VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Kā jau, — apstiprināja Zvirbulēns. — Līdzīgs Cilvēkam, vai ne?

Zaļā Vārna iesmējās un gandrīz aizrijās ar ogu.

— Bet varbūt, hi, hi! — varbūt Cilvēks ir līdzīgs Putnubiedēklim? Tas tik ir atklājums!

Zvirbulēns, protams, nepavisam nesaprata, kādu at­klājumu viņš tikko izdarījis, tādēļ it kā nejauši pavai­cāja: — Nu, nu? — un pievirzījās tuvāk, jo neapzi­nāti nojauta, ka atklājums varētu būt arī kaut kas ļoti labs.

— Redzi, — iesāka Zaļā Vārna, kad bija izspļāvusi ršu kauliņu. — Cilvēks domā, ka ir cēlies no Pēr- ķa. Nav jau noliedzams, zināma līdzība ir, taču, ja mājam par līdzību starp Cilvēku un Putnubiedēkli… Te Zaļā Vārna pēkšņi aprāvās, jo bija saklausījusi aut ko neparastu. Viņa ieklausījās un tad pačukstēja:

— Laižamies, tur kāds nāk!

— Vai vēl viens Putnubiedēklis? — Zvirbulēnam spruka no knābja, un labi, ka Zaļā Vārna to nesa- sirdēja, citādi viņa pavisam noteikti būtu aizrijusies • ķiršu kauliņu.

Kādā no saviem lidojumiem uz upīti Zvirbulēns ie- mdzīja Spāri.

Spāre graciozi sēdēja uz niedres zieda un žāvēja stū samirkušos, smalki veidotos spārniņus.

— Kas tu par putnu? — Zvirbulēns jautāja pavisam BŠi, jo domāja tā — ja jau spārni, tad putns.

— Ha! — Spāre aizvainota sašūpojās un līdz ar to išūpoja arī niedres ziedu.

«Tātad, Ha-Putns,» nodomāja Zvirbulēns un ielāgoja uno vārdu.

— Ha, vai tu gribi ar mani draudzēties? — viņš licāja.

Niedres zieds atkal sašūpojās, un Spāre vēlreiz sa- ja: — Ha!

— Ha! — pēc brīža viņa sacīja trešoreiz. — Es ņe­mu nekāds putns. Es esmu Spāre.

Un, graciozi pagrozījusi ķermeni, iemirdzējās saules aros līdzīgi dārgakmenim.

— Labi, es ticu, ka tu esi Spāre, — sacīja Zvirbu­lēns, pietuvojies ūdens malai un lauzīdams galvu, ko vēl tādu īpašu pavaicāt. Kaut ko speciālu!

— Vai tu baidies no spārubiedēkļiem? — viņš ieči- vinājās, priecīgs, ka atradis iemeslu sarunas turpināša­nai, jo Spāre viņam patika.

Niedre sašūpojās.

— Spārubiedēkļu vispār nemaz nav, — sacīja Spāre.

— Kā nu nav! Ja jau ir putnubiedēkli, tad pats par sevi saprotams, ka ir arī spārubiedēkļi, — Zvirbulēns čivināja, pilnīgi apmierināts ar savām spriešanas spējām.

— Putnubiedēkli ir tāpēc, ka putni ņem to, kas tiem nepienākas, — sacīja Spāre. — Spāres tā nerīko­jas, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc spārubiedēkļiem.

Zvirbulēns apjuka.

— Vai tev ķirši nemaz negaršo? — viņš vaicāja. Niedres zieds sašūpojās.

— Es zinu, ko tu domā, — sacīja Spāre, — bet tas jau ir nenovēršami.

— Kas ir nenovēršami? — painteresējās Zvirbulēns.

— Kas ir nenovēršami?

— Tas, ka tu esi nelabojams, — sacīja Spāre.

— Nelabojams — kas? — joprojām interesējās Zvir­bulēns.

— Nelabojams kārumnieks, — atbildēja Spāre un pa­smaidīja. — Vai ne?

— Es nesaprotu, kas te jālabo, — sacīja Zvirbulēns.

— Manuprāt, būtu jāuztraucas, ja ķirši man negaršotu. 2ēl, ka no šīm lietām tu neko nesaproti, mēs varētu divatā aizlidot līdz dārzam un pamieloties.

— Vai no putnubiedēkļiem nebīsties? — Spāre pa­vaicāja.

— Es — un bīties?! — Lepni sabozās Zvirbulēns.

— No putnubiedēkļiem!

fiņš paņēma knābī kādu gruzi un iesvieda to ūdenī nevērīgi, ka Spārei gribot negribot bija jāsaprot tā- u paskaidrojumu veltīgums. Viņa pasmaidīja.

— Tu esi interesants Zvirbulēns, — viņa sacīja, sašū- lama niedres ziedu. — Vai visi jūs esat tik intere- ti?

