VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

Un Zvirbulēns nolēma, ka viņš Zaļajai Vārnai vairs nepatīk. Jo kā citādi lai izskaidro viņas tik ilgo prom­būtni? Nu kāpēc viņam toreiz vajadzēja kasīt aiz auss un urbināt degunu?

Sis es-neko-neredzēju skatiens!

Sī it-kā-nekas-nebūtu-bijis poza!

Un Zvirbulēns deva sev solījumu apgūt labas uzvedī­bas iemaņas.

Taču, pirms ķeras pie šī visnotaļ grūtā darba, nepie­ciešams patīkams noskaņojums, bet to Zvirbulēns nu nekādi nevarēja iedomāties bez Zaļās Vārnas.

— Došos viņu meklēt, — viņš izsacīja gandrīz balsī un satrūkās. Zvirbulēns ļoti reti domāja skaļi.

Jūlija pēcpusdiena tveicēt tveicēja, saule bija tieši virs galvas, un Zvirbulēnam laiku pa laikam nācās uzmeklēt kādu avotu vai strautu, lai remdētu slāpes. Sādā sutoņā putni rod patvērumu koku pazarēs vai do­bumos, kur svelmainie saules stari neiesniedzas.

Gaiss bija tik neparasti kluss, ka varēja dzirdēt ķirzaku pārskrējienus sausajā zālē. Sākumā Zvirbulēns nezināja — bīties no ķirzakām vai ne, bet, pārliecinā­jies, cik tās tramīgas, iesāka viņas dzenāt.

Aizrāvies jaunatklātajā rotaļā, Zvirbulēns bija sa­sniedzis kādu ezeriņu. Viņš jau dzīrās uzmeklēt ēnotu pazari ūdens malā, kad skatienu piesaistīja kaut kas lielai un košai puķei līdzīgs. Saulessargs!

Košais saulessargs atradās ezeriņa pretējā krastā. Neraugoties uz nogurumu, Zvirbulēns kļuva ziņkārīgs.

«Došos palūkoties,» viņš izlēma, tomēr nelidoja pāri ezeram, kura ūdens virsma bija tik gluda, ka pat ods varētu nodzerties, bet īsiem pārlidojumiem lavījās cauri krūmājam.

O! Tik košu saulessargu Zvirbulēns redzēja pirmo­reiz. Tas vizēja un trīsuļoja, bija gluži kā dzīvs.

Saulessarga ēnā kāds sēdēja. Zvirbulēns palūkojās vērīgāk, un viņa knābis no pārsteiguma palika vaļā,— ēnā sēdētāja bija Zaļā Vārna! Un saulessargs nebija nekas cits kā Pāva astes vēdeklis! Zvirbulēns ļoti uz­budinājās. Viņu nespēja nomierināt pat tas, ka Pāvam bija visai muļķīga sejas izteiksme. Par sejas izteiksmi Zvirbulēns bija pilnīgi pārliecināts. Savu mūžu viņš vēl nebija redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi. «Nesa­protu, ko viņa tādā atradusi,» viņš sacīja pie sevis, taču iespējams, ka daļu sakāmā dzirdēja arī Zaļā Vārna, jo tieši tobrīd viņa pagrieza galvu uz Zvirbu- lēna pusi. Zvirbulēns iespurdza mežā, un pagāja zināms laiks, kamēr viņš nomierinājās. Saule tikām bija sākusi savu ceļu lejup, un Zvirbulēns devās atpakaļ uz savu mājoklīti. Viņš bija izdomājis: viņš vairs nemeklēs Zaļo Vārnu.

«Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» — viņam neizgāja un neizgāja no prāta. «Savu mūžu neesmu redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi.»

Šī doma viņam tomēr nedaudz palīdzēja.

Kad Zvirbulēns jau gandrīz bija sācis pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, viņš saņēma aploksni. Atdarījis to ar knābi, viņš izvilka vēstuli un lasīja:

«Vakar es tevi redzēju. Lūdzu, nedusmo! Veselu nedēļu pie manis viesojās kāds radinieks no Dienvi­diem, un man nācās viņam pakavēt laiku. Tu jau vari iedomāties, kāds ir Pāvs, bet tur neko nevar darīt.

Ziemā savukārt es būšu viņa viešņa. To sauc par pieklājību.

Toties tagad esmu atkal brīva — šorīt pavadīju Pāvu uz lidostu, un patlaban viņš jau ir lielā ga­balā. Ja vēlies, ierodies paciemoties.»

Sekoja adrese un paraksts «Zaļā Vārna».

Zvirbulēns, protams, nekavējoties atmeta ar roku savam nodomam pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, vie­nīgi doma par Pāvu vēl nedeva mieru. «Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» pukojās Zvirbulēns. «Un tad vēl lid­mašīna! Vai tad tā nav Novirze No Normas?»

