Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Ģeologi uzskata, ka pirms 11,6 tūkstošiem gadu tagadējās Rī­gas pilsētas vietā bijuši jūras līča sēkļi, bet Daugavas grīva atra­dusies pie Salaspils. Apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu izveidojās pirmie sauszemes apgabali — smilšu salas — tagadējā Šķirotava, Mārupe, Grīziņkalna-Čiekurkalna rajons, Mežaparks, Jaunciems.

Arheologiem pagaidām izdevies atrast tikai dažas Rīgas ciema un tā apkārtnes ēku paliekas. Vecākie no šiem atradumiem datē­jami ar 2. gadsimtu.

Patlaban valda uzskats, ka tagadējās Rīgas sākumi saistāmi ar kādu Daugavas zvejnieku apmetni. Attīstoties kuģniecībai Baltijas jūrā, te ieradās ārzemju tirgotāji un zvejnieku apmetne pārtapa par preču apmaiņas un tirdzniecības vietu. Tomēr jāatzīmē, ka senie ceļi uz tagadējās Rīgas vietu bija neērti. Tāpēc iespēja, ka nomaļa zvejnieku apmetne varētu pārtapt par rosīgas tirdzniecības vietu, ir visai niecīga. Ja uz mirkli arī pieņemtu uzskatu par šadu Rīgas attīstību, tomēr daudz ticamāka būtu to zvejnieku apmetņu izaugsme, kuras atradās Ķengaragā vai Salaspilī. Tāpēc pašreizējās Rīgas atrašanās vietas attīstībai jāmeklē citi pamatojumi.

Nesenie atklājumi Pokaiņos, ķā ari dainu simbolu valodas izpēte ļauj, un ne tikai ļauj, bet ari liek mums pavisam citādi vēr­tēt Latvijas senatni.

Rīgas sākumi meklējami tāltalos aizlaikos, un tie saistāmi ar Daugavas un visas Baltijas veidošanos. Šī doma ir pārāk neparasta, lai to varētu uzreiz pieņemt, tāpēc tās izklāstu sākšu palēnām.

Kompartijas laika ideologi centās pazemot mūsu tautu, kā vien varēja. Viņi sludināja, ka 9.-10. gs., kad gan Rietumu, gan Austrumu Eiropā jau bija plaši valstiski veidojumi, tagadējās Lat­vijas teritorijā, t.i., pašā Eiropas centrā, ļaudis vēl arvien esot dzī­vojuši pirmatnējās kopienās. Varētu pasmaidīt, ja to vēstītu tikai Niensteta hronika. Diemžēl šo appelējušo apgalvojumu atkārto vēl pat pašos pēdējos gados izdotās Latvijas vēstures mācību grā­matas. Tas liecina, ka bijušās kompartijas darbs mūsu tautas paze­mošanai un jaunu vergu audzināšanai sekmīgi turpinās, šoreiz jau ar Izglītības ministrijas gādību.

Jo senāki notikumi, jo vairāk tos sedz migla un krēsla, jo ziņu mazāk. Ļoti grūti spriest par senatni, ja ir tikai viens ziņu avots, par kuru turklāt zināms, ka tas rakstīts pēc iekarotāju pasūtījuma. Tomēr, vērīgi ielūkojoties, ari miglā un tumsā var saskatīt īstās ap­rises. Par tām var strīdēties, bet nebūtu godīgi tās noklusēt.

Par seno baltu zemju, kā arī par senās Eiropas vienotību lie­cina daudzi fakti. Antīkie grieķu un romiešu autori piemin kādu tālu zemi ziemeļos no Grieķijas, kur, viņuprāt, dzīvoja gudrākie cilvēki pasaulē. Ģeogrāfiski senajiem aprakstiem atbilst Baltija. Pirmajā grāmatā jau apskatījām transkontinentālās svētvietu sistē­mas, kas klāja visu Eiropu. Lai tās izveidotu, bija vajadzīgas ne tikai ļoti augstas zināšanas, bet ari vienota rīcība. Savukārt, ja jau bija vienota rīcība, kaut kur vajadzēja būt centram, no kura visu to vadīja. Jebkura iedoma, ka svētvietu sistēmas veidojusi sav­starpēji nesaistītu pirmatnējo kopienu pašdarbība, jāuzskata par absurdu. Ja salīdzinām senos rakstu avotus par tālo ziemeļu zemi, jāsecina, ka šis centrs atradās pie Daugavas. Vel tikai jāpiebilst, ka šai vietai vajadzēja pastāvēt jau pirms daudziem gadu tūkstošiem. Visai loģiski, ka senās pārvaldes centra vārdam vajadzēja atspogu­ļot tā būtību.

Senajās kartēs ar vārdu Eiropa apzīmēja tikai baltu zemes. Tas vienoja ne tikai svētvietu līnijas, bet arī līdzīgas valodas, kultūra un garamantas.

20. gs. vidū sakarā ar Rīgas 750 gadu svinībām tālaika presē ilgu laiku populāri bija raksti par to, no kurienes nācis vārds Rīgu. Pārsteidza neticami naivā nostādne, ka šis vārds ir no kaut kurienes aizgūts vai pārņemts. Beigās meklējumi nonāca Beļģijā.

