Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

No Mārtiņa baznīcas uz Doma baznīcu gājusi mūrēta velve. Tā Rīgā ienācis Pēteris Lielais ar savu karaspēku pa Daugavas apakšu. Citi teikuši, ka pa gaisu nācis, jo neviens neredzējis tos nākot. Pēteris Lielais pats ticis līdz Mārtiņa baznīcai, paslēpies kāda zemnieka mēslu vezumā. Visu laiku žagata žadzinājusi mēslu vezumam apkārt. Tamdēļ Pēteris tās nolādējis, ka trīs verstis tuvumā Rīgai tās nedrīkst rādīties.

32, 4105. Madonas Patkulē

Protams, ka šis teikas stāsta ne jau par Krievijas caru Pēteri Pirmo, kas valdija pirms trim gadsimtiem. Ka minētā valdnieka, tā arī putnu vārdi ir tikai simboli, kas vēsta par daudz senākiem notikumiem. Mainījušies ir laiki, un mainījušies arī simboli, bet notikumu būtība palikusi tā pati. Rīgu ne reizi vien iekāroja un iekaroja senajos laikos, un tas pats var notikt arī mūsu dienās un nākotnē. Senās garamantas liecina, ka rīdzinieki pārspēkam spēj pretoties un, ja neatkārtosim vēsturiskās kļūdas, Rīga tiks nosar­gāta.

Visos laikos bijuši notikumi, par kuriem šīs pasaules varenie vēlas klusēt. Mēs šausmināmies par to, ka Lielvācija un PSRS 1939. gadā slepeni dalīja Eiropu. Bet par to, ka šim līgumam piekrita ASV un Anglija, pieņemts klusēt. Taču savā būtībā te nekā jauna nav. Jau pieminējām 1167. gada Artlenburgas līgumu, kas Daugavas lejteci piešķīra vācu tirgotājiem.

No 7. līdz 12. gs. Daugavas ceļus kontrolēja vikingi. 1167. gadā Artlenburgā tika noslēgts līgums par ietekmes sfēru dalīšanu vai, pareizāk, pārdalīšanu jaunajos apstākļos. Līdz ar to Ietu zemes no­nāca Vācu ordeņa ietekmes sfērā; izņēmums bija tikai Piltene, kur dāņu tiesības saglabājās līdz 16. gadsimtam.

Izlūkošana. Gan senos laikos, gan arī mūsdienās svešu zemju iekarošana nenotiek tik pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām de­besīm. Iekāroto zemi vispirms apciemo sūtņi, viesi un tirgotāji. Tad jau uz ilgāku darbu tajā iesūta izlūkus, kas iegūst ziņas par šis zemes resursiem, karaspēku, tautas un vadoņu noskaņojumu, pre­testības spējām, ceļiem utt. Karaspēks ierodas tikai tad, kad viss sagatavots. Ta tas notiek mūsdienās, tā notika nesen, un tieši tāpat senatnē. Ta atgadījās arī mūsu zemē 12. gadsimtā.

Vai lietuvieši bija varonīgāki? Ja salīdzinām Latvijas un Lie­tuvas vēsturi, dažreiz rodas jautājums: kā gan tas nākas, ka Ietu zemi sev pakļāva tikai daži simti bruņinieku, bet lietuvieši sīvi pre­tojās daudzkārt lielākiem speķiem? Vai lietuvieši bija varonīgāki par latviešiem?

Nebūt nenoliegsim žemaišu varonību. Tikai te jāpiebilst, ka krustneši devās uz Lietuvu, neko daudz par to nezinādami. Lietu­vieši vācu izlūkus pāri savai robežai nelaida, vienalga, vai tie nāca mūka, tirgotāja vai klaidoņa izskatā. Ja kāds ielavījās, to nonāvēja.

Pavisam citādi bija Daugavas grīva. Daugavas ūdens ceļš bija pakļauts Polockas kņazam. 12. gs. beigās Rīga bija vairs tikai Poloc- kas kņazistes attāla nomale. Bet kņazu galvenokārt intereseja nodevu ievākšana un krievu tirgotāju drošība. Meinardam vaja­dzēja doties uz Polocku, lai nopirktu valdnieka atļauju apmesties, celt ēkas un nodarboties ar tirdzniecību. Meinards te algoja kalpus un palīgus, nopirka zemi, uzcēla Ikšķiles pili un baznīcu, kā ari baz­nīcu uz Mārtiņa salas. Pareizāk sakot, cēla nejau viņš, bet uz šejieni atvestie Gotlandes meistari. Notikumu būtība no mūsdienām īpaši neatšķiras.

Citā lībiešu apdzīvotā vietā Turaidā bija iesūtīts kāds Teodorihs.

No hronikas izriet, ka vai nu pats Meinards, vai kāds no viņa palīgiem kāda reizē, iespējams, ne jau skaidra prātā būdams, bija pārāk daudz izrunājies un līvi jau zināja, ka tuvākajā laikā gaidāma kristiešu karaspēka ierašanās (Indriķa hronika 1, 11). Tikai Mei- narda nāves dēļ 1196. gadā iecerēto uzbrukumu atlika.

