VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

Zvirbulēnam kļuva līksmāk. Viņš panācās tuvāk ūdensmalai, iečivinājās vēlreiz un izstāstīja Spārei atga­dījumu ar Spārnotajām Skudrām, pašās beigās pavai­cādams:

— Kā tev šķiet, kam bija taisnība — man vai vi­ņām?

Spāre kādu brīdi domāja, tad sacīja:

— Tu runā kā Cilvēks. Taisnību sagribējies! No tās taču nav nekāda labuma. Kur tu to liksi? Redzi pats — skudrām par tavu taisnību nosmieties, bet tieši viņām tu to gribēji pierādīt, vai ne?

Zvirbulēns stāvēja, knābi nodūris, un domāja. Spāre runāja viņam nesaprotamas lietas.

— Labi, draugs, lai notiek, — turpināja Spāre, atkal sasliedama spārniņus, — es tev izstāstīšu mīlestības noslēpumu.

Zvirbulēns uzlēca uz kāda sausāka oļa, un Spāre iesāka:

— Reiz Uguns un Ūdens saķildojās par to, kura taisnība lielāka. Ķildojās vienu dienu, ķildojās otru, bet, nevarēdami panākt izlīgumu, nolēma izmēģināt spēkus. Sākās cīkstiņš. Tur, kur ņēma virsroku Ūdens, applūda krasti, pļavas, meži un pakalni, izdzisa pa­vardi. Tur, kur bija stiprāka Uguns, izžuva ezeri, upes un jūras, aizgāja bojā bez ūdens palikušie dzīv­nieki un cilvēki, sauss, karsts vējš svilināja pelnu pe­lēkas smiltis un nokvēpušus akmeņus.

Tad Ūdens un Uguns redzēja, cik vientuļi bija kļu­vuši, katrs savu taisnību pierādīdami. Viņus pārņēma bailes. Bailes no tā, ka viņi nevienam vairs nebūs va­jadzīgi, ja pasaulē paliks vieni paši. Un tad, jā, tad viņi slēdza mieru.

Ūdens atgriezās savā un Uguns — savā vietā, pļavās un mežos atkal uzziedēja puķes, no kalniem ielejās atgriezās cilvēki, iekopa laukus un tīrumus, un vasaras vidū upju un ezeru līčos skanēja viņu dziesmas, un Ūdens spoguļos atspīdēja Uguns līksmā dejā; iedomājies tikai — Uguns atspīdums Ūdenī!

Tā runājusi, Spāre saslēja spārniņus un atvadījās no Zvirbulēna, jo bija iestājies vakars un no upes nāca vēsums. Arī Zvirbulēns devās mājup. Viņš vairākkārt pārdomāja Spāres stāstu, bet naktī sapnī redzēja Spār­notās Skudras. Tās bija atlidojušas uz upmalu, un Spāre viņām kaut ko stāstīja. Ko viņa stāstīja, to Zvirbulēns nevarēja sadzirdēt, jo sapņos reizēm tā gadās.

Pēdējā laikā Zvirbulēns bija ievērojis, ka naktis kļu­vušas garākas un vēsākas, bet dienas — aizvien pelē­kākas un mākoņainākas. Kādu rītu pamodies, Zvirbu­lēns ieraudzīja, ka sākušās lietavas. Un viņš atcerējās, ka Zaļā Vārna reiz viņam tika stāstījusi par pārmai­ņām, kurām sākoties daudzi putni pārcelšoties uz dzīvi tālu projām. Patlaban drēgns lietus pavisam bezjūtīgi apstrādāja mežus un laukus un visapkārt bija tik nemī­līgi un skumji, ka negribējās ne spalviņu pakustināt. Ko iesākt?

Zvirbulēns izdomājās gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi; viņš atsauca atmiņā vasaras notikumus un piedzīvojumus, atcerējās savus draugus un paziņas. Un viņš nolēma to visu pierakstīt.

Saplūcis vēl nesamirkušās jasmīnlapas (jo viņa mā­joklis atradās jasmīnkrūmā kādas sen pamestas ēkas tuvumā), izvilcis sev no spārna spalvu, mērcēdams to nolauztās pienenes kāta baltajā sulā, Zvirbulēns sāka pierakstīt visu pēc kārtas. Viņš rakstīja ļoti ilgi — tāpēc ka viņš rakstīja pirmoreiz savā mūžā un tāpēc ka viņš vēlējās, lai uzrakstītais izskatās pēc iespējas glītāk.

Pa to laiku lietus pakāpeniski mitējās, un, kad no padebešiem noritēja pēdējā lietus lāsīte, Zvirbulēns bija uzrakstījis it visu, ko spēja atcerēties mazā put­nēna vērīgā galva. Zvirbulēns iesprauda rakstāmrīku ligzdas malā, noplūca smilgu un sadiedza aprakstītās lapas kopā. Iznāca jasmīnlapu grāmatiņa.

«Parādīšu Zaļajai Vārnai,» Zvirbulēns nolēma.

Mākoņu spraugā atspīdēja saule. Viņas vēl siltie stari ieslīpi pārslīdēja mežam un pļavām.