Bet, pirms spriest par Rīgas vārda izcelsmi, atcerēsimies, ka pa­saules progresīvie valodnieki uzskata lietuviešu un latviešu valodu par senākajām dzīvajām valodām pasaulē. Nav nekādas vajadzības aizņemties pašus svarīgākos vārdus, jo tos var atrast mūsu pašu va­lodā, kas ir ļoti bagāta.

Rīgas vārds ir nācis no senbaltu valodas vārdiem — rīkot, izrīkot, rīkoties. Šo vardu pārņēmušās un saglabajušas vairākas kaimiņu tautas. 1a, piemēram, Zviedrijā un Dānijā parlamentu sauc par riksdagu. Skandināvu valodās saglabājušies vārdi, kas atbilst no mūsu valodas neapdomīgi izspiestajam vārdam — riktīgs. Igauņu valodā rīk (riik) nozīmē valsts, rig (riig) valstisks, valstij piederošs, rigi mā (mono) — valsts zeme, rigi maks — valsts nodoklis.

Skandināvijā saglabājušās ziņas par ļoti senu dievību — cilvēku pirmsenci Rigu. Agrīnajā skandināvu laikā Rigs izzūd, bet viņa vietā nāk līdzīga Saules dievība Heimdāls, ko radījusi Saule un dzemdē­jušas deviņas māsas, t.i., planētas. Secinām, ka Rīgas vārds saistāms ar Saules sistēmas pašu dvēseli. Šīs ziņas liecina par senās Rīgas izcilo nozīmi Eiropas tautu dzīvē. Tātad pats vārds skaidri norāda, cik augstu senatnē vērtēta Rīga.

Salīdzināsim ar senindiešu svēto valodu — sanskritu, kam rad­niecīgas ir senbaltu valodas. Sanskritā rakstītās svētās himnas — vēdas — vissvarīgākie teksti saucas par Rigvēdu, tātad pašu galveno, rīkojošo vēdu kopumu.

Ar lielu pārliecību varam secināt, ka Rīgas vārds ir ļoti sens, tā saukta vieta, no kuras doti rīkojumi. Daudzas ziņas par mūsu senču teritorijas saistībām ar pārējo Eiropu liek domāt, ka no Rīgas dotos rīkojumus pildīja ne tikai tagadējās Latvijas un ne tikai Bal­tijas teritorijā. Tie, iespējams, tika pildīti visās balto cilvēku zemēs, sākot no Baltās un Baltijas jūras ziemeļos līdz pat Eiropas dienvi­diem.

Rīga un Rīdzene. Dzirdētas arī domas, ka Rīgas vārds nācis no Rīdzenes upes. Par šādu izteikumu var tikai pasmaidīt. Turklāt Rī­dzene nebija upe, bet tikai sīks strauts.

Domājams, ka 12.-13. gs. Daugavas bijušo atteku vietas bija vairs tikai purvainas lāmas. Maz ticams, ka šāda lāma vai sīks strautiņš tajā nosaukts rīcības un vadības centra dižajā un cienījamā, t.i., Rīgas, vārdā, bet vēlāk tā nosaukta apdzīvota vieta. Daudz ticamāk, ka Rīdzene savu vārdu guvusi no Rīgas kalna, ap kuru tā tecēja.

Līdzīgi vārdi. Labā pasaules ģeogrāfiskajā atlantā var atrast vairākus desmitus vietvārdu, kas skan līdzīgi vārdam Rīga. Šāds no­saukums dots arī kādai nelielai ostai austrumos no Kuveitas. Du- bultvārdā Rig-Rig nosaukta kāda apdzīvota sala Čadas Republikā. Tomēr, labi nepārzinot ģeogrāfiskos un vēsturiskos apstākļus, kā ari vietējās valodas, būtu pārdroši teikt, ka visos šajos gadījumos vietē­jam vietvārdam ir tā pati nozīme, kas Latvijas Rīgai. Vēl jāpiebilst, ka dienvidos no Baikāla ezera atrodas neliels ciemats Rīga, ko, iespējams, tā nosaukuši latviešu ieceļotāji.

Tomēr dažos gadījumos par līdzīgu vietvārdu nozīmi var izteik­ties jau ar pārliecību, piemēram, Baltijas jūras dienvidrietumu daļā atrodas Rlgenes sala. 'Ia ir ļoti nozīmīga vieta, jo no turienes var kontrolēt visu to kuģu kustību, kas nāk no okeāna. Arī salas lie­lums ir vērā ņemams — 925 km 2 . Neapšaubāmi, ka senatnē salai bija sevišķa nozīme kuģniecības kontrolē.

Pirms pusotra gadsimta Krišjānis Vildemārs paņēma Eiropas karti un savienoja tās četrus galējos punktus ar krusteniskām līni­jām. Izrādījās, ka mūsu zeme atrodas pašā Eiropas centrā. Senajās kartēs ar vārdu Eiropa apzīmēja tikai tās centrālo daļu — senās baltu zemes. Un vēlreiz atgādināsim, ka tās centrs bija senā Riga.