VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Turklāt dūmi bija nežēlīgi rūgti un sāka kost acīs un kaklā.

Gan Jancis, negribēdams par vājāko izrādīties, turējās, turē­jās, bet beidzot nevarēja vis izturēt.

— Klau, Marč! … Iesim … Nez kā šī istaba izskatās no āra? — viņš teica un metās laukā.

Zināms, arī Marčs devās tūliņ pakaļ.

Asaru pilnās acis tāpat cimdos izslaucījuši, viņi apstājās ga­baliņu no ledus sienas un apgriezās.

— Ak tu dievs! Cik skaisti! — Jancis iesaucās un sasita plaukstas; bet Marčs nesacīja nekā — tikai skatījās vien.

Uguns dega nevienādi, brīžam tumšāk, brīžam gaišāk uz­liesmodama.

Bet kā tad viss zibēja un laistījās, sevišķi, kad liesmiņa gai­šāk pašāvās un nozuda! Tur bija tad visas debess un zemes krāsas un viss vizuļoja, kustējās, cēlās un mainījās acumirklī it kā noslēpumaina, neizdibināma burvīga spēka vadībā.

Vietvietām likās smalkas, tikko saredzamas zelta un sudraba stīdziņas karājoties; piepeši tās izgaisa, un viņu vietā sāka pār spodro ledu viens pēc otra laistīties vizulīgi dimanta graudiņi…

Bet, kad no uguns izlēca dzirkstele, — tā izskatījās liela un spoža kā vakara zvaigzne.

2ēl tikai, ka dzirkstelītes pārāk ātri nozuda un izgaisa, daudz ātrāk nekā vieglie dūmi, kas smalkos, apaļos mākonīšos cēlās pa lāsteku spraudziņām tīrajā ziemas gaisā.

— Nez, Janc! Šitādā pilī laikam dzīvo ķeizars? — Marčs beidzot teica.

— Varbūt, — Jancis īsi atbildēja un nogrima atkal skaistajā skatā, nemaz nemanīdams, ka Staburaga ēna stiepjas jau tāli pār Daugavu, gandrīz līdz Vidzemei.

Piepeši no pašas Staburaga augšas nobira gara sniega strīpa. Līdzi tai nolaidās arī kaut kas melns un slaids uz lielākā klints bluķa, atsitās tur padobjā belzienā, tā kā palēkāja un tad no­gūlās.

Tūliņ augšā kaut kas iečabējās krūmu zaros.

— Ehē! Kūmiņ! — Jancis iekliedzās un, akmeni paķēris, meta augšā.

Bet, pirms akmens sasniedza Staburaga augšas malu, kuplā aste bija jau nozudusi.

Tagad puikas rāpās lielajai klintij virsū, kur tumšais priekš­mets bija nokritis.

— Ak tu nabadziņš! — teica Jancis, kas bija uzkāpis pir­mais. — Tas jau zaķītis! Un beigts, pavisam beigts!

— Tad ta muļķis! — Marčs sacīja, pienākdams klāt. — Kas tad šim lika lēkt zemē?

— Kas lika? Vai tad lapsu neredzēji?

— Redzēju gan.

— Nu, tāpēc!

— Ko — tāpēc?

— Nu lapsa taču viņu notrenca!

— L-apsa?

— Nu zināms! Lapsas tak medī zaķus.

— Nu nezin? — un Marčs, kam likās, ka lapsas ar zaķiem dzīvo lielākā saticībā, pasmaidīja neticīgi. — Varbūt viņa gri­bēja tikai pameņģēties, un šis .. .

— Nu, es gribētu gan redzēt, kā tev patiktu, ja vilks sāktu ar tevi meņģēties. Nezin vai tad tu pats neielēktu Daugavā?

— Vai es? Nu tad nebēdā, ka viņu nenošautu!

Marčs tomēr paskatījās it kā drošības dēļ augšup, un viņa skats nebija nemaz tik dūšīgs kā vārdi.

— Nezin — ar ko? — Jancis sacīja. — Un zaķis?

Jautājums nāca Marčam negaidīts: viņš paskatījās Jancī, tad

zaķī, padomāja un sacīja:

— Bet ko tad mēs ar viņu darīsim?… Nez vai viņu maz var ēst?

