Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Spriežot pēc vairākiem senlietu savrupatradumiem Rīgas ap­kārtnē, varētu uzskatīt, ka pašreizējo Rīgas pilsētas vietu ūdeņu sa­nestās smiltis veidojušas pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu. Tomēr ari kopš tā laika bijušas daudzas mazākas izmaiņas, jo gan Daugava, gan Lielupe šajā laika posma vairākkārt mainījusi savu tecējumu, radot jaunas salas, aizberot vecās attekas.

Lielas izmaiņas upes grīvā notikušas pirms 5-6 gadu simtiem. Daugava tad pameta veco gultni pie Vecākiem un izlauza jaunu — pašreizējo ieteku jūrā. Jaunu gultni sev izlauza ari Lielupe. Ģeologi saskata seno gultņu pazīmes pazeminājumos. Ari urbumos atrastas senas, upju sanestu dūņu paliekas.

Cilvēka, tāpat kā jebkuras bioloģiskas radības, vecumu skaita no brīža, kad viņš nācis pasaulē. Bet apdzīvoto vietu vecuma no­teikšana nav tik vienkārša. Mainoties Daugavas tecējumam ģeo­loģisku apstākļu dēļ, mainījās arī Rīgas vietas.

Trešās Rīgas vietas pacelšanās no ūdens saistāma ar šī darba pirmajā grāmatā aprakstīto Zelta vijas, t.i., lielas sauszemes daļas, pacelšanos no ūdens gar visu mūsu zemes piekrasti. Bet vēl vaja­dzēja paiet simtiem gadu, līdz neauglīgās jūras dibena smiltis ap­auga ar zāli un kokiem. Tad arī senči šajā vietā sāka veidot trešo Rīgu.

Rīgas centrālās daļas reljefu veidojušas galvenokārt vēja pūstās kāpas un Daugavas atteku ielejas. Upei paralēla ir ari ūdensšķirtne starp Daugavu no vienas puses un senāko gultni pa Juglas ezeru un Ķīšezeru no otras puses. 19. gs. pa šo ūdensšķirtni uzbūvēja dzelz­ceļu, un šo šķirtni izsaka līnija Sarkandaugava-Brasa-Zemitāni- Jāņavārti. Uz Daugavas pusi tecēja ne tikai Rīdzene, bet arī kāds sīks strauts, kura sākums bija vēlākas Avotu ielas nu jau izsikušie avoti. Bet vēl atgriezīsimies senākos laikos.

Trešās Rīgas sākums ir mākslīgi uzbērtais svētkalns — Rīgas kalns. Domājams, ka mūsu ēras sākumā tā pakājē pie Daugavas jau darbojās tirdzniecības centrs, jo arheoloģiskie atradumi liecina, ka 2.-4. gs. no Daugavas lejteces cauri Kursai veidojās sauszemes ceļš uz Žemaitiju un Prūsiju. Izrakumi Rīgas centrā liek domāt, ka te apmēram 9.-10. gs. bijusi starptautiska osta.

Galvenā vieta senču svinīgajiem pasākumiem droši vien bija pauguru grupa ar Svēto jeb Kubes (ari Senajo) kalnu centrā. Tur tagad atrodas Esplanāde.

Līdz 17. gs. ap Vecrīgu līdz Juglai bija daudzi smilšu kalni ar purvainām ielejām un sīkiem strautiņiem starp tiem.

Rīgas kalna uzbēršana. Mūsu senči labi apzinājās, ka Rigas pirmsākumos veidotais Kubes kalns, kura vietā tagad atrodas Mākslas akadēmija un muzejs, uzbērts mākslīgi pirms daudziem tūkstošiem gadu.

Treša Rīga sākās ar tās svētcentra izveidi — Rīgas kalna uzbēr- šanu. Par to stāsta teika.

Svešinieki ielauzās Daugavā un apmetās baltās teltīs pašā Bebru lukstā. Vietējie lībieši tad griezās pie saviem dieviem pēc palīdzības. Pēkšņi nakts laikā sacēlās vētra no ziemeļiem un smilšu mākoņi sāka velties pret svešinieku nometni. Starp mākoņiem bija redzams pelelis milzis ar melnu bārdu un rungu roka, kurš neganti kliedza burvības vārdus. Mākoņi sabie­zēja un lēnām virzījās uz Bebru lukstu. Tie bija jau sasnieguši tagadējo Dzirnavu ielu, kad svešinieki pamodās un saprata uznākušās briesmas. Ātri viņi noskrēja pie Rīgas upītes, kas tecēja turpat caur lukstu, nostājās garā rindā puslokā no Daugavas līdz Daugavai, sadevās rokās un sāka kliegt stiprus burvestības vārdus pret tuvojošos milzi.

Smilšu kustība gan palēninājās, bet neapstājās. Tad milzim pretim iz­gāja kāds ļoti vecs svešinieks un apvilka svītru plata puslokā ārpus nomet­nes. Milzis gan pretojās un mēģināja pārkāpt šo līniju, bet veltīgi. Smilšu mākoņi turpat apstājās un izveidoja smilšu kāpu vainagu ap Rīgu. Pats milzis turpat ievēlās zemē, kur izcēlās augsts kalns, Kubes kalns. Svešinieks tad aplika smilšu kalnu joslu ar velēnām un tā radīja Rīgas vaļņus.

Juškēvičs, Vecā Rīga, 46. Riga, 1936.

