Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Pilnīgi neiespējami, ka šādi kopā saistīti un savstarpēji līdzīgi (kongruenti) milzu trīsstūri varētu rasties kā nejaušu dabas speķu rotaļa. To varēja radīt tikai apzināta tādas senas civilizācijas darbība, kuras rīcība bija precīzas kartes, instrumenti un varenas apzinati virzītas jaudas jau minēto objektu izveidošanai dabā.

Ziņas par Baltijas radīšanas gaitu liek domāt, ka triju Rīgu trīs­stūris veidots pirms pašas Daugavas rakšanas. Tas ir tāpat kā projek­tētājs pirms sarežģītas būves celšanas izveido tās maketu.

Tagad nonākam pie nākamā nozīmīgā jautājuma — vai Rīgu trīsstūris ir Daugavas plāna atveids vai arī — Daugava ir Rīgas mo­deļa atveids daba.

Domājams, ka tāpat par maketu Hānjas, Minskas un Valdaja augstieņu veidošanai varēja kalpot ši darba pirmajā grāmatā aprak­stītie Zelta ķēdes trīsstūri (125.-136. lpp.). Šo trīsstūru virsotnē bija Engure, bet milzīgajā augstieņu trīsstūrī iedomāto zīmējuma vir­sotni veido L. Munameģis, kas atbilst jau aplūkotajiem principiem. Var jau iebilst, ka mērogu attiecības nav gluži precīzas, bet te atbilde ir vienkārša. Arī mūsdienu projektētāji, pārbaudot maketu, atrod, kas labojams un kas uzlabojams, tādējādi konstrukcija ir nevis ma­keta precīzs, bet gan izlabots palielinājums.

Vēl palika neskaidrs Indras trīsstūris ap Daugavas lokiem. Viens no šī trīsstūra skaidrojumiem varētu būt Pasaules meridiāns ar tā Māras un Laimas līnijām.

Kas viņi bija? Teikā par Daugavas rakšanu minēti zvēri. No tās izriet, ka Zaķis bija plānotājs, Lapsa — zemes mērītāja un ierī- kotāja, bet Lācis bija lielo darbu darītājs. Protams, tie ir simboli, jo citādi nevarētu saglabāt ziņas par lielo darbu darītājiem. Dainās vi­ņus dēvē par Dieva dēliem, cilās teikās par milžiem. Interesanta ir no­rāde par to, ka ūdens esot viņu asinis.

Senču asinis. Vairākas latvju teikas — par Alūksnītes,Juglas u.c. upju izcelšanos vēsta, ka tajās tekošais ūdens esot Vella (nejaukt ar kristīgās reliģijas radīto Velnu) asinis. Nelabā pieminējums liecina par nesenu kropļojumu. Senākās citu tautu teikās ūdens radies no milža, bet latvju teikās — no senču asinīm. Senie mīti vēsta, ka esam cēlušies no milžiem, tātad visas minētās teikas apliecina vienu un to pašu domu. Arī skandināvu "Jaunākajā Edā" pasaule radīta no milža Imira (salīdziniet ar krievu Mir— pasaule) miesas, bet jū­ras ūdens — no tā asinīm.

Ziņa, ka ūdens ir senču asinis, liek padomāt par Zemi kā dzī­vības devēju un daudz nopietnāk — par upju nestā ūdens nozīmi ne tikai mūsu fiziskajā, bet arī garīgajā dzīvē.

Savienojot Daugavas sākuma un beigu vietas, iegūstam noslēgtu svētlīniju sistēmu. Senie ļaudis šādu sasaisti uzskatīja par nozī­mīgu.

Šīs ziņas saistās ar senajiem uzskatiem par Zemi kā dzīvu ra­dību un liek rūpīgāk domāt par to, vai, piesārņojot upes un jūru, bendējot Zemi, mēs nebendējam paši sevi.

Senās gultnes

Mūsu mīļā zemīte gadu tūkstošu gaitā neskaitāmas reizes gan cēlusies, gan grimusi. Turklāt dažādas vietas — visai atšķirīgi. Līdz ar to mainījušās upju gultnes. Ta, piemēram, Burtnieku ezera dien­vidu galā ietek 16 km garā Ēķinupe. Gan tās vārds, kas somugru valodās nozīmē atpakaļ pagrieztā, gan grīva, kāda raksturīga iztekai, nevis ietekai, liek domāt, ka tā no Burtnieku ezera iztekas pārvēr­tusies par pieteku.

Savas gultnes mainījušas ari daudzas citas Latvijas upes. Ik ga­dus to dara Gauja, Pededze, Seda un citas smilšu krastos plūstošas upes. Ir pat dzirdēts, ka lielā ūdenī Gauja varot vienā rāvienā savu gultni uz vienu vai otru pusi novirzīt par kādu puskilometru, pame­tot prāvu vecupi.

