VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Tu gan, Marč, būsi vakariņas jau ieturējis? — dārzniece sacīja. — Jūs jau tur kalnā laikam tās agrāk ēdot? Bet nekas — sēdies vien klāt: tev jau arī sava daļa medījumā. Kas tad jums šodien bija vakariņās?

— Kas nu bija? — Marčs atbildēja. — Tā pati putra!

— Vai baltā?

— Kas nu! Tagad jau ziema. Melnā.

— Vai garšoja labi?

— Nu, ēst jau var. Tikai māte teica, ka — ka putrai esot sveču tauku garša.

— Nu jā! Cienīgā jau māk aiztaupīt saimei pērnajos taukus.

— Jā, un labākos — māte pati redzējusi — sūtot meitai pilsētā. Kad to tikai lielskungs zinātu!

— Kas nu lielkungam stāstīs? Kad jau pats par savu mantu …

— Bet, mam! Kas tad tur ko nestāstīt? — Jancis piepeši iesaucās. — Aizej un pasaki!

— Jā, jā — tu domā gan, ka tā jau var? Aizej vien — pa­saki!

— Un tu domā, ka ne? Kad tik es būtu liels . . .

— Kad būsi liels, gan jau tā vairs nedomāsi, — mamma nobeidza.

Iestājās brītiņu klusums. Tad atkal Jancis uzsāka:

— Marčs arī šodien tikko nenosita vēdzeli. Nebūtu tikai savu dampi mājā aizmirsis, — viņš teica.

— Kādu dampi? — Marčs jautāja brīnīdamies.

— Nu, ko dzīties pakaļ!

— Vai nu viņš mums to dotu! — dārzniece sacīja, — Gan jau aiznestu cienīgmātei.

— Cienīgmātei nu gan ne, — Marčs atsaucās savādā balsī.

— Kāpēc tad ne? Vai tev cienīgmāte nepatīk? — dārzniece pētīja tālāk.

— Ne-ē!

— Par ko tad ne? Tad jau gan laikam viņa ieper tevi pa druskai?

— Nē — pērt ne-ē! Bet viņa . . . viņa kniebj, kad eju kukņā pie mātes, un dzen ārā. Viņdien pat.. .

— Nu, kas tad bija viņdien? — dārzniece uzprasīja, kad Marčs apklusa.

— Stāvu pie galda — tur sakrauti šķīvji. Te, kur bijis, kur ne, — uzlec kaķis un saplēš šķīvi. Tūliņ cienīgmāte man virsū, un … es domāju, ka auss būs pušu!

— Un par to viņa tev nepatīk?

— Ne-ē! Tur vēl kas …

— Nu, kas tad?

— Viņa baras ar māti, — Marčs teica sākumā nedroši. — Reizēm viņa kliedz tik dikti, ka visa māja skan. Un tad man tik bail, tik bail, ka tikai nēsāsit… Un māte pēc tam tik dus­mīga uz mani — sūta tūliņ gulēt. Bet man jau tad miegs nemaz nenāk! Un, kad visi apgūlušies, māte ņemas raudāt un raud tik gauži vai līdz pusnaktij… Viņa domā, ka nedzirdu, bet es dzirdu visu … Un tad man viņas tik ļoti žēl, ka . .. Bet es jau nedrīkstu kustēties — gandrīz sakaitinu, — raudu tāpat klu­sām … Reiz māte teica, te jau esot skaidri elles dzīve un cie­nīgā pats sātans! Būšot vai gals jāmeklē. Toreiz gan neizturēju — man tika atkal tik briesmīgi bail …

— Nu ko tad toreiz?… — dārzniece prasīja mīksti.

— Es … es teicu, lai nedara tā! … Ko tad es viens …

— Un māte?

— Viņa — nekā! Viņa teic tikai, lai guļot vien mierīgi, gan būšot atkal labi. Bet nav vis!

Visi piepeši apklusa. Dārzniece nopūtās smagi, paskatījās vīrā un sāka novākt galdu, bet Jancis noveda Mārču pie savas gultiņas un sacīja klusām:

— Vai zini, Marč, ko darīsim, kad būsim lieli?

— Nu?

— Es domāju — tad cienīgmātei vajadzētu … — Bet bei­gas iznāca Jancim tik steidzīgi ātri dvestas un tāpēc laikam arī tik neskaidri teiktas, ka Marčs nezināja, vai piekrist vai ne. Un puika palika, kā dziļās domās nogrimis, klusībā stāvam.

Vakariņu atliekas bija noņemtas un galds nokopts. Papus izņēma no atvilktnes tikko iesietu burtnīcu un pasauca Janci.

Tātad nu tiešām bija pienācis svarīgais brīdis, kad puikam vajadzēja sākt rakstīt uz papīra.

īstenībā Jancim no tā nebija nemaz bail, jo viņš jau tik daudz bija rakstījis uz tāpeles; tikai sirds pukstēja mazliet nemierīgāk.

