VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Ko tas nozīmē? — pilnā balsī iesaucās Sarežģī­tais Zvirbulēns.

— Es nedzirdu, ko tu saki! — sauca pretī Parastais Zvirbulēns.

— Ko tas nozīmē? — Sarežģītais Zvirbulēns pūlējās saukt vēl skaļāk.

— Es neko nedzirdu! — sauca pretī Parastais Zvir­bulēns, un Sarežģītais Zvirbulēns atbildēja tikpat skaļi:

— Es nedzirdu, ko tu saki!

Tā viņi kādu laiku sasaucās, viens otru nedzirdēdami, un tikai tad, kad rēcošais milzputns jau atradās tālu gaisā, Parastais Zvirbulēns sadzirdēja:

— Ko tas nozīmē? Kāpēc viņš nevēcina spārnus?

— Trakais! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Tas jau nav putns! Tā ir lidmašīna!

— Kā — lidmašīna? — nesaprata Sarežģītais Zvir­bulēns.

— Nu lidmašīna, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Iekšā sēž cilvēki. Tāpat kā parastajās mašīnās.

— Un kur viņi dodas?

— Kā — kur? No vienas vietas uz otru.

— Vai uz Dienvidiem arī? — painteresējās Sarežģī­tais Zvirbulēns.

— Ei tu ar saviem Dienvidiem! — atbildēja Paras­tais Zvirbulēns. — Kas tev ir ar tiem Dienvidiem?

— Nekas. Nav jau nekas, es tāpat vien pajautāju, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, bet īstenībā viņš do­māja par to, kā būtu, ja varētu iekārtoties zem milz- putna nekustīgā spārna un nokļūt Dienvidos, — gan jau tad viņam izdotos arī sameklēt Zaļo Vārnu.

Bet tad viņš atcerējās lidmašīnas nenormālo rēcienu un noskurinājās.

— Nu nē! Labāk lai pati iet pa gaisu!

Aizritēja dažas dienas. Zvirbulēnam tās pagāja, ie­kārtojot miteklīti. Vietu miteklītim viņš izvēlējās tā paša milzu nama sienā, tikai augstāk, lai rītos ierau­dzītu sauli agrāk nekā citi. Šoreiz Zvirbulēns bija gud­rāks — viņš vispirms pārliecinājās, kur atrodas ejas savienojums ar pieliekamo, un izveidoja no parkā atras­tajiem zariņiem un stiepļu galiem tādu kā nosprosto- jumu. «Drošs paliek drošs,» viņš teica pats sev un, kad miteklītis bija gatavs, nosmējās: «Nezin ko sacītu Zaļā Vārna, ja uzzinātu, ka mitinos Cilvēka akmens pasaulē!»

Līdzko viņš bija tā iedomājies, pie miteklīša ieejas piespurdza Parastais Zvirbulēns.

— Trakais! Ko tu esi izdarījis! — tas satraukts či­vināja.

— Nu, nu? Kas tad noticis? — Sarežģītais Zvirbulēns painteresējās.

— Vistas aizlaidušās, saproti! Visas vistas aizlaidu­šās! — Parastais Zvirbulēns čivināja aizelsies. — Es tikko tur biju, pagalmā tāda jezga, ka bail! Visi skraida, lamājas.

— Kā — lamājas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns.

— Un miliči ieradušies, — turpināja Parastais Zvir­bulēns.

— Miliči? — galīgi nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Kas tie par putniem? Tādus es nepazīstu. Vai viņi arī pārziemos kopā ar mums?

— Ak, tu neko nesaproti! — pukojās Parastais Zvir­bulēns. — Nu, ka tev saka — vistas ir prom! Tās, pie kurām es tevi aizvedu. Vai tagad saproti? Vistas! Palicis viens pats gailis. Stāv uz čupas — uz tās pašas čupas un groza galvu kā nenormāls.

Beidzot Zvirbulēns apjēdza.

— Urāāā! — viņš līksmi iesaucās. — Urāāā!

— Ko priecājies? — apsauca viņu Parastais Zvirbu­lēns. — Nav ko priecāties!

— Kā — nav ko priecāties? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kā — nav ko priecāties? Es viņas iz­glābu no apēšanas! Kā nav ko priecāties?

— Tu nesaproti, — sacīja Prastais Zvirbulēns. — Vi­ņas aizies bojā. Viņas ir par daudz pieradinātas. Viņas nepratīs pašas par sevi rūpēties, sagādāt sev barību un pajumti.

— Tu domā? — Sarežģītais Zvirbulēns neticīgi pa­vērās draugā. Bet nākamajā brīdī viņš jau bija izdo­mājis. — Zini ko? Dosimies pie viņām! Dosimies viņām palīgos!