Upes nemīl ari tecēt taisnās gultnēs, ja vien tecējumu neiero­bežo klinšu sienas. Tie, kas brauc ar laivām, zina, ka pat upes tais­najā posmā straume patiesībā līkumo no viena krasta uz otru. Šī līkumotā straume sāk deldēt krastus, veidojas loki, kas ar katru gadu kļūst arvien lielāki. Gadiem ejot, loka ārmalā ūdens nemitīgi grauž krastu, bet pretējā — palienes pusē nogulsnējas sanesas. Loks turpina pieaugt, līdz pārtop par cilpu. Ar laiku tā pati sevi noslēdz. Tad ūdens aizplūst pa caurrāvumu un sāk veidot jaunu loku kādā citā vietā, pametot veco cilpu. Tā sākumā pārtop par atteku, kas gadu gaitā aizsērē. Senākās gultnes vietā paliek tikai vecupes eze­riņi, kas ar laiku pārpurvojas.

Ta pirms kādiem četriem gadsimtiem esot noticis ar Ventu pie Piltenes. Laikam tas būs bijis lielu enerģiju laiks, jo apmēram tai pašā laika — 17. gs. pirmajā pusē — jaunu, tagadējo ieteku jūrā iz­rāvusi Daugava, pametot veco gultni pie Vecākiem. Jaunu ieteku jūrā meklēja arī Lielupe, līdz 1755. gadā tā izrāva pašreizējo grīvu.

Arī Daugavai bijušas daudzas gultnes. Iespējams, ka vecākā no tām bijusi pirms daudziem ledus laikmetiem un virzījusies uz taga­dējo Kolkasragu.

Kolkas gultne. Kolkā Daugavas gultnes turpinājums vērtējams ar jau aprakstīto paralēli, kas vieno L. Munameģi ar Skagena ragu. Braucot uz Kolku, nežēlojiet laiku, lai piestātu Gausajā jūdze pirms Klapkalnciema, Abragciemā, Bērzciemā, Pūrciemā. Šajās vietās ne­tālu no jūras manāmas senas upes gultnes paliekas. Uz tām lieliski zaļo lapu koki, kaut ari apkārt šķiet pārāk sauss pat pieticīgai priedei. Jūras krasta virziens šajās vietās labi sakrīt ar Daugavas gultnes iedomāto turpinājumu. Tas liek domāt, ka tāltālā senatnē pirms miljoniem gadu kāda dziļa, tagad jau slēpta plaisa pamatklin- tājā varēja radīt gultni senajai Daugavai.

Ģeologi domā, ka Rīgas līča vieta pirms pēdējā ledus laikmeta vai arī senāk bija sauszeme. Šī ziņa apliecina nule teikto, ka Dau­gava senāk tecējusi virzienā uz tagadējo Kolkasragu.

Daugavas gultne Juglā. Aizvēsturiskos laikos Daugava tecē­jusi caur Juglas ezeru un Ķīšezeru — tās ir vecās Daugavas gultnes. Viduslaikos tur vēl dažkārt plūda palu ūdeņi, piemēram, 1615., 1770., 1777. un 1867. gadā. Bet, kā liecina teikas, vēl senāk Dauga­va esot tecējusi dienvidos no Ķekavas, kur bijusi senākā Rīgas vieta. Turklāt šī vieta ir seno svētvietu līnijas Cēsis-īle viduspunkts.

Tas bija vietēja rakstura izmaiņas, taču bijušas arī citas, dažkārt visai būtiskas upju tecējuma maiņas.

Sece. Vēl tagad ar savu varenumu un krāšņumu pārsteidz senā Daugavas ieleja dienvidos no Seces (Aizkraukles rajons). Dižās iele­jas garums apmēram 15 km, kopējais aizsērējušās daļas garums ap­mēram 25 km. Daugava pametusi veco gultni Zemes garozas svār­stību rezultātā, ceļoties upes vecajai gultnei augšup. Par tautas atmiņu liecina vietvārdi Sērene un Sece — vieta, kurai Daugava pa­gāja secen.

Abava. Pirms vairāk nekā 11,6 tūkstošiem gadu, pēc ģeologu domām, izveidojās Baltijas ledus ezers. Ne Daugavai, ne Lielupei, ne Gaujai nebija noteces uz Rīgas līci, jo tas bija pilns ar lediem. Viss Lielupes baseins veidoja milzu ezeru, kurā ūdens krājās un krājās, līdz atrada iespēju izlauzties uz Baltijas jūru pa Abavas sengultni. Ta kā galvenā ūdens piegādātāja varenajai straumei, kas plūda pa Abavu, bija Daugava, tad Abavu varam uzskatīt par Dau­gavas noteces pagaidu gultni.

Abava atšķiras no citām Kurzemes upēm ne tikai ar vareno ieleju, kas dziļi iegrauzusies apkārtējā līdzenumā. Senās apdzīvotās vietas — Pūre, Kandava, Sabile, Rendas muiža izvietotas Abavas labajā, nevis kreisajā krastā. Senie ļaudis neapmetās, kur pagadās, un tieši tas, ka viņi apdzīvoja Abavas labo krastu, liek domāt par šo upi kā par Daugavas lejasteci.