Drīz vien Zvirbulēns jau atradās pie vecās kļavas

sastapa savu draudzeni sildāmies skopās saules pie- mīlīgajā siltumā.

— Labi, ka atlidoji, — viņa sacīja. — Šodien mēs dodamies uz Dienvidiem.

— Uz Dienvidiem? — Zvirbulēns nespēja noticēt, ka pārmaiņas notiks tik ātri.

— Vai tad tu nesaproti? — Zaļā Vārna brīnījās. Es taču esmu gājputns un nevaru ciest šejienes

rudeni. Jau tagad esmu tik nosalusi, ka nezin vai sa- silšu. Vienkārši šausmīgi laika apstākļi! Zvirbulēnam kļuva skumji.

— Bet es tev atnesu, lūk, šo te, — viņš iečivinājās.

— Kas tas ir? — Zaļā Vārna painteresējās. — Vai kaut kaut kas ļoti gards? Pirms tālā ceļa nemaz nebūtu ļauni iebaudīt kaut ko speciālu.

— Es tev atnesu grāmatu, — sacīja Zvirbulēns. Gribi, palasīšu?

Atklāti sakot, Zaļā Vārna bija nedaudz vīlusies, bet, nevēlēdamās Zvirbulēnu sarūgtināt, sacīja:

— Nu labi, palasi. Es tikmēr saulītē pasildīšos. Un Zvirbulēns lasīja.

Pēc kāda laika viņš apklusa un, palūkojies uz Zaļo vārnu, gaidīja, ko viņa sacīs. Viņš ļoti vēlējās dzirdēt draudzenes spriedumu par savu darbu. Taču Zaļā vārna pat aci nepamirkšķināja. «Vērīgi klausās,» nodomāja Zvirbulēns un lasīja tālāk. Pagāja vēl kāds laika drusciņš, un Zvirbulēns atkal pacēla galvu. Viņš pavē- rās savā draudzenē ciešāk, un — ko jūs domājat! — zaļā Vārna nebija izdarījusi neko citu kā aizsnaudusies. Šajā brīdī Zvirbulēns patiesi kļuva ļoti sarežģīts, proti, viņš apvainojās. Aizvēris savu pirmo grāmatiņu, viņš paņēma to knābītī un devās mājup. Atgriezies ligzdā, viņš jau grasījās noglabāt savu rak- tu darbu vissausākajā vietiņā, kad atcerējās Spāri.

«Kaut viņa nebūtu… jā, kaut viņa nebūtu gājspāre!» no visas sirds vēlējās Zvirbulēns un devās upītes vir­zienā.

Spāre, kā allaž, sēdēja uz niedres. Viss bija gluži tāpat kā viņu pirmās tikšanās dienā, nebija vienīgi niedres zieda, toties gaisā juta tuvā rudens elpu.

— Labi, ka atlidoji, draugs. — Spāre sašūpoja niedri. — Man tev jāsaka sveikas.

— Tu esi gājspāre? — Zvirbulēns bezcerīgi iejautā­jās. — Vai posies uz Dienvidiem?

— Nē. — Spāre pasmaidīja. — Es neesmu gājspāre un uz Dienvidiem nelidošu. Pārziemošu tepat aiz upes līkuma. Šovakar visas spāres dodas uz saviem pārzie­mošanas mājokļiem.

Zvirbulēns jutās tā, it kā viņam būtu nodarīta pā­restība. Zaļā Vārna viņu pamet, Spāre viņu pamet. Pirmoreiz mūžā viņš bija pavisam tuvu asarām.

— Es tev kaut ko uzdāvināšu. Lai pārziemošanas mājoklī tev nav garlaicīgi, — viņš sacīja, jo pēkšņi saprata, ka grāmatiņa viņam pašam neko vairs ne­nozīmē.

— Ko tu man gribi dāvināt? — Spāre saudzīgi pa­jautāja, jo viņa prata lasīt acīs un uzminēt dvēseles.

— Lūk, šo te, — sacīja Zvirbulēns, izņemdams no paspārnes savu šīrīta darbu. — Pats uzrakstīju.

Spāre nebija radusi būt pārsteigta, taču nu bija pienākusi viena no šīm retajām reizēm.

— Tas ir tik jauki! — viņa sacīja. — Es pieņemu tavu dāvanu ar prieku.

Un viņa saslēja spārniņus, sašūpodama niedri, uz kuras sēdēja.

Pa to laiku saulei tuvojās mākonis, vilkdams pāri pļavai savu ēnu.

— Tagad atvadīsimies, draugs! — Spāre sacīja

Zvirbulēnam. — Uzliec savu brīnišķīgo dāvanu uz ūdensrozes lapas!

Zvirbulēns pirmo reizi atradās tik tuvu Spārei. Viņa patiesi bija skaista. Tikai žēl, ka ūdensrozes lapa ne­spēja ilgāk noturēt Zvirbulēna svaru.

— Bet kā tu aiznesīsi grāmatu līdz savam mājok­lim? — Zvirbulēns, krastā atgriezies, ievaicājās.