VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Vēl jau nevar zināt, — papus atbild, bet Jancim liekas, ka arī viņa balsī ieskanas kaut kas savādāks.

— Klausies labāk tālāk!

Arī mamma nez vai neraud?

Vecais uzārs tagad arī nobijies.

Cik ātri spēdams, viņš dodas skuķim pakaļ un noķer aiz brunčiem.

Tad viņš sāk pats sev klusumā pārmest rājienu, kas meitenes bijis pārāk smags.

«Redz nu! Tā tev vajadzēja!» Jancis domā un slauka asaras.

Vectēvs ņemas nu izmisušo meiteni mierināt, un, kad tā sa­triekta un bezspēcīga stāv kā nedzīva, viņš pats sprauž roku viņai zem elkoņa, pievelk sev jo cieši pie sāniem un ved pret straujo kalnu augšā, aizvien vēl runādams un mierinādams, ka viņš jau par Mārci īsteni nekā vēl nezinot un Mārcis jau varbūt esot sveiks un vesels un sukājot ienaidniekus, ka put vien!

Un beidzot vecais arī nevar noturēties, neatzinis Mārci par kārtīgu, zaļoksni un dūšīgu jaunekli.

Tad tikpat beidzot!

Par tādu valodu Pronīte atžirbst, un Jancim arī sirds top mierīgāka.

Viss sāk griezties uz labu, bet kā nu lai zina, kas nāks tālāk?

Karš vēl nav galā …

Dārznieks nopūš sveci, un arī Jancis apgulstas.

Bet nelaimīgā Pronīte stāv viņam vēl ilgi prātā, un, kad mai­gais bērnības miegs jau aizvēris gurdenos plakstiņus, viņiem izriešas vēl gaiša pērlīte un ierit spodri baltajā spilvenā.

Līdz ziemassvētkiem trūkst vairs tikai nedaudz dienu.

Atkal vakars. Arā stingra, gaiša mēnesnīca, istabā silti urt patīkami.

Dārznieks sēž kā aizvien kamzoļos un pin kurvjus; dārzniece vērpj.

Ratiņš rūc savu bezgalīgo midzinātāja meldiņu, i^rā tik ne­manot viegli ievijas domas, cerības un sapņi …

Tāpēc abi vecīši arī tik maz runā. Tikai vienu reizi dārznieks ieprasās:

— Diezin kur tas puika šovakar paliek?

Un dārzniece atbild mierīgi:

— Kur nu citur — gan jau kalnā pie Lotes vai Marča.

— Nu nezin, vai tā? Kad tik nav atkal abi kaut ko sadomā­juši? Pēdējās dienās viņš tāds vien domīgs staigāja apkārt, — dārznieks saka un paskatās pa apsarmojušo logu.

— Ko nu raizējies, pap, — dārzniece mierina. — Kurš cil­vēks nu šitādā aukstumā dauzīsies apkārt? Nav jau arī vairs zī­dāmie bērni! Gan jau būs tās pašas rūpes par skolu.

Un ratiņš rūc atkal viens pats savu bezgalīgo dziesmu.

Tomēr dārzniekam šoreiz taisnība: Jancis tiešām nav nebūt kalnā pie māsas, bet pavisam citur, protams, gan kopā ar Mārču.

Viņi atrodas muižas pirtī, kas stāv Daugavas krastā mazajā laukumiņā apšu birzes vidū.

Marčs sēž uz soliņa pie lāvas. Ap galvu aptīta bieza šalle, ka tikai acis un deguns ārā. Pats viņš ierāvies gandrīz pavisam mātes īsajā kažociņā; rokas sabāztas piedurknēs.

Jancim arī mātes kažociņš mugurā, kā puikas pie tiem tikuši — veikala noslēpums; šalle ap kaklu, bet galvā vecā dārz­nieka cepure; rokas un ausis — plikas.

Viņš stāv pie izceltā loga, stāv stingri un mierīgi kā kareivis.

Un tam visvairāk viņš arī tagad līdzinās: viņam pat šautene rokā. Ne tā, ko dievam izlūdzies, bet tā pati papus sarūsējusī šautene, ar kuru tas jaunībā šāvis rubeņus, zaķus un nezin ko vēl.

Jancis skatās ārā gaismas un klusuma pilnā ziemas naktī.

Gaisā ne mazākās vēsmiņas; viņš skaidrs un zils, un kluss līdz pašām zvaigznēm.

Nekas nekust, pat nemierīgā Daugava pavisam rāma.

Viss stāv kā sastindzis zem varena burvja zižļa — auksts un nedzīvs.

Bet nē! Skat — vai tur nesakustējās slaidās apšu ēnas, kas krustām un šķērsām grib viena par otru augstāk sakrauties tīrajā sniegā?…

Nē — tie bija tikai mēness stari!

