši nabadzīgajā apkārtnē meklējuši tiem ganības.

Senatnē vadoņi gāja sava karaspēka priekšgalā vai vidū. Bieži vien kauja sākās ar vadoņu cīņu. Tāpēc jādomā, ka Vanems Imanta sadūrās ar bīskapu Bertoldu aci pret aci. Krustnešu vadonis cīņu zaudēja, un tāpēc kaujā bija viens vienīgs kritušais. Tikai hronists par to tieši rakstīt nedrīkstēja.

Paskaidrosim, ka, ejot uzbrukumā, krustneši vienmēr saglabāja zināmu, daudzkārt pārbaudītu, kaujinieku izvietojumu. Bruņinieki ar zirgiem bija centrā, ap tiem — karakalpi kājnieki. Vadonim bla­kus atradās paši spēcīgākie bruņinieki, kuru galvenais uzdevums bija sargāt vadoni un viņam palīdzēt. Šinī gadījumā Bertolds bija Dieva sūtnis, tāpēc sevišķi sargājams. Blakus zirgam gāja karakalpi, kuriem bija jāpalīdz bruņiniekam, ja kaut kas atgadījās ar zirgu. Tāpēc Bertolds, pat gribēdams, nekādi nevarēja viens pats izrauties un aizaujot, jo gan tuvākajiem bruņiniekiem, gan karakalpiem tūlīt būtu viņam jāseko.

Hronikā teikts (II, 6), ka līvi jau pašā sākumā bez kādas cīņas metušies bēgt. Jāpiebilst, ka vadoņi nemetās vajāt bēgošus ienaid­niekus. Vai nav dīvaini, ka bēgošie paspēja Bertoldu ne tikai noga­lināt, bet ari noraut no zirga, izģērbt no bruņām, kas prasītu apmēram stundu vai vairāk, un vēl saplosīt gabalos? Tikai tad krustneši panāca bēgošos līvus un atrada savu bīskapu, kuru taču vajadzēja sargāt kā aci pierē.

Krustnešu varoņdarbi. Viss, ar ko krustneši varēja palielīties, skan gaužām nožēlojami — viņi postīja līvu sējumus (II, 6) atceļa no Mārtiņsalas. Un vēl kas visai dīvaini: ja jau līvi bija uzvarēti un uzvarētājs gatavojas šo zemi pārvaldīt, kāpēc postīt savus sējumus? No kā padotie maksās nodevas?

Tātad sējumu iznīcināšana lieku reizi apliecina kaujas zaudē­jumu. Un krustneši nekā citādi nespēja apliecināt savu uzvaru, kā vien postot sējumus. Vēlākajās hronikas daļās vēstīts par nogalinā­tiem pretiniekiem, sagūstītām verdzenēm, iegūto laupījumu. Bet te tikai sējumu postīšana starp divām lielām neveiksmēm.

Un, ja var ticēt hronikai, šajā kaujā krita tikai viens cilvēks — uzvārētāju vadonis Bertolds. Viņam mugurā bija iedurts šķēps…

Rūpīgi lasot hroniku, neviļus rodas secinājums, ka bēguši ne­vis līvi, bet gan krustneši, un ka viņi zaudējuši arī šo Rīgas kauju. Un iemesls nav tālu jāmeklē.

Iespēju robežās pret vēstures dokumentiem jāizturas nopietni. Taču šī hronikas daļa ir tik nenopietna, ka to nevar lasīt bez smaida. Ta liek atcerēties divas vecas anekdotes. Pirmā no tām stāsta par divu zēnu cīniņu: …Nu, tad es ka gāzu viņam, šis bija gar zemi, un es apakšā. Tad nu viņš metās bēgt, un es viņam pa priekšu. Atvainojos par nezinātnisko piezīmi, bet citādi hronikas pierakstu vērtēt nevar.

Lai arī tas bojā stāstījuma nopietno toni, minēsim vēl kādu vecu armēņu anekdoti. Vai tiesa, ka Ambaruņjans loterijā vinnējis desmit tūkstošus dolāru? Jā taisnība, tikai ne Ambarunjans, bet Karapet- jatis. Otrkārt, nevis loterijā, bet kazino. Un nevis desmit, bet tikai vienu tūk­stoti. Un nevis vinnēja, bet zaudēja.