Un tomēr dzīve viņam šķita daudz jaukāka nekā pirms vēstules saņemšanas.

Kādu rītu Zvirbulēns pamanīja tālumā kaut ko ļoti aizdomīgu. Un tieši tur viņš šodien bija nolēmis pa­mieloties ar ķiršiem, kas jau sāka ienākties. Pirms vairākām dienām viņš ķiršos bija redzējis strazdus, un tas jau nozīmēja kaut ko pavisam noteiktu.

Taču patlaban tur kāds bija. Vai tiešām Cilvēks? Zvirbulēns sabozās un sacēla apkakles spalvas. Miklajā rīta gaisā tas bija prāta darbs. Tad Zvirbulēns vēlreiz pievērsās aizdomīgajam stāvam. Migla ļāva saskatīt tikai svārkus un platmali.

«Paskat, paskat,» Zvirbulēns sapīka. «Vēl viens kā­rumnieks un, galvenais, pasteidzies jau pirms manis.»

Iecerētā mielošanās draudēja izjukt, turklāt, miglai pakāpeniski izklīstot, Zvirbulēns pārliecinājās, ka Sa­vādnieks (jo kā gan citādi viņu dēvēt?) joprojām atro­das turpat. Bet visdīvainākais bija tas, ka Savādnieks ķiršus nemaz neaiztika. Stāvēja kā zemē iemiets, un viss.

«Nekas,» Zvirbulēns iecirtās, «paskatīsimies, kurš no mums pacietīgāks — tu vai es.» Un viņš turpināja nogaidīt.

Taču pagāja, burtiski, dažas minūtes, un visi Zvir- bulēna pacietības krājumi bija izsīkuši. Viņam iešāvās prātā doma apciemot Zaļo Vārnu. Domāts — darīts, un pēc neilga laika Zvirbulēns jau atradās pie Zaļās Vārnas mājokļa vecās kļavas dobumā un, padevis lab­rītu, sacīja:

— Atlido man līdzi uz ķiršu dārzu, labi?

— Vai tas esi tu, Zvirbulēn? — Zaļā Vārna saldi nožāvājās, jo saskaņā ar savu šīsdienas režīmu bija tikko pamodusies. Miglainos rītos Zaļā Vārna gulēja ilgāk nekā parasti. — Uz ķiršu dārzu, tu saki? — Viņa tīksmi izstaipīja locekļus. — Bet, paga, drau­dziņ, — kopš kura laika mēs esam sākuši mieloties ar ķiršiem? Es tā kā neatceros.

— Tas nekas, vajag tikai iesākt!

— Nu labi, — sacīja Zaļā Vārna. — Pagaidi, kamēr savedīšu kārtībā mājokli.

Un, kad viņa bija gatava ceļam, abi gardēži pacēlās spārnos. Zvirbulēns vēl ne pušplēsta vārdiņa nebija bildis par Savādnieku. Viņš, kā allaž, gluži vienkārši nevēlējās atzīties savā nezināšanā un cerēja, ka noslē­pumu pavisam neviļus atrisinās viņa draudzene.

Tuvojoties dārzam, Zaļā Vārna, protams, tūlīt pama­nīja tā saucamo Savādnieku un pamāja Zvirbulēnam:

— Nu tikai aši!

Un iemetās kādā ogām bagātā zarā pavisam netālu no Savādnieka platmales.

— Trakā, ko tu dari! — pusbalsī iesaucās Zvirbu­lēns. — Vai tad tu neredzi?

Bet Zaļā Vārna jau šķina sulīgās un saldās ogas, un Zvirbulēns bija pilnīgā neizpratnē. «Kā tad tā?» viņš apmulsis risināja savu domu. «Pati brīdina no Cilvēka, bet, tiklīdz pamana kādu kārumu, — re, ko dara!»

— Ko nemielojies? — Zaļā Vārna apvaicājās, bet tikai tā, starp citu, jo bija pārāk aizņemta.

Zvirbulēns sarauktu pieri noslēpumaini pamāja uz Savādnieka pusi, un tad, jā, tad Zaļā Vārna saprata. Iesmiedamās viņa sacīja:

— Ak, es muļķe! Kā gan man neienāca prātā, ka tu neko nezini par Putnubiedēkli!

— Ā, jā, Putnubiedēkli, — Zvirbulēnam diezgan labi izdevās pateikt it kā starp citu.

— Nebīsties nenieka, — sacīja viņam Zaļā Vārna, uzlaizdamās Savādniekam uz pleca. — Redzi?

Kad Zvirbulēns pārliecinājās, ka no Savādnieka pa­tiesi nav ko bīties, viņš pielidoja tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk.

«Kāds neglītenis,» bija viņa pirmā doma, un viņš to pateica Zaļajai Vārnai.

— Kā jau Putnubiedēklis, — viņa atbildēja, atsāk­dama mielošanos.