Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Piemiņas akmens nav ari Zilajā kalnā, varoņa atdusas vietā. Tam taču vajadzīga nauda, bet tās neesot. Toties Rīgas vadītājiem atradas vieta un tūkstošiem reižu lielāka nauda, lai atjaunotu ār­zemju tirgotāju dzertuvi — Melngalvju namu. Netrūka naudas arī citam ārzemju tirgotāju pasākumam — Hanzas dienām.

Savukārt, kad 2001. gadā sabiedrība sāka iebilst pret bīskapa Alberta un Pētera Lielā pieminekli, tad atbildīgi kultūras darbinieki paskaidroja, ka Rīgā esot pārāk maz pieminekļu. Katram no šiem okupantiem uz sirdsapziņas, ja tāda viņiem vispār bija, ir vismaz pa pusmiljonam nomocītu un nogalinātu sieviešu, bērnu, vecu cil­vēku. Dažiem pat šķiet, ka okupantu piemiņa godāta pārlieku maz. No atbildīgu darbinieku vārdiem rodas iespaids, ka pilna kom­plekta labad tiem vēl būtu jāpievieno Ļeņina, Staļina un Hitlera pieminekļi. Šoreiz gan par gaumi vajag strīdēties. Manuprāt, šādu pieminekļu izvietošana būtu vērtējama kā visu to cilvēku pie­miņas apgānīšana, kuri krituši cīņās par Latviju, kurus nogalinājuši un nomocījuši minēto okupantu kalpi un pakalpiņi.

Pasaules vēsture māca, ka zemju un tautu augšupejas un pagri­muma posmi vērtējami kā cikliskas paradības. Mūsu zeme pārdzī­vojusi smagus pagrimuma un pazemojumu laikus. Mēs ceram uz augšupeju, bet Rainis saka:

Tas jaunais laiks, Kas šalkās trīs. Tas nenāks, Ja ļaudis to nevedīs.

No kā jābaidās. 1939. gada nogalē pie Latvijas Valsts prezi­denta Kārļa Ulmaņa ieradās vadošo vēsturnieku un arheologu de­legācija. Viņi ziņoja, ka izrakumos Rīgā, bīskapa Alberta laukumā, atrastas sena kuģa un vēl senākas ostas atliekas. Šis kuģis gājis bojā ugunsgrēkā 11. gs. un nogrimis Rīgas osta. Izrakumos aiz ostas pa­liem atrastas vēl vecāku pāļu atliekas, kas ļauj domāt, ka šeit bijusi starptautiska osta jau vismaz 10. gs., t.i., krietni pirms krustnešu karabāzes izveidošanas senajā Rīgā.

Tas neapšaubāmi pierāda, ka Rīga gan kā apdzīvota vieta, gan kā starptautiska osta pastāvējusi jau pirms 1201. gada, ko tajos gados uzskatīja par neapšaubāmu Rīgas sākumu. Prezidents toreiz esot teicis: — Zēni, nevajag, starptautiskais stāvoklis ļoti saspīlēts, mēs nedrīkstam kaitināt Vāciju.

Lai ari vadošie speciālisti jau septīto gadu desmitu cenšas no­klusēt "nepatīkamās" ziņas par Rīgas ostu, tomēr atļaušos piebilst, ka vēl šis grāmatas tapšanas laikā bija dzīvi cilvēki, kas šajos izra­kumos piedalījās.

20. gs. astoņdesmitajos gados autoram bija iespēja piedalīties sava darba biedra Artura Zalstera vadītajā grupā, kas pētīja nule mi­nēto Rīgas kuģi. Apzinot seno kuģu būves principus, izdevās no dažam saglabātajām detaļām apjēgt visa kuģa konstrukciju. Tika iz­stādīti kuģa rasējumi un modelis, Lielupes grīvā iesākta kuģa kor­pusa būve. Diemžēl pēc zvejnieku kolhozu likvidēšanas 1992. gadā nebija vairs nevienas organizācijas, kas šos darbus finansētu.

Karabāzes dibināšanai veltītā 800 gadu jubileja izraisīja gan pārdomas, gan arī jautājumus. Masu dezinformācijas līdzekļi nevē­lējās apgaismot patieso Rīgas vēsturi. K. Ulmani spieda klusēt tā laika starptautiskais stāvoklis, bet kāpēc jāklusē tagad?

Šā apcirkņa noslēgumā piebildīšu, ka, skatot tikai Rīgas vēs­turi, nespējam tuvoties pašai Rīgas būtībai. Nākamajos apcirkņos vēl aplūkosim Rīgu kā nozīmīgu Daugavas sistēmas pagrieziena punktu.

Būtībā šī jubileja bija spļāviens sejā ne tikai Vanema Imantas pēctečiem, bet arī tiem, kas mīl un ciena savu zemi. Tā vien lie­kas, — jo treknāk uzspļauj mūsu zemei un tautai, jo vairāk mūs spiež smaidīt un teikt — re, tagad nu gan Eiropa mūs labāk sapratīs. Bet kāpēc gan pats Eiropas centrs uztraucas par nomalēm?

