Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Ap 750. gadu Baltijas jūrā pie Zviedrijas krastiem notika mil­zīgā Brovallas kauja starp dāņiem un zviedriem. Tajā piedalījās ap 2800 kuģu.

Šai kaujā uzvarēja zviedru karalis Sigurds Rings, kuru atbalstīja kuršu un igauņu flotes.

Šīs ziņas liek domāt, ka kuršiem bija vairāki simti kuģu. Šķiet neiespējami, ka šādā kaujā piedalītos vairāki simti pirmatnējo ko­pienu, sūtot pa kuģim pāri jūrai uz Brovallu.

Zaudētāja — dāņu karaļa Haralda — pusē bijusi lībiešu flote. Šis ir senākais lībiešu pieminējums, tas raksturo arī Baltijas jūras kuģotājus un cīnītājus. Tas liek domāt, ka lībieši vēl 8. gs. dzīvoja nevis Baltijā, bet gan dienvidos no tās, tuvāk Dānijai.

Brovallas kaujas apraksti ir arī vecākās liecības par līvu cīņām ar mūsu senčiem. Tas ari varēja būt viens no iemesliem, kāpēc sa­mērā naidīgas attiecības starp līviem un mūsu tēvutēviem sagla­bājās vēl pāri par tūkstoti gadu.

Dažkārt iekaroto zemju pārvaldīšana ir grūtāka nekā pati ieka­rošana. Vikingiem šo sūro mācību vajadzēja izbaudīt ne reizi vien. Vikingi izdomāja visai drošu paņēmienu, proti, — viņi nometināja Ietu zemē nevis atsevišķus pārvaldniekus, bet veselu tautu — līvus. Domājams, ka tas notika 10. gadsimtā.

Letgaļu traģēdija. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos letgaļi vei­doja austrumbaltu cilšu kodolu. Austrumbalti aizņēma milzīgu daļu Austrumeiropas, teritoriju ne tikai līdz Maskavai, bet vēl tālu aiz tās lidz Okas augštecei. Lielās tautu staigāšanas beigās austrum­balti bija spiesti atkāpties vairāk nekā 1000 km uz rietumiem. Daļa palika Valdaja augstienē, un vēlāk viņiem bija svarīga loma cīņā ar Čingishanu. Paši noasiņodami, viņi izdarīja to, ko nespēja neviena slāvu cilts — apturēja mongoļu uzvaras gājienu.

Uz rietumiem atbīdītie letgaji savukārt iebruka somugru cilšu, vēlāko igauņu, aizņemtajās teritorijās. Visas šīs pārvietošanās no­tika ar kaujām, par to liecina izrakumi. Tādejādi apmēram četru gadsimtu laika baltu dzīves telpa kļuva 20-30 reizes mazāka.

Vikingu laika beigās letgaļi saņēma vēl vienu triecienu. Viņu teritorijā lībieši ar vikingu palīdzību ieņēma labakās vietas gar Dau­gavu un Gauju. Letgaļiem bija atņemtas labākās zemes, ostas, zve­jas vietas un tirdzniecības ceļi. Letgaļi bija kļuvuši par beztiesīgiem meslu maksātājiem.

Piedevām vēl vikingi, kas valdīja Krievzemē, piespieda letgaļus pieņemt pareizticību un maksāt meslus Pleskavai vai Polockai, at­karībā no dzīves vietas. Teikto papildina ieraksts Indriķa hronikā (XII, 6): …leti bija necili un nievāti, un cieta daudz pārestību no līviem un igauņiem. Par to, ka līvi apspieduši Ietus, Indriķa hronikā atrodamas arī citas liecības.

Bet, pirms nosodīt līvus, ieskatīsimies somugru tautu liktenī.

Līvu garais ceļš. Līvu valoda līdzīga Pievolgas somugru valo­dām. Zināma līdzība tai ir arī ar ungāru valodu, bet ar Baltijas som­ugru, t.i., igauņu un somu, valodām saites jau attālākas. Arī spriežot pēc viduslaiku zīmējumiem, līvi pēc izskata atšķīrās no igauņiem un somiem. Mēs zinām arī, ka līvi bija labi kuģotāji. Uz ilgstošu dzīvi piejūras smiltājos norāda arī tautas pašnosaukums — līva (liiva), kas tulkojams kā smiltis, smilšains.

Ņemot vērā iepriekš teikto, iespējams, ka līvu priekšteči, pame­tot savu dzimteni Pievolgā, piedalījās huņņu (uhnos) karagājienā uz Eiropu 4. gs. septiņdesmitajos gados. Domājams, ka daļa no viņiem palika Ungārijā, citi devās tālāk uz Baltiju. Ziņas par Brovallas kauju liek domāt, ka vēl 8. gs. viņi dzīvoja Baltijas jūras piekrastē dienvidrietumos no kuršiem.

Kaut arī ziņas par līviem ir skopas, tās liek domāt, ka pirms ierašanās mūsu zemē viņi dzīvojuši pie jūras. Viņu ierašanās laiks saistāms ar skandināvu vikingu uzbrukumiem. Jau minētajā Bro- vallas kaujā līvi cīnījās pret kuršiem un igauņiem, t.i., vietējiem iedzīvotājiem.

