Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Indriķa hronikas otrajā nodaļā teikts, ka sapulcējās visi līvi un nometās viņpus Rīgas kalna (II, 5). No šī teksta izriet, ka Rīgas ciems atradās minētā kalna pakājē.

Ja uz mirkli pieņemtu hronikā pausto domu, ka Rīgas vēl ne­bija, kāpēc gan vienu no daudzajiem meža pauguriem sauktu par Rīgas kalnu. Hronika nespēj izskaidrot arī to, no kurienes it kā neapdzīvotā vietā pēkšņi uzradās līvu karaspēks.

Arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā liecina, ka Rīga kā apdzīvota vieta pastāvējusi vismaz 200 gadus pirms tā sauktās oficiālās dibi­nāšanas, un maz ticams, ka Meinards par to nav zinājis. Ir pamats jautāt, kāpēc gan Meinardu Rīgā neielaida. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka uzpircēju iekļūšana Rīgā un Rigas ostā maksā­jusi daudz vairāk.

Indriķa hronikas sākuma teksts nav saglabājies. Vienā no tā norakstiem XXIX grāmatas 9. nodaļas sākumā rakstīts:

Daudzas slavenas lietas ir notikušas Livonijā pie pagānu atgriešanas, sākot ar to laiku, kad priekš 67 gadiem Brēmenes tirgotāji pirmo reiz at­rada lībju ostu. Ar to Indriķis neviļus atzīst, ka 1158. gadā vācu tir­gotāji atraduši Rīgas ostu. Ostu taču necēla tukšā, bet gan jau ap­dzīvotā vietā. Tatad Rīgas osta un pati Rīga pastāvējusi jau labu laiku pirms 1158. gada.

Niensteta hronika. Līdzīgus gadskaitļus min ari Rīgas bir­ģermeistara Niensteta hronika. Ta balstās uz dokumentiem, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Lūk, fragments no šis hronikas:

1148. gadā, daži ralista ari 1158. gadā, no Brēmenes aizburāja ku­ģis ar tirgotājiem un precēm, lai dotos uz Visbiju Cotlandes salā. Bet, liela vēja un vētras dzīti, tie nevarēja pie Cotlandes piestāties, un vakara un ziemeļvakara vējš tos dzina tālāk, kamēr tie nonāca pie Kurzemes. Tā kā tie pie šīs zemes neuzdrošinājās piestāties, tad, gods Dievam, tie savā prieldā ieraudzīja kādu mazāku kuģi, kas burāja Daugavas virzienā, tā kā tie domāja, ka šis kuģītis beidzot iebrauks kādā ostā, tad tie iedrošinājās, palaizdamies uz Dieva žēlastību, sekot šim kuģītim un iebrauca Daugavā. Kad nu mežonīgā pagānu tauta ieraudzīja, ka pienāk tik liels kuģis, kādu tic savu mūžu nebija redzējuši, tad tie saskrēja lielos baros, lai to tuvāk apskatītu, jo no tālienes tas viņiem bija licies ļoti svešs. Tie domāja, ko lai tie iesāk ar šiem iebraucējiem, kas bija tikpat sveši kā viņu kuģis un par kuriem tie nekā nebija ne dzirdējuši, ne redzējuši. Kristīgie pimo nakti palika upē uz kuģa un domāja, ko lai tie dara tālāk.

No rīta daži brauca uz krastu un paņēma līdzi tukšas mucas, nolika tās krastā un uzlika tur virsū maizi, alu, dažādus pārtikas līdzekļus un citas lietas, par kurām tie domāja, ka tās pagāniem var noderēt. Tic māja pagāniem ar roku, un daži iedrošinājās pienākt tuvāk; tad kristītie pagā­niem deva roku un tiem kā dāvanu pasniedza cukuru, vīģes, rozīnes, balt­maizi utt., un draudzīgi viens pret otru izturējās, bet tie nevarēja saru­nāties; tad pēc satikšanās tie ļāva viņiem iet mājās un ziņot saviem radiem un draugiem, cik kristīgie labi ar viņiem apgājušies. Trešā dienā mežoņi pulkos ieradās no jauna un par dāvanām kristīgiem atnesa medu, pienu, vistas, olas, putnus un zaķus. Kristīgie saņēma viņus ļoti laipni un apdāvi­nāja ar cepurēm un cepuru saitēm, bikšu saitēm, spoguļiem, jostām, na­žiem, ķemmēm un šujamām adatām; draudzība ļoti palielinājās, un, kad pagāni ceturtā dienā ieradās no jauna, tiem bija līdzi aitas, zivis, lini, me­dus, vasks, olas, putni, meža zvēri; to visu tie nolika zemē un rādija ar dažādām zīmēm, jo sarunāties tie nevarēja, ka tie vēlas apmainīties. Kad kristīgie viņu nodomus un vēlēšanos saprata, tad tie izmeklēja dažas viņu atnestās lietas un pie katras lietas nosvieda zināmu gabalu naudas. Tā kā pagāniem nauda nebija pazīstama, tad tie ar zīmēm rādīja, ka tie nav mierā, bet ka tie vēlas mainīties ar kristīgo mantām. Tad arī kristīgie deva pretim savas mantas, pielika un atņēma, līdz abas puses palika apmieri­nātas. Tad tie sniedza viens otram roku, paņēma viens otra mantas un šķī­rās. Tādā kārtā tie mācījās tirgoties viens ar otru.