Pārdalīšana. Parakstot 1167. gada Artlenburgas līgumu, skan­dināvus piespieda atteikties no savām tiesībām uz zemēm Dauga­vas grīvā, un tās ieguva vācieši. Neapšaubāmi, ka vācieši par to kaut kādi atlīdzināja, tāpēc ka jau iepriekš bija pārliecinājušies par šī da­rījuma izdevīgumu. Tas liek domāt, ka vācu tirgotāji pazina šo zemi vismaz jau 12. gs. pirmajā pusē, ja ne agrāk. Bet šis līgums pats par sevi pielīdzināms 20. gs. slēgtajam Molotova-Ribentropa paktam.

Vācu tirgotāji bija iecerējuši iekārtot pastāvīgu iepirkšanas punktu, noliktavu un viesnīcu. Ši projekta īstenošanai viņi noalgoja kādu mūku Meinardu. Protams, uzpircējs, kas pastāvīgi dzīvoja uz vietas, varēja preci iegādāties izdevīgāk nekā uz īsu laiku krastā piestājušie tirgotāji. Tā 12. gs. beigās Latvijā ienāca ārzemju kapitāls un, kā tagad saka, investori. Kopumā šī darbība bija veiksmīga, jo vēlāk vācieši baltu zemju pakļaušanai piesaistīja vēl lielākus spēkus. Šo komercdarbību ietērpa ideoloģiskā oreolā — kā katoļu ticības sludināšanu pareizticības iespaidā nonākušiem Daugavas lejgala iedzīvotājiem.

1184. gadā vācu tirgotāji Ikšķilē nodibināja savu, patiesībā arī, kā mūsdienās teiktu, pārstāvniecību ar izlūkdienesta rezidentūru, kuras vadītājs bija viņu pašu atvestais mūks Meinards. No hroni­kas izriet, ka tirgotāji uzskatījuši par lietderīgu daļu peļņas, visai krietnu naudas summu, nodot Meinardam, lai tas ierīkotu pārstāv­niecībās un atbalsta bāzes Salaspilī un Ikšķilē, ko uzskatīja par otr­šķirīgām apmešanās vietām. Tas liek domāt, ka iekļūšana Rīgā un Rīgas ostā maksājusi daudz vairāk.

Kāpēc karabāzi cēla zemienē

Agrāk, kad vēl nebija elektrostaciju, palu laikā Daugava palai­kam applūdināja pat Vecrīgu. Pēdējo reizi tas notika pirms 75 gadiem. Tomēr pēdējos gadsimtos plūdi vairs neradīja tik lielas briesmas kā viduslaiku Rīgā, jo pašreizējo ielu līmenis ir par 2 m augstāks. 13. gs. Rīgas ielu līmeni var labi redzēt atrakumos pie Doma baznī­cas un pie Pulvertorņa. Līdz Pļaviņu I IES uzcelšanai visai līdzīgs liktenis bija arī Jaunjelgavai. Daudzie tirgotāji spiedās cik iespējams tuvu ūdens malai, lai krastā piestājušie plostnieki ātri varētu iegā­dāties vajadzīgās preces. Ūdens katru pavasari krastu applūdināja, bet pēc paliem tirgotāji savus veikaliņus atjaunoja.

Otrās šķiras Rīga. Kāpēc vācu krustnešu vadonis savu cietok­sni un baznīcu būvēja nevis stratēģiski drošākajos, augstajos pau­guros, bet gan zemienē? Šis pieredzējušais vīrs taču bija redzējis ne vienu vien nocietinātu vietu Rietumeiropā un zināja, ka pilis un baznīcas jābūvē augstās un grūti pieejamās vietās. Tomēr krustnešu celtnes būvētas nevis jau minētajos Rīgas kalnos, bet gan zemie­nēs, attālu no šīm izdevīgajām vietām. Bet, lai apkalpotu Rīgas ostā iebraukušos kuģus, vajadzēja celt ēkas blakus ostai. Arī tas ne­tika darīts.

Šis jautājums par Rīgas karabāzes vietu ir ļoti būtisks trešās Rī­gas vēsturēs izpratnei. Iepriekšējos bīskapus — Meinardu un Ber­toldu Rīgā neielaida. Alberts ar nekaunīgu nelietību piespieda lībie­šus iedalīt viņam apbūves gabalus starp Rīgas ostu un Rīgas kalnu. Bet viņš ieguva tikai applūstošās zemienes, nevis cietoksnim un baznīcām tik noderīgos paugurus. Lai gan okupantiem bija militārs pārspēks, vietējie iedzīvotāji tos viņiem neatdeva. Tātad tam bija kādi ļoti nopietni iemesli.

No šī sadalījuma izriet, ka Rigas kalns un tuvākie pauguri ap to bija seni svētkalni ar ozolu birzīm. Tur atradās bišu dravas, ganī­bas un labibas sējumi (II, 6). Iespējams, ka tur vāca ozolzīles iztikai. Tomēr vai ozolu mežu saimnieciskā izmantošana varēja būt tik nopietns pretošanās iemesls?