— Trakais! Kā gan mēs, divi nieki, varam palīdzēt veselam baram vistu?

— Nesaki vis! Tu nemaz nezini, ko divi nieki var īstenībā izdarīt. Un vispār — šoreiz tev jāklausa man.

— Tu nu gan esi! — sacīja Parastais Zvirbulēns un piebilda: — Jā, jā, laikam jau ne velti tevi dēvē par Sarežģīto.

Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.

— Kā tev ar galvas sāpēm?

— Nekā! — atbildēja Parastais Zvirbulēns un gribēja parādīt mēli, bet nerādīja.

— Tad lidojam! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, un viņi devās ceļā.

— Vai neesat redzējuši vistas? — viņi jautāja paras­tajiem baložiem, kas lidoja garām, bet tie kratīja galvas.

— Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņi vai­cāja ļoti speciāliem baložiem, kas laidelējās virs spe­ciālas baložu mājiņas kāda dārza nostūrī, un arī tie purināja savas ļoti speciālās galvas.

— Vai tiešām neesat redzējis? — viņi pārjautāja dze­nim, kas strādāja pirmajā piepilsētas priedē, un dzenis apmulsa, jo neviens viņu vēl nekad nebija uzrunājis uz «jūs», bet tad, pārliecinājies, ka tuvumā neviena cita dzeņa nav un ka tas tiešām ir viņš, kurš tikko uz­runāts uz «jūs», kautrīgi atbildēja:

— Tiešām.

— Vistas? — vaicāts pārjautāja riekstrozis. — Kādas vistas?

— Baltas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

— Un pieradinātas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.

— Kaut kas apmēram tāds, kā jūs stāstāt, agri no rīta man paskrēja garām, — atcerējās riekstrozis. — Kaut kas balts. Bija bieza migla, un es nevarēju saskatīt, vai tas ir kaut kas pieradināts vai ne, bet kaut kas balts tas bija gan.

— Kurp? Parādi, lūdzu, uz kuru pusi viņas de­vās! — mudināja Sarežģītais Zvirbulēns.

Riekstrozis parādīja, un abi draugi vairs neuzkavējās pie riekstroža ne mirkli ilgāk.

— Mēs esam uz pēdām! — iesaucās pēc brīža Paras­tais Zvirbulēns. — Re!

Uz meža takas pavīdēja kaut kas balts. Bet tās ne­bija vistas. Tā bija tikai vistas ola. Taču jau drīz viņi saklausīja klusinātu kladzināšanu un, sasnieguši nelielu klajumiņu biezoknī, ieraudzīja sava lidojuma galamērķi.

Sarežģītais Zvirbulēns barā uzreiz pazina Vistiņu, ar kuru tas pagalmā bija runājis, un piespurdza klāt.

— Kā tev tas izdevās? — viņš iepriecināts čivināja.

— Kā tev izdevās pierunāt viņas visas?

— Zini? Tas nemaz nenācās grūti. Vienkārši neviena no manām draudzenēm nevēlas tikt apēsta, — stāstīja Baltā Vistiņa, — bet priecāties vēl par agru — mēs visu dienu tikpat kā neko neesam ēdušas, drīz krēslos, un mums nav arī pajumtes, kur pārnakšņot.

— Kā — nav pajumtes? — brīnījās Zvirbulēns.

— Paskaties, no kā tikai te nevar pagatavot mājokļus! Sausu zariņu, sūnu un lapu — ka biezs! Visādu sēk­liņu un ogu — ka biezs! Vajag tikai ķerties pie darba! Aši!

Un Sarežģītais Zvirbulēns sāka izrīkot. Biezoknī ne­maz nebija grūti atrast pāris kuplu jo kuplu egļu, kuru pazarēs nevajadzēja bīties ne lietus, ne vēja. Zvir- bulēna vadībā vistas sarosījās un līdz mijkrēslim egļu zemākajos zaros paguva izveidot diezgan ērtus un pie­tiekami siltus mājokļus. Pēc šī neierastā darba viņas bija tā nogurušas, ka pat vakariņas nenāca prātā, un vistas tūlīt devās pie miera.

Arī abi zvirbulēni palika pārnakšņot egļu biezajos zaros. Sevišķi palaimējās Sarežģītajam Zvirbulēnam, jo Baltā Vistiņa atļāva tam nakti pārgulēt savā mājoklītī.

Visagrāk pamodās Parastais Zvirbulēns. Viņš nez kāpēc tūlīt iečiepstējās, un ar to pilnīgi pietika, lai vistas satrūktos.