VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Kas tad? — vaicāja Parastā Vārna.

— Ods ir ods! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

— Un kas tad, pēc tavām domām, ir putns?

— Putns ir putns! Un ods ir ods! Kā tu nesaproti?

— Un vārna?

— Vārna ir vārna!

— Tātad vārna, pēc tavām domām, nav putns? — Parastā Vārna pavērās debesīs.

— Kā — nav? — atkal aizsvilās Zvirbulēns. — Vārna ir putns!

— Kāpēc? — Parastā Vārna šķita esam ārkārtīgi izbrīnījusies.

— Tāpēc, ka viņai ir spārni.

— Odam arī ir spārni.

— Tāpēc, ka viņa lido.

— Ods arī lido, — sacīja Parastā Vārna. — Tad kāpēc vārna ir putns?

Zvirbulēns dusmīgs pavērās Vārnā.

— Kāpēcītis.

— Ko tu teici? — Parastā Vārna laikam labi nesa­dzirdēja, jo pāri lidoja lidmašīna, kas bija pacēlusies no piepilsētas lidlauka.

— Es teicu, ka tu esi kāpēcītis.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka tu tāds īstenības putns vien esi, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

Bija gadījusies neparasti silta ziemas novakare, un piepilsētas meža malā, tur, kur izbeidzās dārzu rajons, gaisā dejoja bariņš odu.

— Nu kad tā ziema reiz beigsies! — nevarēja vairs izturēt Sarežģītais Zvirbulēns.

— Pacietību, tikai pacietību! — runāja Parastā Vārna, ar kuru Zvirbulēns pēdējā laikā bija dažas rei­zes ticies.

Patiesību sakot, gaisā bija notikušas tikko jaušamas pārmaiņas, jo, kad uzpūta vējš, kas nāca no dienvi­diem, varēja just gaisu iesmaržojamies. Tā bija tāda tikko samanāma, pavisam, pavisam viegla un ļoti tāla smarža, tik viegla, ka pietiktu kādam pateikt, ka šīs smaržas nemaz nav, un tā pagaistu, bet neviens to neteica, jo neviens negribēja, lai smarža pagaistu, tik patīkama tā bija.

— Viss notiek gaidot vien, — runāja Parastā Vārna, tupēdama bērza galotnē.

— Kā tu to zini? — ne visai ticēdams visam paras­tajam, sacīja Zvirbulēns. — Tu neesi bijusi Dienvi­dos, tu nevari zināt visu.

— Dienvidos! — Parastā Vārna pasmaidīja.

— Nu jā, Dienvidos, — sacīja Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Te notiek tikai viena puse no visa, un Dienvidos notiek otra puse, un kopā ir viss.

— Ko tu sauc par visu? — turpināja sarunu Pa­rastā Vārna.

— Ko es saucu par visu? Nu, visu, kas notiek, pie­mēram, manī, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns.

— Bet tad jau iznāk, ka ar tevi notiek tikai puse.— Parastā Vārna smaidīja.

— Kā — puse? — sacīja Zvirbulēns. — Ar mani notiek pilnīgi viss!

— Nekā nebij! — Parastā Vārna turpināja smaidīt. — Tu pats nupat teici, ka te notiek tikai viena puse un Dienvidos otra puse, un, tā kā tu esi tikai te, tad tava otrā puse atrodas Dienvidos. Vēl tu nesaproti?

Bērza galotne, kurā sēdēja Parastā Vārna un Sarež­ģītais Zvirbulēns, atradās tieši dienvidvēja straumē, bet ne Parastā Vārna, ne Zvirbulēns ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja smaržu, ko dienvidvējš nesa .

Patiesību sakot, ziema bija pagājusi necerēti ātri. Ik dienas viņš kopā ar draugiem veica vairākus lido­jumus uz mežu pie Atbrīvotajām Vistām, nogādādams tām pārtiku. Tas vien aizņēma ziemas īsās dienas lie­lāko daļu, jo vistas vienmēr bija izsalkušas un, lai cik daudz barības zvirbulēni tām piegādāja, tās allaž no­tiesāja visu līdz pēdējai kripatiņai, un Sarežģītajam Zvirbulēnam šķita, ka vistas labprāt notiesātu itin visu, kas atrodas visos pieliekamajos.

«Labi gan, ka nāk dienvidvējš. Nokusīs sniegs, un vistas varēs sākt meklēt barību pašas,» nodomāja Zvir­bulēns, un, lai gan Baltā Vistiņa viņam patika diezgan speciāli, tomēr viņš gaidīt gaidīja dienu, kad Atbrīvotās

Vistas kļūs par Brīvajām Vistām. «Vistas ir vistas, un es esmu es,» sacīja pie sevis Sarežģītais Zvirbulēns.

