VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Kā šāviens! — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kas tas tāds?

— Kā, tu nezini?! — brīnījās sarkankrūtītis. — Kas tu esi par zvirbulēnu, ja nezini, kas ir šāviens?

Bet Sarežģītajam Zvirbulēnam jau bija apnicis visiem skaidrot, ka viņš ir Sarežģītais Zvirbulēns, un vienī­gais, ko viņš atbildēja, bija:

— Šī ir mana pirmā ziema.

— Tad jau gan. Tad jau gan, — sacīja sarkankrū­tītis ar zināmu cieņu un paskaidroja: — Redzi, šāviens nozīmē to, ka Cilvēks varbūt kaut kam ir atņēmis dzīvību.

— Kam tad? — Zvirbulēnu sāka mākt bažas.

— Nezinu, nezinu, — atturīgi atbildēja sarkankrūtī­tis.

— Nu tad pasaki vismaz — no kuras puses tu dzir­dēji to, nu, kā viņu sauc?

— Šāvienu, — sarkankrūtītis palīdzēja un turpināja: — Šāviens nāca no tās puses, kur patlaban dzirdamas suņu rejas. Jā, tas šorīt bija vienīgais troksnis vai skaņa, ko es varētu nosaukt par aizdomīgu, — viņš piebilda, un Zvirbulēns neuzkavējās pie viņa vairs ne mirkli.

Acīgi vērodams apkārtni, Zvirbulēns turpināja lavī­ties gar sīkeglīšu biezokni. Un tad sakustējās kāds zars, no tā novēlās vesels sniega klēpis. Zvirbulēns sa­springa — nebija ne mazākās vēja pūsmiņas, kas izkus­tinājis zaru. Lūk, sakustējās vēl viens zars, un Zvirbu­lēns saklausīja klusu, bet satrauktu balsu murdoņu. Zari pašķīrās, sniegs bira no tiem, un nākamajā brīdī Zvirbulēns satika Atbrīvoto Vistu baru, kas steigā lauzās cauri sīkeglīšu biezoknim.

— Ai, cik labi, ka ieradies! — Viņam piesteidzās Baltā Vistiņa. — Mums notika nelaime! Mēs pazaudē­jām vienu mūsu māsu!

— Kā — pazaudējāt? — nesaprata Zvirbulēns, bet viņam šķita, ka starp šāvienu un Baltās Vistiņas ziņu pastāv tieša sakarība.

Nu jau ap Zvirbulēnu bija sapulcējušās visas Atbrī­votās Vistas, viņu sejās bija satraukums, neziņa un bailes, un viņas vienā laidā stāstīja, kā šorīt atstājušas mājokļus, lai sagādātu barību, kā nokļuvušas līdz meža malai, kā atradušas siena šķūni, kā pabrokastojušas, kā veikušas pārlidojumu atpakaļ uz mežu — un pie pašas mežmalas, jā, tad atskanējis šāviens un viņas pazaudē­jušas savu vecāko māsu.

— Kāpēc tu mūs nebrīdināji? — pārmetoši runāja Atbrīvotās Vistas, un Zvirbulēns jutās tik vainīgs, cik vainīgs nekad vēl nebija juties. Vienīgais attaisnojums bija tas, ka viņš nezināja, ka Cilvēkam ir šāviens, ar kuru tas var atņemt dzīvību Atbrīvotajai Vistai.

— Vai jūs pamanījāt Cilvēku pirms šāviena? — viņš painteresējās, labi apzinādamies jautājuma veltī- gumu.

— Jā, mēs viņu redzējām, — stāstīja vistas, — bet bez šāviena viņš mums neko nebūtu varējis izdarīt, mēs atradāmies pietiekamā augstumā.

Nu kā lai Zvirbulēns atzīstas, ka viņš neko nebija zinājis par Cilvēka šāvienu?

Bet viņš bija godīgs Zvirbulēns.

— Vai nevēlaties atgriezties pagalmā? — viņš no­durtu galvu uzrunāja Atbrīvotās Vistas, kad viņi visi bija atkal nonākuši zem Vistu Egles. — Tur jums ne­viens neatņems dzīvību ar šāvienu.

Brīdi valdīja klusums.

— Un tur mums nebūs jāmirst badā, — ierunājās kāda no Atbrīvotajām Vistām.

— Un nebūs jābaidās no lapsām un jenotiem, — pie­balsoja vēl viena.

— Un nebūs jāsalst, — sacīja trešā.

— Un nebūs jālido, — klukstēja vislielākā un vis­smagākā.

— Lidot! — pēkšņi iesaucās Baltā Vistiņa, kas līdz šim bija tikai klausījusies. — Es nevēlos aizmirst lidošanu! Es neparko nevēlos aizmirst lidošanu! Es nevēlos atgriezties pagalmā!

