VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

Zvirbulēns bija pārliecināts, ka viņš ir bijis vien­mēr. Kad Zaļā Vārna reiz viņam stāstīja kādu noti­kumu, piebilstot, ka tas atgadījies tad, kad Zvirbulēna nemaz vēl neesot bijis, viņš pagalam izbrīnījies iesaucās:

— Kā? Kur tad es biju?

— Tu vispār nebiji, — sacīja Zaļā Vārna, sakārto­dama kādu greizi iegulušu spalvu.

— Kā — nemaz? — turpināja brīnīties Zvirbulēns.

— Nu bet kur tad es biju, ja es vispār nebiju? Kur tad es biju?

— Nu kā tu nesaproti, — Zaļā Vārna sapīka. — Tu vienkārši nebiji, un viss.

— Ja es vienkārši nebiju, tad es biju sarež­ģīti, — sacīja Zvirbulēns un paskatījās Zaļajā Vārnā tā, it kā būtu viņai atņēmis brangu graudu.

Zaļā Vārna pasmaidīja vienu no saviem smaidiem.

— Sarežģīti, tu saki? Tiesa gan, tas ir visai sarež­ģīti, un es tevi turpmāk saukšu par Sarežģīto Zvir- bulēnu.

— Es pats esmu Sarežģītais Zvirbulēns, mani ne­maz tā nav jānosauc. — Zvirbulēnam nepatika, ka cits kāds iedod viņam vārdu, ko viņš pats nav izgudrojis, taču viņam darīja godu tas, ka nu viņš vairs nebūs parasts zvirbulēns. Zaļā Vārna jau arī nebija parasta vārna, bet gan Zaļā Vārna. Nu viņš ir līdzvērtīgs savai draudzenei. Viņš paskatījās uz Zaļo Vārnu un redzēja,

ka vina smaida. »

— Kāpēc tu smaidi? — Zvirbulēns noprasīja.

— Tāpat vien. — Zaļā Vārna pavēra knābi. — Jauks laiciņš.

— Laiciņš jau pats ir jauks, — Zvirbulēns nerimās.

— Bet kāpēc tu tā smaidi?

— Kā tad es smaidu? — Zaļā Vārna paklakšķināja ar mēli.

— Tā speciāli, — sacīja Zvirbulēns. — Tā, ka es nevaru saprast.

— Viss jau nemaz nav jāsaprot. — Zaļā Vārna pie­šķieba galvu. — Tad vairs nebūs interesanti. Nebūs speciāli, — viņa piebilda.

Citu rītu pamodies, Zvirbulēns ieraudzīja virs sava mājoklīša Zirnekli aužam tīklu. Zvirbulēns jau grasī­jās tīklu izārdīt un Zirnekli padzīt, bet tad sāka domāt un apsvērt, ko ar tādu tīklu varētu iesākt. Un izdo­māja: varētu zvejot zivis.

— Klau, brāl, — viņš uzrunāja Zirnekli, — noaud man tik lielu tīklu, lai varu zivis zvejot.

Zirneklis pārtrauca darbu, paskatījās uz Zvirbulēnu un sacīja:

— Ko tu iesāksi ar zivīm? Zvirbulēni zivis neēd.

Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:

— Vajag tikai iesākt; starp citu — es neesmu pa­rastais zvirbulēns, bet Sarežģītais. Tu to, protams, nezināji, vai ne?

Zirneklis, protams, to nezināja. Taču viņš bija ar mieru noaust tīklu tikai tad, kad Zvirbulēns apsolīja viņam duci mušu.

Pievakarē tīkls bija gatavs, un Zvirbulēns ar Zir­nekli nogādāja to līdz upītei. Tajā vietā upītē atradās ūdenskritums. Abi zvejnieki nosprieda, ka tīkls jāiedabū upītē lejpus ūdenskrituma — tur būšot vairāk zivju. Bet kā? Ne Zvirbulēns, ne Zirneklis nebija nekādi

ūdensvīri, slapjuma abi vairījās cik vien varē­dami.

Bet zem ūdenskrituma dzīvoja Ūdensstrazds. Viņš jau bija pamanījis abus zvejniekus un piesteidzās vi­ņiem klāt.

— Es esmu Ūdensstrazds, ja jums tas gadījumā nav zināms. Šī vieta ir mana, un bez manas atļaujas un ziņas šeit jebkāda darbošanās ir aizliegta. Tā.

Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:

— Labi, Ūdensstrazd, ka pasacīji. Citādi mēs tiešām būtu rīkojušies bez tavas ziņas. Tagad rīkosimies ar tavu ziņu. Taču, lai tev prāts būtu pavisam mierīgs, es tev rīt atnesīšu veselu klēpi meža zemeņu.

Bet Ūdensstrazds sacīja tā:

— Varbūt es nemaz negribu tās tavas zemenes?

Zvirbulēns viszinoši atbildēja:

— Vajag tikai iesākt. Pats redzēsi, kas tas par gar­dumu^

Un Ūdensstrazds sacīja:

— Gardumi man patīk. — Un jau rāmākā balsī pie­bilda: — Paskatīšos, ko jūs te darīsiet.