— Vēl tu nesaproti? — atkārtoja savu jautājumu Parastā Vārna, kad dienvidvējš atkal skāra bērza ga­lotni un Zvirbulēns atkal sajuta tikko jaušamo smaržu. Bet viņš neko nesacīja, jo nevēlējās sarūgtināt Parasto Vārnu, kuru tikko jaušamās pārmaiņas nemaz nebija darījušas līksmāku.

Gluži otrādi, izskatījās, ka viņai kaut kas nepatīk. Un izklausījās, ka «Vēl tu nesaproti?» viņa pasacīja ar zināmu īgnumu balsī.

— Ko nozīmē tas, ko tu teici? — Zvirbulēns iejau­tājās nedaudz vēlāk, kad bija vārdu pa vārdam atcerē­jies sākotnējo sarunu.

— Tieši kas? — pārjautāja Parastā Vārna.

— Tu man teici: «Tu esi tikai te,» — atceries? — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tas nozīmē, ka tu esi ne tikai te?

— Es to neesmu teikusi, — atbildēja Parastā Vārna, — bet, ja tu tā gribi zināt, es varu pateikt.

— Pasaki, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

— Es zinu, kāpēc tu gaidi pavasari, — runāja Pa­rastā Vārna.

— Kā?! — piesarka Zvirbulēns. — Kā tu to vari zināt?

— Tu pats nesen teici, ka katram ir divas puses. Atceries? — runāja Parastā Vārna. — Un tava otrā puse, kā tu pats teici, atrodoties Dienvidos. Tāpēc tu arī dīdies. Manas abas puses ir manī pašā.

— Es nedīdos, — protestēja Sarežģītais Zvirbulēns, bet Parastā Vārna izlikās nedzirdam un turpināja:

— Un tāpēc manī viss notiek gaidot vien.

— Bet manī viss notiek negaidot! — sacīja Sarežģī­tais Zvirbulēns, un tāds nu reiz viņš bija.

PIRMĀ UN OTRA BALSS

Aiz sienas skanēja balsis. Zvirbulēns bija tikko at­griezies no Vistu Egles un jutās tik izsalcis, ka mīļu- prāt būtu klupis virsū visnegaršīgākajam, kas vien dabūjams pieliekamajā, bet aiz sienas bija dzirdamas balsis.

— Ko tu darītu, ja tu būtu, piemēram, zvirbu­lēns? — vaicāja viena balss, un tā piederēja Cilvēka Bērnam.

— Ei nu, ko tu runā blēņas! — sacīja otra balss, un tā piederēja Cilvēkam.

— Es nerunāju blēņas! — sacīja pirmā balss. — Tās nav nekādas blēņas! Es saku — ko tu darītu, ja tu būtu zvirbulēns?

— Es liktos mierā, — sacīja otra balss, un tā bija sapīkusi.

— Bet es nelikšos mierā! — sacīja pirmā balss, un tā bija ņipra un neatlaidīga. — Es vis nelikšos mierā!

— Ko gan tu, nieka zvirbulēns, varētu izdarīt? — sacīja otra balss.

— Es ielavītos istabā, — sacīja ņiprā un neatlaidīgā balss, — es ielavītos istabā pa nakti, kad bērni guļ.

— Nu un tad? — sacīja otra balss. — Ko tad tu darītu?

— Un no rīta, kad bērni pamostos, viņiem būtu ar ko draudzēties, — sacīja pirmā balss.

— Kā!? Vai tad viņiem nav ar ko draudzēties? Vai tad tev nepietiek rotaļu biedru?

— Tas nav tas, — sacīja ņiprā un neatlaidīgā balss. — Ar to vien nepietiek. Tas nav tas.

— Kā — nepietiek? — vaicāja otra balss. — Ko tev vēl vajag?

— Man vajag zināt to, kam es pats netieku klāt.

— Kam tad tu netiec klāt?

— Tālumam. Un augstumam, — sacīja ņiprā un neat­laidīgā balss.

— Bet vai tu neatceries? Mēs taču nesen lidojām lidmašīnā, — sacīja sapīkusi balss. — Tas ir vēl aug­stāk, nekā lido tavi zvirbulēni.

— Tu nekā nesaproti! Tas nav tas! — sacīja pirmā balss. — Lidmašīna ir lidmašīna. Lidmašīna nav putns.

— Nu un tad, ka nav? — sacīja otra balss.

— Lidmašīna nevar zināt. Lidmašīna nevar pateikt, kā ir īstenībā, — sacīja pirmā balss. — Lidmašīna nevar zināt, vai ir vai nav labi.

— Kur labi? — sacīja otra balss.

— Nu tur, tālumā. Un augstumā, — sacīja pirmā balss.