Kad nākamā dienā ieradās kāds nabags, tie izlika nazi, cepures saites un dažas maisa adatas, turpretim nabags nolika dažas olas, domādams par tām iegūt izliktās lietas. Bet kristīgie viņam rādīja, ka olu ir par maz un par tām mantu nevar dot. Tad viņš no krūtīm noņēma divas caunu ausis, kurās bija ievērtas mazas sudraba standziņas; tās viņš pielika pie olām un lika saprast, ka nu esot samaksāts pietiekami. Lai gan kristītie tās maz vērtēja, tomēr tie pirkumam piekrita, lai ar to rādītu, ka pagāni var lietot arī šāda veida naudu. Domā, ka tādēļ arī vecos lailios 3 šiliņu un 2 šiliņu naudas gabali nevācu valodā dabūjuši, nosaukumu Auss un Nagat; pie kam 3 šiliņu gabalus sauc arī par 0re.

Kad tie 14 dienas ar pagāniem draudzīgi bija sagājušies, preces pret pre­cēm mainījuši un savas lietas tā bija iekārtojuši, ka tiem bija cerība atrast vēl labāku tirgu, kad tie pēc gada ieradīsies, tad tie šķīrās ļoti draudzīgi.

Lai tie uz priekšu arī pagānu valodu mācētu, tic pielabināja vienu zēnu, to katru dienu apdāvinot ar cukuru, vīģēm, rozīnēm, baltmaizi u.c., un dabūja vēlāk atļauju, ka tie šo puiku varētu ņemt līdz, tā vietā atstāja vienu no savējiem, lai tas valodu iemācītos.

Iepazīstot šo hroniku, vispirms krīt acīs nožēlojamo vietējo iedzīvotāju — pagānu apraksti. Patiesībā jau pirmās Latvijas Republikas laikā vēsturnieki pierādīja, ka mūsu zināšanas un teh­niskais līmenis itin nemaz neatpalika no vācu tehnikas. Jautājumā par lielajiem kuģiem birģermeistara hronika neatbilst patiesībai. Arheologi Rīgas ostā atrada kuģa paliekas, un tās liecina, ka lielos kuģus šie pagāni bija redzējuši vismaz jau pirms simt gadiem.

Jāpiebilst, ka šajā hronikā ir ari citas nepatiesas ziņas. Vētras laikā burinieki Rīgas līcī iebraukt nevarēja, un pat labā laikā tas nebija izdarāms bez loča. Ziemeļvakara vējš kuģus, kas nāk no Cotlandes, varētu aizdzīt uz Kuršu kāpām, nevis uz ieeju Rīgas līcī. Bet šī hronika atzīst, ka Daugavas grīvā bijusi liela apdzīvota vieta.

Arī citas ziņas liecina, ka osta te bijusi jau pirms 1158. gada. Interesants ir arī kāds 1804. gada latviešu amatnieku brālību iesnie­gums. Tajā amatnieki norāda, ka viņu tēviem šie amati Rīgā bijuši jau 1156. gadā, to viņi apliecina ar savu zīmogu. Tapat sāls nesēju brālība, pārdodot savu namu Rīgā, paziņo, ka šis nams tai piede­rējis jau 1000 gadu.

Par to, ka Rīga bijusi apdzivotajau sen pirms vācu ierašanās, liecina viduslaiku Rīgas plānojums. Pašas izdevīgākās vietas ap ostu un Daugavmalu apdzīvoja vietējie, bet ienācējiem vajadzēja atvirzīties tālāk smilšu pauguros. Par senās Rīgas agrākajiem vald­niekiem liecina arī Ķēniņu iela, kas 15. gs. pārdēvēta par Peldu ielu.

No vēstures liecībām var secināt, ka Rīga kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau ilgi pirms 1201. gada. Bīskaps Alberts ar militāro spiedienu un negodīgu šantāžu ieguva brīvu laukumu pie gadu simtiem izmantotas starptautiskās ostas un tur dibināja sa­vu karabāzi.

Vai gan vietai ar sirmu senatni mūsdienās bija jāsvin vācu krustnešu karabāzes celtniecība? Ta ir ne tikai klanīšanās oku­pantu meliem, tas ir arī goda un pašcieņas jautājums.

Pašreizējā Rīgas atrašanās vieta ir ģeoloģiski pārāk jauna, lai to saistītu ar dižajiem senbaltu civilizācijas veiktajiem darbiem.