Bet Zvirbulēns viņam teica:

— Mēs gribam zvejot zivis. Mums ir tīkls, kuru vajag dabūt ūdenī.

Un Ūdensstrazds viņam atbildēja:

— Šajā vietā visas zivis pieder man. Tev būs jāatnes daudz to tavu gardumu, ja gribi tikt pie zivīm.

Bet Zvirbulēns sacīja:

— Dots pret dotu — mums zivis, tev ogas. Bet nu gan palīdzi ievilkt tīklu upītē!

Ūdensstrazds beidzot bija ar mieru un ķērās pie darba. Pa to laiku Zvirbulēns un Zirneklis iekūra ugunskuru, lai sasildītos, jo vakara gaiss ūdens tuvumā kļuva drēgns.

Kad Ūdensstrazds savu darbu bija veicis, viņš pie­biedrojās abiem zvejniekiem, un kādu laiku visi trīs tērzēja, pārcilādami gan ticamus, gan neticamus, gan pavisam ērmotus atgadījumus no meža iemītnieku dzī­ves.

Ap saules rietu visi trīs zvejnieki vilka tīklu no ūdens laukā. Tīklā spārdījās Līdacēns.

— Ū ja! — tas, sarijies gaisu, teica. — Vai liksieties mierā! Ka zvetēšu ar asti!

Taču Zirnekļa noaustais tīkls izrādījās apbrīnojami izturīgs, un Līdacēns velti šķieda spēkus.

— Esi nu prātīgs! — Zvirbulēns centās savaldīt Līdacēnu ar knābi. — Ko dīdies? Redzi nu — apšļak­stīji mūs pavisam slapjus! Tu nu gan esi!

Līdacēns, redzēdams, ka tik lēti viss vaļā netiks, uzsāka citu valodu:

— Ja atlaidīsiet, jums no manis būs lielāks labums.

Zvirbulēns tūlīt vaicā:

— Kāds no tevis var būt vēl lielāks labums nekā tu pats?

Bet Līdacēns atbildēja:

— Ja atlaidīsiet, es jums nesīšu krastā zivtiņas, kad vien vēlēsities. Ar mieru?

Zvirbulēns ar Zirnekli saskatījās, un Zirneklis sacīja Zvirbulēnam tā:

— Saki, ka esam ar mieru, citādi mums ikreiz, kad sagribēsies zivis, nāksies stiept tīklu uz upi.

Un Zvirbulēns sacīja Līdacēnam:

— Labi, Zaļsvārcīti. — Bet pie sevis nodomāja: «Zaļā Vārna, Zaļais Līdacēns — iet nu gan man zaļi!»

Kopš tās dienas Zvirbulēna_ ēdienu karte papildinājās ar kaltētām zivtiņām. Bet Udensstrazdam tika vesels zvirbuļa klēpis meža zemeņu. Izrādījās, ka Zvirbulēnam bija taisnība — vajadzēja tikai iesākt.

Vienīgi Zirneklis turpmāk izvairījās aust savus tīklus putnu mājokļu tuvumā, jo vairāk par visu pasaulē viņš cienīja vienatni.

Un Zvirbulēns uzrakstīja Zaļajai Vārnai vēstuli. Ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja to un grasījās rakstīt adresi, taču laikus apķērās, ka nezina, kur īsti Zaļā Vārna mājo. Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. «Esmu nu gan! Nebūtu laikus apķēries, būtu uzrakstījis adresi, nemaz nezinādams, kur Zaļā Vārna dzīvo.»

Un sapīcis savilka pierīti rievās, lai vieglāk varētu izdomāt, kur tad īsti Zaļā Vārna mīt. Kad sarauktā pierīte nelīdzēja, Zvirbulēns pakasīja aiz auss, taču arī tas nedeva cerēto rezultātu. Tad viņš ķērās pie viena no visdrošākajiem paņēmieniem, proti, sāka urbināt degunu — visai nemākulīgi, taču centīgi. Kad nu arī tas nelīdzēja, Zvirbulēns paskatījās gaisā, gluži tāpat kā to dara skolas bērni, kad skolotāja uzdevusi grūtāku jautājumu. Pacēlis acis augšup, Zvirbulēns ne pa jokam apmulsa.

Uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna.

Zvirbulēns nosarka, jo viņam šķita, ka Zaļā Vārna tikai izliekas Zvirbulēnu neredzam. Viņa lūkojās pavi­sam uz citu pusi, it kā nebūtu redzējusi Zvirbulēnu nedz pierīti rievās savelkam, nedz aiz auss pakasām, nedz degunu urbinām. Taču Zvirbulēnam arvien vai­rāk sāka likties, ka Zaļā Vārna lūkojas kaut kur citur speciāli, jo, pavēries viņas skatiena virzienā, Zvir­bulēns redzēja vienīgi baltus un pavisam neievērojamus mākonīšus. Viņa lūkojās uz citu pusi tik ļoti, ka Zvir­bulēnam tas nemaz nepatika.