— Pirmkārt, es esmu nevis interesants, bet gan režģīts, — sacīja Zvirbulēns, — un, otrkārt, es naz nezinu, ko nozīmē interesants. Vispār tā — tas ir kaut kas slikts, tad es labāk esmu neintere- ts.

spāre atkal pasmaidīja. Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa teica:

— Kad tu atkal atlidosi?

'zvirbulēnam ļoti patika tas, ko Spāre nupat bija teikusi, un viņš sacīja priecīgu prātu:

— Rīt! — Un, drošs paliek drošs, piebilda: — Tu esi interesanta. Bet kāpēc tu pašā sākumā teici

ha!»? Ko nozīmē «Ha!»? Vai kaut ko speciālu? biedres zieds sašūpojās, un Spāre pasmaidīja.

— Noteikti. Pavisam noteikti kaut ko speciālu.

— Es tevi saukšu par Ha-Spāri, — ierosināja Zvirbulēns.

Spāre mirkli padomāja un, tā kā viņai vēl nebija iša vārda, sacīja:

— Esmu ar mieru, Sarežģītais Zvirbulēn.

— Kas nu būs! — iesaucās Zvirbulēns, iekļuvis spārnoto Skudru mākonī.

Visu pēcpusdienu viņš bija viesojies pie Zaļās Vārnas cās kļavas dobumā un tagad atgriezās mājup.

— Ko tu jauc mūsu rindas? — piktojās Spārnotās Skudras.

— Jūs pašas kaut ko jaucat, — lika pretī Zvirbulēns, aplipdams skudru ķermeņiem. — Nevis es jums, bet jūs man traucējat. Lidojiet savu ceļu, citādi — ka uzknābšu!

Skudras ļoti uzbudinājās un sacīja Zvirbulēnam:

.— Mēs, kā vienmēr šajā stundā un vietā, dodamies uz savām mītnēm, un tu ne no šā, ne no tā ņem un jauc mūsu rindas. Lido vien savu ceļu, citādi tev klā­sies plāni! Visas mūs neapknābāsi.

Zvirbulēnam bija ļoti nepaspārnīgi lidot aplipušam ar skudrām, tādēļ viņš sacīja:

— Tādas kā negudras — ne no šā, ne no tā metī- šoties man virsū! Pagaidiet vien, gan uzzināšu, kuram no mums taisnība.

Tā teicis, Zvirbulēns atstāja Spārnoto Skudru mākoni un sapīcis pavērās visapkārt, lai noskaidrotu, kur pat­laban atrodas. Rau, lejā plūda upīte! Re, kur līcis, kurā pirms nedēļas viņš bija iepazinies ar Ha-Spāri! «Nolaidīšos,» Zvirbulēns izlēma, «un paskatīšos — var­būt Spāre vēl nebūs devusies pie miera.»

Domāts — darīts. Zvirbulēns nolaidās upītes oļainajā krastā un sāka vērot niedres.

Spāre sēdēja uz kādas niedres kāta un šķita esam aizmigusi. Zvirbulēns iečivinājās.

Spāre saslēja trauslos, vizošos spārniņus un sacīja:

— Netrokšņo! Es redzēju tevi nolaižamies. Lūdzu, izturies, cik vien klusi iespējams! Es klausos ūdens valodu.

— Kā? — Zvirbulēns pārsteigts iečivinājās. — Vai tad ūdenim ir valoda?

— Tu nezināji? Kā tu nezini tik vienkāršas lietas? Visam ir valoda. Pilnīgi visam.

— Nu, bet akmenim? — Zvirbulēns ievaicājās.

— Nu, protams, arī akmenim, — Spāre atbildēja.

— Vai tad tu nekad neesi dzirdējis akmeni runājam?

To teikusi, viņa atkal izbrīnā sacēla spārniņus, un

niedre sašūpojās. Zvirbulēns, negribēdams atzīties, ka zina vēl tik gaužām maz, sacīja tā:

— Varbūt esmu dzirdējis, nezinu. Sī ir mana pirmā vasara, es uzreiz visu nevaru atcerēties.

Un viņš pielieca galvu, lai satvertu un notiesātu pavisam sīciņu sēkliņu, ko bija atnesis vējš. Bet Spārei bija pa prātam, ka viņa varēja likt lietā visas savas uzkrātās gudrības.

— Arī tagad var dzirdēt akmens valodu, — viņa sa­cīja. — Ieklausies upē, un tu to dzirdēsi. Tur sarunā­jas ūdens un akmeņi. Vai dzirdi? Tā ir viņu valoda.

— Es zinu! — Zvirbulēns priecīgi iečivinājās.

— Ūdens nāk no tālienes un stāsta akmeņiem visu, ko redzējis, un akmeņi klausās un taujā taujādami, vai ne?

— To tu ļoti skaisti pateici, — sacīja Spāre un sa­cēla spārniņus.