Līvu laika sākums. Līvu nometināšana gar galvenajiem ūdensceļiem un Rietumvidzemē iezīmēja jaunu vēstures posmu — vikingu tiešās pārvaldes laika nomaiņu pret līvu laiku.

12. gs. Dānijas karaļvalsts zaudēja teritorijas un ietekmi ne ti­kai Rietumeiropā, bet arī Baltijā. Sākās Baltijas pārdalīšana. Jau pie­minējam 1167. gada Artlenburgas līgumu. Saskaņā ar šo līgumu Daugavas lejtece nonāca sakšu pārziņā. Mēs varam tikai minēt, kā­pēc kurši 1187. gadā devās uz Zviedrijas galvaspilsētu Sigtunu un to izpostīja, bet tai pašā laikā nevarēja uzņemties Rīgas un Dauga­vas lejteces pārvaldīšanu.

Zināms, ka pat 13. gs. sākumā kurši vairāk baidījās no zvied­riem un dāņiem nekā no sakšiem. Rīgas likteni noteica daudzas un visai atšķirīgas intereses.

Līvu loma šai zemē. Kaut arī līvi bija tikai pārvaldnieki, viņu loma bija ļoti liela. Pārvalda tie, kas ir saimnieki, un saimnieko tie, kas pārvalda. Nejau velti vācu krustneši iekaroto latvju senču zemi nosauca par Līvzemi (Livoniju). Viņi tolaik šajā zemē par galve­najiem un noteicošajiem uzskatīja tikai līvus, kaut gan viņu dau­dzums pret šīs zemes iedzīvotāju kopskaitu diez vai pārsniedza 20 procentus.

Turklāt Indriķa hronika nepārprotami liecina, ka Daugavas līvi atradās stingrā Polockas kņazu pakļautībā un viņu tiesības bija vi­sai ierobežotas. Viņi maksāja šiem kņaziem meslus (nodevas, I, 3), bet nebija tiesīgi ļaut svešzemniekiem apmesties pie sevis un celt mājas. Mūsdienu valodā, viņi nebija nekas vairāk kā īrnieki, kam nav tiesību pieņemt apakšīrniekus. Vācu tirgotāju pārstāvim Mei- nardam vajadzēja pašam doties uz 400 km tālo Polocku, lai dabūtu šādu atjauju.

Starp dzirnakmeņiem. Līvu sadarbība ar vācu krustnešiem lielā mērā noteica mūsu zemes likteni. Pieņemts uzskatīt, ka Gau­jas lībiešu vadonis Kaupo, kas sāka šo sadarbību, bija nodevējs. Bet, pirms to apgalvot, aplūkosim, kas notiktu tad, ja Kaupo būtu rīko­jies citādi.

Jau apmēram no 9. gadsimta visa Vidzeme, Latgale, Dienvid- igaunija un Daugavas ceļš bija Novgorodas un Polockas kņazu pakļautībā. Nebija Ietu zemē tādu vadoņu kā Lietuvā, kas spētu saliedēt kopā atsevišķās ciltis. Mums draudēja kādreizējo austrumu kaimiņu, piemēram, ingru un votu, liktenis — pilnīga iznīcināšana un izzušana. Tas skan dīvaini, taču toreiz mūs glāba divu svešvaru tīkojumu sadursme.

Vanems Imanta bijis Rīgas bruņoto spēku vadonis, kurš dzī­vojis aptuveni no 1170. līdz 1210. gadam. Vārds Vanems tiešā tulko­jumā skaidrojams kā vadonis vai vecākais, bet šeit tas nozīmē — karaspēka daļas vadonis.

Vanems Imanta nav uztverams tikai kā vēsturiska persona vien. Viņš ir atbrīvošanas un pretestības cīņu simbols, kura nozīmi no jauna iedzīvināja izcilais baltvācu humānists Garlībs Merķelis (1769- 1850).

Indriķa hronikā pieminēta līvu cīņa pret bīskapa Bertolda vīriem. Kaut arī šis apraksts ir apzinātu melu pilns, tomēr no tā varam izlobīt pašas svarīgākās ziņas.

Bertolda ierašanās. 1197. gadā no Vāczemes izpētīt apstākļus (2, 1) ieradās Meinarda pēctecis bīskaps Bertolds. Pēc īsas apskates Bertolds devās atpakaļ uz Saksiju vervēt karotājus. 1198. gadā Ber­tolds jau ieradās ar labi bruņotu karaspēku. Ar kuģiem atveda ari kaujas zirgus. Līdz ar to sākās ilgstoša karadarbība, Māras zemes okupēšana, kas ilga gandrīz simt gadus. Vēl piebildīsim, ka Romas pāvests Celestīns III krustnešiem pasludināja grēku atlaidi. Jebkurš noziedznieks, iestājoties krustnešos, izbēga no pelnītā soda. Tādē­jādi krustnešu armija ilgus gadus saņēma vajadzīgo papildinājumu.