VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

Spāre tiešām to nezināja.

— Pagaidi! — iečivinājās Zvirbulēns un pasauca savu draugu Līdacēnu. Līdacēns izbāza degunu no ūdens un gribēja noskaidrot, kāpēc saukts. Zvirbulēns viņam kaut ko pačukstēja, un Līdacēns nekavējoties pazuda zem ūdens. Nākamajā mirklī tas jau atradās pie ūdensrozes lapas un pārkoda tās kātiņu.

— Paldies, Zaļsvārcīti! — iesaucās Zvirbulēns, bet atbildes vietā noplunkšķēja ūdens, izveidodams gre­dzenveida apļus.

Straume satvēra lapu un nesa to lejup. Spāre pārcē­lās uz lapas un līksma aplūkoja dāvanu.

— Paldies tev, draugs! — viņa sacīja, pagriezusies pret Zvirbulēnu. — Man vēl nekad nav bijis tik prie­cīgs prāts, dodoties uz pārziemošanas mājokli. — Un piebilda: — Uz redzēšanos vasarā!

— Uz redzēšanos vasarā! — iečivinājās Zvirbulēns, un, lidojot mājup, viņam šķita, ka vasara nodara vi­ņam pāri, būdama tik brīnumjauka un tik īsa.

Tagad, kad bija iestājies rudens, ilgu laiku neviens nelidoja garām Sarežģītā Zvirbulēna mājoklītim. Gaiss bija kļuvis tukšāks, gandrīz pavisam tukšs. Taisni jā­brīnās — vasarā pat prātā neienāca, ka gaiss var būt tukšs!

Tuk, tuk, tuk… ššš! — klusi nošņāca gandrīz pavi­sam tukšais gaiss, un kaut kas uzlaidās uz Zvirbulēna mājoklīša pašas malas.

— yai drīkst? — teica kāda balss.

— Ē, kur es esmu tevi jau redzējis? — Pavēries pēkšņajā viesī, Zvirbulēns nevarēja uzreiz atcerēties.

— Nezinu, — sacīja viesis.

— Kāda pazīstama balss! — Zvirbulēns netika gudrs. — Cik pazīstams izskats!

— Nav jau arī nekā neparasta, — iečivinājās sveši­nieks, — es arī esmu zvirbulēns.

— Tu? Zvirbulēns?

— Nu jā. Bet tikai parastais. Tāds kā visi citi.

— Kā? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kā­pēc tad jābūt tādam kā visi citi?

— Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns, — tā ir iznācis.

— Nu nekas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — šā vai tā — mēs esam radinieki, vai ne?

— Jā, un tāpēc es atlidoju pavaicāt, vai nevēlies kopā ar mums visiem doties ceļojumā, — sacīja Paras­tais Zvirbulēns.

— Kādā ceļojumā? Man tepat nav peļami.

— Nesaki vis. Drīz uzkritīs sniegs. Būs salti. Kā tad iztiksi?

— Kaut kā jau dzīvi izvilkšu.

— Kā tu jocīgi runā! No kā tad tu dzīvi izvilksi?

— No nedzīves.

— Kā tu runā! Kas tā runā! Nerunā tā — man sāk sāpēt galva, kad tu tā runā!

— Nu labi. Uz kurieni tad ceļo parastie zvirbu- lēni? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Tā jau ir labāk. — Parastajam Zvirbulēnam gal­vas sāpes rimās, un viņš paskaidroja: — Ceļojums no­tiks uz pilsētu.

— Pie cilvēkiem!? — iesaucās Sarežģītais Zvirbu­lēns, vienā rāvienā atcerēdamies Zaļās Vārnas pirmo un otro stāstu.

— Jā, un kas tad ir? — Parastais Zvirbulēns runāja tālāk. — Tā mēs darām katru gadu.

— Cik tad tev to gadu pašam ir? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Šis jau ir otrais! — lepni paziņoja Parastais Zvirbulēns.

— Un otro gadu tu jau katru gadu pēc kārtas pār­ziemo pilsētā? — iesmējās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Nerunā tā! Kad tu tā runā, man atkal sāk sāpēt galva, — žēlojās Parastais Zvirbulēns. — Kad tu runā tik sarežģīti, man uzreiz iesāpas galva.

— Ne velti mani sauc par Sarežģīto Zvirbulēnu.

— Es zinu, — sacīja Parastais Zvirbulēns. — Tikai pasaki man — vai sarežģītam zvirbulēnam ir labāka dzīve nekā parastam?

— Nezinu, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, — bet domāju, ka parastam zvirbulēnam dzīve ir parasta, bet sarežģītam — sarežģīta.

— Jā, bet vai sarežģīta dzīve ir labāka nekā parasta dzīve? — nerimās Parastais Zvirbulēns.