Latvijā ir daudz mākslīgi veidotu svētkalnu, daži pat visai lieli, bet parasti teikas stāsta, ka tie sanesti cepurēm. Ši ir vienīgā teika, kas dod tuvākas norādes par to, kā bērti senie kalni.

Cik veca trešā Rīga? Dažādi savrupi atradumi Rīgas apkārt­nes pauguros liek domāt, ka šie pauguri un citi smilšu kalni, kā arī upju ielejas un ezeri pastāvējuši jau vismaz piecus tūkstošus gadu. Jādomā, ka trešās Rīgas pirmsākumu — Rīgas kalnu — uzbēra pirms 5,5 tūkstošiem gadu. Ta pakājē sākotnēji dzīvoja tikai zintnieki.

Jau apskatitās sakarības liek domāt, ka pašas pirmās aizlaiku Rīgas sākotne ir daudz senāka. Ta saistama ar Pokaiņu un senbaltu civilizācijas dzimšanu pirms simtiem tūkstošiem gadu. Kubes kalns uzbērts vecākās Rīgas vietā, kas gājusi bojā dabas katastrofā ledus laikmeta beigās.

Trīs kalnu mīkla. Indriķa hronikas otrajā nodaļā pieminēts Rīgas kalns (Mont Rige), tālākajās — Senais kalns (Mont Anticļuus). Vairākums vēsturnieku uzskata, ka ar šiem dažādajiem vārdiem do­māts viens un tas pats — Kubes kalns, kas minēts 15. gs. un vēlā­kos dokumentos. Pagaidām pieņemam domu, ka visi šie trīs vārdi varēja izteikt vienu un to pašu mākslīgi veidoto seno svētkalnu — Rīgas patieso sākumu. Tomēr ieskatīsimies dažās ziņās vērīgāk.

Uz Senā kalna bija apmetušies no Ventas padzītie vendi (X,14). Šī kalna pakājē notikušas cīņas līdzīgi kā pie Rigas kalna.

Senā kalna vārds liek domāt, ka tas ir īstais Rīgas pirmsākums.

Hronika par vendiem sacīts, ka viņi dzīvoja Senajā kalnā, kuram līdzās tagad uzcelta Rigas pilsēta. Tas ir vēl viens papildu apliecinā­jums tam, ka Rīga pastāvēja pirms sakšu karabāzes dibināšanas 1201. gadā.

Izraksts no hronikas apliecina arī to, ka Senais kalns bija senču Svētais kalns. Vendi tur gribēja glābties no kuršu vajāšanas, jo se­natnē bija paraža, ka svētā vietā asinis nedrīkst izliet. Vēl viduslaikos pats lielākais noziedznieks baznīcā un kapos bija neaizskarams. Tomēr bez ūdens un ēdiena nevarēja ilgi dzīvot pat Svētajā kalnā.

Iespējams, ka Rīgas kalns un Senais kalns arī bija pāru kalni. Ap Rīgas kalnu tecēja Rīdzene, kas guva no tā savu vārdu. Starp kalniem, līdzīgi kā daudzās citās vietās, gāja ceļš uz Ropažiem, tālāk uz Cēsīm. Ta atsevišķās daļas saglabajušās nosaukumos: Cēsu iela un Ropažu iela. Senā ceļa sākumā — apmēram tur, kur tagad sākas Baznīcas iela, senatnē auga svētozoli, tur atradās arī akmeņu krā­vums, kur ceļinieki vai nu lūdza Dievu sargāt viņus ceļa, vai patei­cās par veiksmīgu ceļojumu. Vēlāk te atradās pašas pirmās Ģertrū­des baznīcas. Tas, skaitā piecas, bija būvētas no koka, pēdējo node­dzināja 1812. gadā. Tad būvēja sesto — tagadējo veco Ģertrūdes baznīcu.

Rīgas kalna ZR daļā iztecēja veselības avots. Tur Pēteris I 18. gs. sākumā lika uzcelt lazareti. Pirmais Valdemāra ielas nosau­kums bija Lazaretes iela. 1888. gadā ielu pārdēvēja par (cara)

Nikolaja ielu, bet Lazaretes ielas vārdu ieguva mazāka ieliņa bijušās lazaretes aizmugurē. 1998. gadā Lazaretes ielu pārdēvēja par Jeru­zalemes ielu. Vēsturiskais vārds, kas atgādināja par seno veselības avotu, ir zudis.

Bērtā kalna norakšana. Tā kā tas bija augstākais kalns, no tā varēja ērti apšaudīt Rīgu. Tāpēc 17. gs. to sāka norakt. Šo posta dar­bu pabeidza 18. gadsimtā. Ta iznīcināja pašu vecāko un ievēroja­māko Rīgas senatnes pieminekli. Kalna nosaukums saistāms ar di­viem seniem vārdiem kups — virsotne (salīdzinājumam — kupica) un otru tās pašas izcelsmes vārdu kupt- sabērt (piemēram, kupena). Tātad vārds norāda uz mākslīgi veidotu vietu. Kaut ari ziņas ir visai skopas, tās tomēr ļauj secināt, ka pirms vairākiem tūkstošiem gadu mākslīgi izveidots svētkalnu pāris, kas 13. gs. dēvēts par Rīgas kalnu un Seno vai ticamāk — Senču kalnu. Turpmākajā tekstā — Rīgas kalns.