Bet tur lielajā kupenā birzes malā? Vai tur tikai neguļ varens un briesmīgs lācis? Redz, redz — kā tur savizuļo sniega pār­slas! … Vai tik lācis?…

Nē, nē! Tie jau atkal tikai mēness stari!

Un visā pasaulē tikai vienu nevar novaldīt šādās naktīs — lauski. Tas tik ir nebēdnieks! Un neviens viņa nevar noķert!

Tas tikai lēkā ar savu cirvīti — drīz te, drīz tur! Klusām, ma­nīgi! …

Klau — klau! Tagad viņš pielec pie pirts stūra — iezveļ ar cirvi, tad — apsei pa sāniem un dievs vien zin kur atkal nozudis!

Bet apsei nobirst zaros aizmetušās pārslas, nobirst un no- vizuļo kā zvaigznītes, kas, jautrām actiņām mirkšķinot, skatās šovakar Jancī.

Tad atkal visapkārt klusā, burvīgā ziemas nakts! …

Tikai auksts, briesmīgi auksts!

Marčam jau sen gribas sasist kājas vienu pie otras, kā mal­kas vedēji dara, istabā ieskriedami, bet tagad neparko nedrīkst: Jancis tā brīnum stingri noteicis, un Marčs jau arī saprot, kādēļ tā vajadzīgs.

Bet viņam tomēr traki gribētos sasist kājas.

Nez kādēļ taisni to gribas darīt, ko nevar? Un aukstums arī pašreiz sāk kniebt kreisās kājas īkšķī. Marčs paceļ kāju, bet pats satrūkstas un noliek pavisam klusu un nemanot pirmējā vietā.

Kaut jel pirts būtu kurināta! Bet kas nu — nedēļas vidū!

Arī Jancim neklājas labāk. Aukstums viņam jau sen kniebj abos īkšķos. To Marčs redz itin labi: kāpēc viņš citādi mīņātos no vienas kājas uz otru? Zināms, to viņš izdara ļoti klusu, un Marčs nedzird nekā; bet vai tāda rīcība nav tomēr pret norunu?

Marčam sametas garš laiks.

— Janci! — viņš čukst klusu, klusu.

Jancis pagriež galvu.

— Vai vēl nekā?

Jancis paskurina dusmīgi galvu: šī jau piektā vai sestā reize, kad Marčs prasa to pašu. Cik viņš nepacietīgs! It kā Jancim pie vaļēja loga būtu labāk!

Piepeši klusumā vidū sper lausks. Abi satrūkstas un paskatās platām acīm viens otrā.

Tad atkal katrs paliek mierīgi savā vietā, it kā nekas nebūtu noticis.

Bet drīz vien Marčs jūt, ka aukstums nāk no pavisam necerē­tas puses — no muguras, caur mātes silto kažociņu. Arī ceļgali sāk tā kā trīcēt. Nu Marčs nevar vairs nociesties.

Viņš pieceļas un manās klusām uz pirkstu galiem Jancim tuvāk.

Tikai sasodītie grīdas dēļi grab un knaukš, un Jancis skatās tādām platām acīm viņā, kamēr Marčs ir dvašu aiztur.

— Nu, kur tad nu atkal? — Jancis čukst sirdīgi.

— Es tik tāpat. Man briesmīgi salti! …

— Salti, salti! Kad tik nu nenosalst, memmas dēliņš! — Jan­cis čukst. — It kā man nebūtu! Nu, kādēļ tad nāci? Vai tad ne­zināji, ka tagad salst?

Marčs domā un skatās pa logu.

— Nu nezin vai zaķis maz būs? — viņš klusām nosaka.

— Gan jau man būs! — Jancis atbild apzinīgi. — Es māku gaidīt un nedancoju tā. Bet, kad jau tev nepatīk, — nu ej! Ej mājās! Kas tevi tur?

Gluži pareizi — kas nu tur? Un, ka šovakar auksts laiks, — Marčs arī mana ļoti labi, bet…

Marčs apsēžas atkal vecajā vietā. Ceļgali salst nu jau pavi­sam nopietni, otrā kāja arī un mugura tāpat. Bet Marčs sakož zobus un sēž. It kā viņš nebūtu vīrietis! It kā viņš nevarētu iztu­rēt! Mājās, zināms, tagad gan labāk . ..

Tomēr redzēs — kas iznāks? Gan jau beigās Marčam būs taisnība. Ko tad šie citādi gaidītu? Blēņas! … Viss taču ārā gluži tāpat kā atnākot. Marčs tikko redzēja: soļus divdesmit no loga sauja āboliņa, drusku tālāk birzes malā — pa stiebriņam …

Jā, gaidi vien, ka zaķis būs tik muļķis un liksies ieēdināties! Ej nu sazini, kas tur sniegu visapkārt nobradājis, — vai tās maz zaķu pēdas?

Jā, kad būtu …

Te Marčs vēroja, ka Jancis izvilka ātri roku no kabatas un sagrāba šauteni ciešāk.