Te pēkšņi viņi izdzirda tuvojamies kādu troksni, vistas bailēs sastinga un apklusa, biezie egļu zari pa­šķīrās, un pazaru pustumsā iekūleņoja pazīstams krā­sains putns un, neatradis neko, kas varētu aizvietot viņam tik ierasto paaugstinājumu, savēcināja spārnus un saviļņots iesaucās:

— Kikerigū!

— Nezin vis, vai maz esat zirgu redzējuši? — Sid­rabiņtēvs pavērās abos zvirbulēnos, kuri bija atlidojuši ciemos. Viņi bija pagādājuši ciemakukuli — lielu un smaržīgu pankūku.

— Vienreiz esmu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.

— Nu, un tu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Sarežģītajam Zvirbulēnam. — Un tu cikreiz?

Sarežģītais Zvirbulēns šoreiz neparko negribēja atzī­ties, ka nemaz nezina, kas tas zirgs ir un vai viņš to vispār redzējis. Tāpēc viņš atbildēja:

— Pareizi!

Iestājās brīdis klusuma, pareizāk sakot, brīdis klusa apjukuma.

— Kā tu runā! — iečukstēja viņam Parastais Zvir­bulēns. — Kas tā runā!

— Kāpēc tu saki «pareizi!», kad es tev jautāju «cik­reiz?»? — vaicāja Sidrabiņtēvs.

— Tāpēc, ka tas nozīmē tikreiz, cik ir pareizi, — paskaidroja Sarežģītais Zvirbulēns, skatīdamies Sidra- biņtēvam tieši acīs.

— Ak jā, tu jau esi tas Sarežģītais, — atcerējās Sid­rabiņtēvs un turpināja: — Bet vai «nevienreiz» arī varētu nozīmēt «pareizi»?

— Varētu jau gan, — nodūris galviņu, atbildēja Sa­režģītais Zvirbulēns.

Bet Sidrabiņtēvs tobrīd beidza mielošanos un, notī­rījis knābi, runāja tālāk:

— Jā, agrāk… agrāk zvirbulis bez zirga bija tikpat ka iela bez setnieka. Ne jau velti Cilvēks tolaik par mums ziņģi sacerēja:

Lai dzīvo zirgs un zvirbulis, tad sētniekam būs darbs.

Tālāk gan vairs neatceros, bet pie mums priekšpilsētā šito gabalu savā laikā zināja jauns un vecs, liels un mazs. Nu, bet zirgāboli — mmm!

— Kā — zirgāboli? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Vai tad zirgam arī aug āboli?

Sidrabiņtēvs pasmaidīja.

— Aug, dēls, kā ta, ka aug. Vai ta zirgs ir citādāks par ābeli? Tikai ābeles āboli ir vajadzīgi Cilvēkam, bet zirgāboli — zvirbulim.

— Kā — zvirbulim? — atkal nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.

: — Labi, es redzu, ka no stāstīšanas vien tev lielas skaidrības tik un tā netiks. Paņemšu tevi līdzi uz vienu man zināmu dārzu, kur Cilvēkam vēl pieder zirgs. Bet tas gan varēs notikt kādā siltākā dienā. Nu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Parastajam Zvirbulēnam. — Kad mums būs kāda siltāka diena?

— Rīt, — nešaubīdamies atbildēja Parastais Zvirbu­lēns.

— Pareizi, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Rīt. Bet tas nozīmē, ka visiem zvirbulēniem jāpulcējas kokos un jāčivina.

— Kā — jāpulcējas kokos un jāčivina? — ievaicājās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Lai Cilvēks zinātu, ka pēc vienas dienas gaidāms silts laiks, — sacīja Sidrabiņtēvs.

— Vai tad viņš pats to nezin? — vaicāja Sarežģī­tais Zvirbulēns.

— Nezin, dēls, nezin. Tur jau ir tas cipars, ka nezin.

— Kāpēc nezin? — turpināja interesēties Sarežģītais Zvirbulēns.

— Vai tad neatceries, ko tev stāstīja Zaļā Vārna? — sacīja Sidrabiņtēvs, aizbāzdams kādu spraudziņu, pa kuru pažobeles mājoklītī ieplūda āra vēsma. — Cilvēks ir šo un to svarīgu piemirsis, un tas viņam nenāk par labu, tāpēc mūsu pienākums ir viņam atgādināt. Atgādināt par draudzību. Un to vislabāk izdarīt palī­dzot.

— Nu tad lidojam kokos čivināt! — iesaucās Sarež­ģītais Zvirbulēns, pievērsies Parastajam, un viņi at­griezās Cilvēka Akmens Pasaulē, bet tur koku nebija, un viņi kopā ar citiem zvirbulēniem salaidās veikala pagalmā sakrautajā piena pudeļu kastu grēdā un čivi­nāja visu pēcpusdienu.

— Rīt kļūs siltāks, — cilvēki teica cits citam, nāk­dami no veikala ar iepirkumu saiņiem.