Nekur pasaulē neciena ne tautu, ne cilvēkus, kas neciena paši sevi.

Ir svarīgi, lai cilvēki sāktu apzināties patiesās vērtības jau no bērna kājas. Tāpēc skolās ir jāmāca patiesā Latvijas vēsture. Tikai tad mēs varēsim notīrīties un nepieļausim nākamos spļāvienus. Ja mēs negribam iznīkt, tad ne tikai nedrīkstam aizmirst savu varoņu piemiņu — mums jāatjauno un jāglabā cieņa pret viņiem.

Gan Vanemu Imantu, gan Ako, gan Viesturu, Nameju un citus ievērojamos latvju varoņus cenšas nepieminēt, jo citādi Eiropa va­rētu mūs nesaprast.

Lai slava varoņiem, un, pieminot Vanemu Imantu, atcerēsimies visus, kas cīnījušies par savu tēvu zemi, kā tas rakstīts uz Vanema Imantas līdzgaitnieka un, mūsuprāt, arī cīņu biedra Ako pieminekļa (atrodas Daugavas krastā Salaspilī):

Mūžīga piemiņa Ako un visiem, kas krituši līdz ar viņu, kā arī purns un pēc viņa brīvības vārdā.

Latvijā ir apmēram 12 tūkstoši upju, upīšu un strautu. Vel 20. gs. sākumā katram strautiņam bija savs vārds. Abu pasaules karu, masu terora un kolektivizācijas laikā lielākā daļa vārdu ir zau­dēti. Līdz ar to zudušas daudzas nozīmīgas liecības par mūsu senatni. Saglabājušies tikai apmēram 2200 ūdensteču nosaukumi.

Zinot, ka Latvijas teritorija veido vienu divtūkstošo daļu no vi­sas zemeslodes kontinentu platības, neskaitot tuksnešus, kā arī po­lāros apgabalus, nav grūti aprēķināt, ka uz visas zemeslodes varētu būt apmēram 10 miljoni ūdensteču. Tomēr no šī lielā daudzuma maz ir tādu upju, kas senatnē būtu izpelnījušās tik lielu ievērību kā Daugava. Arī seno grieķu mītos Ēridanai (Daugavai) veltīta lielāka vērība nekā citai lielai upei, kas Grieķijai daudz tuvāka, — Nīlai.

Protams, rodas jautājums — par ko tāds gods? Daugavas garums ievērojami atpaliek no Amazones, Jeņisejas, Ļenas, Misisi­pi, pat Volgas, latad šī cieņa ir ne jau garuma dēļ. Mūsu senči uz­skatīja, ka Daugavai ir liela nozīme gan tautu, gan atsevišķu cilvēku dzīvē, jo tai pašai par sevi piemīt kādas sevišķas īpašības. Ne velti senatne pie Daugavas dzīvojuši izcili, visā pasaulē atzīti ļaudis.

Iepazīstot blīvo un ļoti plašo seno svētvietu tīklu, kas saistāms ar Daugavas baseinu, un milzīgos, apzinīgi radītos veidojumus, jā­secina, ka senču uzskatiem bijuši materiāli taustāmi pamati, kas nav zuduši arī mūsdienās. Tāpēc ziņas par Daugavu ir visai nopiet­nas izpētes vērtas.

Pavirši uzmetot acis kartei, šķiet, ka lielā upe līkumo, kā pa­gadās, un nozīmīgas vietas tās krastos izmētātas bez jebkādas sistē­mas. Bet, ja ieskatāmies rūpīgāk, izrādās, ka gan upes tecējuma ģe- nerālvirzieni, gan lielākie kalni upes baseinā, gan senās apdzīvotās vietas un lielie svētakmeņi atrodas stingri noteiktā izkārtojumā. Vēl jo vairāk, dažas sakarības sniedzas tūkstoš vai pat vairāk kilometru tālu no Daugavas tecējuma. Daudzu senatnē ievērojamu vietu iz­kārtojums savstarpēji sasaistās vienkāršās ģeometriskās konstruk­cijās. 1as veido taisnes un apļi ap noteiktiem centriem. Neapšau­bāmi, ka šis plānojums ir ļoti sens. Šīs sasaistes mēģināšu parādīt iespējami vienkāršākā veidā.

Daugava ir viens no izcilākajiem Augstāka Saprāta veidojumiem uz zemeslodes. Tas sākumu, tecējuma galvenos virzienus un ieteku jūrā — grīvu saista trīs svētie (sakrālie) virzieni, kas senčiem bija ļoti nozīmīgi.

Ja neskaita sīkos likumus, Daugavas tecējumu var nosacīti dalīt divās daļās — augštecē un lejtecē. Augštecē Daugava tek uz DR, t.i., Saules rietu Ziemassvētkos. Nosacītā dalījuma vieta ir lejpus Viteb- skas pie Bešenkovičiem, kur upe krasi maina savu tecējuma vir­zienu.