«Cik labi būtu, ja to varētu uzzināt no Zaļās Vār­nas!» iešāvās prātā Sarežģītajam Zvirbulēnam, un pēc brīža viņš domīgs atbildēja:

— Labāka dzīve? Tas būtu jāpajautā kādam labā­kam zvirbulēnam. Man ir sarežģīta dzīve, tev — parasta, bet labāka dzīve droši vien ir kādam labākam zvirbulēnam. Bet kur tāds mīt? Kur dzīvo labāks zvirbulēns? Labāks par mums? Un kur dzīvo vislabākais zvirbulēns?

— Kā tu runā! — iesaucās Parastais Zvirbulēns. — Kas tā runā! Nerunā tā — man sāk sāpēt galva, kad tu tā runā!

Ceļā viņiem pievienojās vēl vairāki lauku zvirbu- lēni, un, tuvojoties pilsētai, Sarežģītais Zvirbulēns atcerējās Zaļās Vārnas stāstu par akmens pasaulēm, un viņu pārņēma zināms satraukums. «Kas nu būs?» viņš sev vairākkārt jautāja un velti meklēja atbildi. «Ko sacīs Zaļā Vārna, kad atgriezīsies un uzzinās, ka esmu devies turp?»

Bet īstenībā viss bija daudz vienkāršāk. Laba tiesa parasto zvirbulēnu atstāja baru, nemaz vēl nesasnieguši lielos namus. Tie izklīda piepilsētas dārzu mājiņu pažo­belēs un garāžu un malkas šķūnīšu nojumēs.

— Redzi? — Parastais Zvirbulēns, lidodams blakus, norādīja uz milzīgu, garu akmens pasauļu rindu. — Dosimies turp!

Viņi atdalījās no bara un lidoja uz kāda akmens milzeņa pusi. Lejā kustējās milzum daudz cilvēku un dārdēdami pārvietojās ērmoti radījumi, tas viss ļoti ietekmēja Sarežģīto Zvirbulēnu, un viņam bija drusku tā kā bail, bet viņš neko neteica, jo nodomāja: «Ja jau parastie zvirbulēni nebīstas, ko tad es baidos?» — un turējās slavējami. Par ērmotajiem radījumiem viņš pajautās Parastajam Zvirbulēnam citā reizē.

Akmens milzeņa sienā viņi atrada mājoklīšiem ļoti piemērotus caurumus un izvēlējās tos katrs pēc sirds patikas. Priecīgi satraukts, Sarežģītais Zvirbulēns līda iekšā savā jaunatrastajā miteklītī un drīz vien nonāca kādā plašā un tumšā telpā un uzgrūdās virsū neredzēti lielām olām. «Te jau kāds iemājo!» bija pirmā doma. «Kāds milzputns! Jāmūk, kamēr neesmu iekūlies ķezā!» viņš ātri izlēma un satraukts meklēja izeju, pa kuru bija ieradies, bet visapkārt valdīja tāda tumsa un tādas smaržas, kādas Sarežģītais Zvirbulēns savu vasaru ne­bija sajutis. Viņš strauji pasviedās sāņus un… iekūlās ķezā. Ķeza bija lipīga un smaržoja pēc… nē, Sarežģī­tais Zvirbulēns nemācēja pateikt, pēc kā ķeza smar­žoja, un tas arī nebija svarīgākais. Svarīgākais bija, kā no ķezas izkļūt. Ak, ja varētu pacelties spārnos! Bet arī tie bija aplipuši ar ķezu, un vēcinot tie visu laiku pret kaut ko atsitās, turklāt visapkārt tiešām bija gandrīz necaurredzama tumsa. Zvirbulēns jau bija izmisis un paguris, un gandrīz zaudējis pēdējo cerību izglābties, kad izdzirda tepat aiz sienas aizvien pieau­gošu troksni. Troksnis bija te šļūcošs, te klabošs, te grabošs, te šķindošs, te švirkstošs, te čirkstošs, te čaukstošs, te… hop! — un Sarežģīto Zvirbulēnu ap­žilbināja gaismas šalts. Viņš negribot piemiedza acis…

— Ai! — iesaucās kāda balss, un Zvirbulēnam krūtīs sirds vai pamira aiz bailēm, un vēlāk, kad viņš noti­kušo atstāstīja Parastajam Zvirbulēnam, viņš daudz ko vairs nevarēja atcerēties, jo aiz bailēm bija aizmirsis.

— Zvirbulēns krējumā! — sauca tā pati balss, kas bija teikusi «Ai!». — Nāciet skatīties! Zvirbulēns krē­jumā!

Un, lūk, tālāko Sarežģītais Zvirbulēns tā īsti labi nemācēja atcerēties — bailes no Cilvēka bija tik lielas, ka viņš nejuta, kā tika izcelts no krūzes, kā tika no­tīrīts un apbrīnots. Tikai nolikts uz atvērtā virtuves loga palodzes, Zvirbulēns atjēdzās un tūdaļ saprata vienu — jāmūk! Jāmūk, ko spārniņi nes!