Jau runājām par krustnešu fizisko un morālo stāvokli. Jāņem vēra arī tas, ka bijušie kriminālnoziedznieki nav nekādi labie karotāji.

Pavisam citādā situācijā bija līvi, kas aizsargāja savu zemi. Viņi zināja krustnešu spēkus un jau laikus izvērtēja, vai cīņa būs sek­mīga. Ja līvi nebūtu pārliecināti par savu veiksmi arī pie Rīgas, viņi no krustnešiem izvairītos.

Rīgas kauja līviem deva divus gadus ilgu atelpu. 1200. gadā Daugavas grīvā ieradās bīskaps Alberts. 23 kuģos viņš atveda 500 karotājus. Salīdzinājumā ar Rīgas zemessardzi tas bija ievērojams pārspēks. Arī Alberts vispirms devās uz Mārtiņsalu un Ikšķili.

Rumbulas krācēs notika cīņas, taču šoreiz iebrucēju pārsvars bija pārāk liels. Līdz ar to sākās mūsu zemes kārtējā, ne pirmā un, kā zi­nāms, ne pēdējā okupācija.

Vanems Imanta. Par Rīgas zemessargu vadoni Vanemu Imantu ziņu ir gaužām maz. Indriķa hronikā viņu piemin cik vien iespējams nicinoši — kā kādu līvu, vārdā Imauts (II, 6). Šim vārdam nevar atrast nekādu pieņemamu līdzību, tāpēc tā pieraksts šķiet kļūdains.

Neapmierina mēģinājums saistīt vārdu Imauts ar igauņu himat, no somu hitno — karsta iekāre, māksla. Lietuvju valodā tas nozīmē "iemaukti" un nevar būt cilvēka vārds. Tauta saglabāja Imanta vārdu, tas arī parādās vēlākajās hronikās. Mūsuprāt, šis vārds cēlies no ļoti senas dievības vārda — Imma.

Garlībam Merķelim pirms diviem simtiem gadu bija pieejami tādi senie raksti, kas līdz mums nav nonākuši. Viņš sarakstījis ro­mantisku apcerējumu "Vanems Imanta" (1802).

Šajā darbā viņš pārstāsta teiku, ka vācieši vēlāk Imantu pievei- kuši negodīgi — ievainojot viņu ar saindētu zobenu. Viņam esot parādīts visaugstākais gods, viņš esot apglabāts Valmieras Zilajā kalnā. Tā virsotnē esmu rīkojis piemiņas brīžus un redzējis viņam veltītos ziedus. Imants nav aizmirsts.

Imanta nevaid miris, Bet tikai apburts klus, No darbošanās rimis, Zem Zilā kalna dus.

Tam, zelta pilī snaužot, Tas zobins nesarūs, Kurš, dzelžu bruņas laužot, Kā liesma kļuvis būs.

Un Saules meitas nācis Un miglu projām trauks; Un gaismas laika balsis Imantu ārā sauks.

(Andrejs Pumpurs)

Valmieras Zilais kalns pieder pie pagātnes nozīmīgākajām vie­tām. Tas atrodas uz Pasaules Galvenā meridiāna, par ko rakstījām šī darba pirmajā grāmatā. Turklāt šo kalnu šķērso Pokaiņu staro­juma aplis. Šīs ziņas liek domāt, ka mūsu senči vēl 13. gs. apzinājās seno svētvietu lielās saiknes. Citādi viņi nebūtu mērojuši ap pus­otra simta kilometru talu ceļu, lai nogādātu Zilajā kalnā Vanema Imantas mirstīgās atliekas.

Vēsturnieks Oļģerts Auns 1998. gadā aicināja Esplanādē — vietā, kur notika Rīgas kauja — novietot piemiņas akmeni Vanemam Imantam. Tie varas vīri, kas Rīgas pašvaldībā kārtoja kultūras jau­tājumus, toreiz nepiekrita, jo šādu pieminekļu jau tā esot pārāk daudz. Tiesa, godātie kultūras darbinieki gan neprecizēja, kuru no šāda veida pieminekļiem ir par daudz — vai K. Baronam, vai R. Blaumanim, vai Rainim? Un cik šādu pieminekļu drīkstētu būt, lai to nebūtu par daudz — viens vai neviens?