Bet tas jau aizvien tā, jaunu darbu sākot.

Pirmās līnijas papus savilka pats, atstādams tālākās Janča zināšanai; paņēma veco, sen lietoto spalvu — viņa čirkstēja tik nežēlīgi, kad slīdēja pār papīru, — un uzrakstīja A un B.

Tad papus aizdedzināja pie lampas skalu un aizgāja ar to krāsns priekšā, kur, klūdziņas sakārtojis, sāka pīt iegareni apaļu groziņu.

Turpat pie siltās krāsns uz soliņa atsēdās arī mamma. Ratenis sāka dūkt savu vienmuļīgo, nebeidzamo dziesmu.

Tās sākumu Jancis vēl dzirdēja, bet tad nogrima savā darbā.

Marčs papriekš aizgāja pie papus un, pret krāsni atspiedies, skatījās vērīgi, kā tas kārtoja līkstiņas un lociņus un sāka pīt.

Sākumā groziņam bija ribas vien, bet tad radās aizvien glī­tāks izskats.

īpaši labi iznāca, ka svaigi zaļās klūdziņas mainījās ar iesar­kanajām.

Tad Marčs gāja atkal pie galda, kur draugs rakstīja.

Jancim visu laiku nebija nemaz lāgā gājis.

Viņš bija nosarcis pārpārim un, kad Marčs tuvojās, uzmeta tam pavisam nedraudzīgu skatu, it kā gribētu teikt: «Ko nu tu nāc šurp!»

Lieta bija tā: Jancim pašā sākumā bija aizmirsies, ka viņš tagad raksta uz papīra.

Pirmais burts nebija izdevies pa prātam, un, kā jau ieradis, Jancis bija tūliņ spēris pirkstu virsū, lai to nodzēstu un izla­botu, — uz tāpeles tas taču bija tik viegli! — un nu pēkšņi labojamā burtā vietā ieradās melns, apaļš plankums.

Un ne tas vien, bet plankumam klāt arī gara, pusgaiša strīpa kā astes zvaigznei.

Par to Jancis bija sapīcis un, pirmo kļūdu labot gribēdams, rakstījis otru burtu, bet tas bija izdevies vēl sliktāks. Trešais — tāpat, un tā visa rinda.

— Vai, pap! Kad tu tik zinātu, kādu kleksi Jancis uztai­sījis! — Marčs iesaucās.

— Ko nu kliedz! — Jancis apspiestā balsī teica. — Vai ne­turēsi labāk muti!

— Tad jau būs jāieliek kaktā, — papus sacīja un izkratīja pīpīti.

Tad katrs atkal turpināja savu darbu.

Marčs bija nosēdies Jancim pretim un, zodu uz krustiski sa­liktām rokām uzspiedis, skatījās tieši galdam pāri, kā draugs pūta, mērcēja spalvu un rakstīja — pūta un rakstīja.

— Janci!

— Nu? — Un sauktais paskatījās Marča jocīgi smejošās acīs.

— Tu jau, Janc, vēl nemaz nemāki lāgā rakstīt! Redz, šitas pats — tīri šķībs un …

Marčs aprāvās piepeši: rādīdams viņš bija piedūris pirkstu pēdējam burtam, un, kad atņēma roku, nelaime bija jau noti­kusi: nenožuvušam burtam sānos bija pieradusies pēkšņi melna, līka strīpa kā robotais āža rags.

Marčam nozuda piepeši jautrie smaidi, bet Jancis pagriezās jau uz papus pusi.

Tomēr viņš vairāk nesacīja kā tikai:

— Redz še nu! Tu domā, ka tā jau var?

— Bet kā tad paps var?

— Jā — paps! Nu nāc vien — pamēģini!

— Un tu domā, ka es nemācētu?

— Nu nāc vien — nāc!

Marčs padomāja brītiņu. Tad, spalvu ātri paķēris, iemērcēja apdomīgi tintnīcā un sāka rakstīt.

No augšas lejup gāja — nekas. Bet tad strīpu vajadzēja vilkt augšup. Spalva gāja sprakšķēdama vien, mazus, tikko sare­dzamus pilieniņus uz visām pusēm mezdama. Tad piepeši viņa pazuda zem papīra, bet Marčs pusdarbā uzlēca kājās: lapā bija plats robs un roba lejas malā — liels, melns mēness.

— Ko nu?

Par laimi, Marčam iešāvās prātīgas domas: viņš nolieca muti pie pašas burtnīcas, un, kad piecēlās, melnais mēness bija no­zudis, bet viņa vietā plata, liela strīpa stiepās kā zaļgani zila jūras straume visiem uzrakstītiem burtiem pāri līdz pat augšas malai.

To, protams, pēc Marča pavēles bija izdarījusi viņa steidzīgi neapdomīgā mēle.