— Par ko?

— Nu — skaf: galva pušu, un tad viņš tak … nosities.

— Nu, gan jau redzēs, paprasīsim mammai. Varbūt. Bet brauksim nu: lūk, —jau tumst!

Kamēr puisēni krāva iegūtās lietas ragaviņās, Jancis ievai­cājās:

— Bet ko tu, Marč, darītu, ja tu būtu zaķis?

— Vai es?… Tad tik es skrietu — visai zemei apkārt kā vējš; tik ātri, ka jūs mani neviens nevarētu panākt, it neviens! Un tu?

— Es notrenktu pašu lapsu lejā! — Jancis atbildēja un iesē­dināja Mārču ragaviņās.

Pēc kāda stundas ceturkšņa puisēni bija jau pie Liepavota un kāpa pa celiņu augšā, kamēr sārtā vakarblāzma rotājās baltajā sniegā, dzidrajos avota viļņos un abu ceļinieku sasarkušajos vaigos.

Krāsns bija izkurējusies.

Dārzniece rauša pašreiz ogles ārā, lai karstajā klonā iebērtu nelielu groziņu kartupeļu ikdienišķām vakariņām.

Tad viņa paņēma pannu un sāka tajā turpat krāsns priekšā oglēs cept noķerto vēdzeli.

Dārznieks sēdēja netālu no krāsns uz maza soliņa. Svārkus viņš bija novilcis, jo kavējot darbā, un sēdēja tikai kamzoļos, kas Jancim ļoti patika. Tādus viņš jau sen bija nodomājis iegā­dāties, kad būs liels, jo kamzoļi bija mīksti un silti, un skaisti sarkani.

Dārznieks bāza garkūli zaķa ādā, lai labāk izkalstu, kamēr Jancis stāvēja turpat līdzās un skatījās.

— Tā! Nu āda zemē — un beigts! — Jancis sacīja.

— Jā … Nu tikai jālūdz mamma, lai iztaisa krietnu cepeti, — dārznieks noteica, izņēma kaļķīti no mutes un nokāsējās.

— Kas mammai daļas gar jūsu zaķi! — dārzniece atteica, vienaldzīga likdamās. — Sameklējuši nezin kur lopiņu, kas var­būt jau nedēļām gulējis, — nu lai taisu cepeti! Tad ta padoms! Reizi jau gan ir paši varējāt pamēģināt.

Kamēr mamma runāja, Jancis skatījās platām acīm, viņš grie­zās atkal pie papus:

— Nez, pap: vai cilvēkiem ar tā ādu var novilkt?

— Cilvēkiem?… Varbūt. . . Bet kas tad nu . . .

— Vai tu, pap, māki to?

— Nē .. . Kas nu …

— Bet kučieris māki

— Kučieris?! — Un papus ar mammu abi paskatījās dēlā.

— Jā! Viņdien, kad iegāju stallī — man tur… vajadzēja tādu drusciņ astru makšķerēm, — viņš teicās man ādu pār acīm novilkt, ja vēlreiz ienākšot.

— Nu, ko tad tu ej, kur tevis nevajag! Var jau būt, ka ku­čieris arī kādreiz izdara, ko solījies.

— Bet nez vai tad stipri sāp?

— O jā! Iedomā vien, kā sāp, kad iegriež pirkstā.

— Bet tad jau var nomirt.

— Var ar. Godīgiem cilvēkiem jau nu gan tā nedara, tikai tādiem . ..

— Bet zaķiem tomēr mauc! — Jancis iekrita runā, kad ma­nīja, kurp tā griežas. — Un es nemaz nesaprotu, kā nu kungi var šaut nabaga zaķīšus. Vai tad tie kam ļauna dara?

— Kungiem gribas cepeša, — papus atbildēja. — Un tad zaķis nav nebūt tik godīgs, kā izliekas: ej vien paskaties skolas dārzā, gan redzēsi, cik daudz ābelīšu nav apgrauzuši! Ko tad, ja vēl viņus nešautu? Tad jau noēstu visus kāpostus līdz ar ābelēm!

— Bet viņus tak var aiztrenkt.

— Jā, ej nu stāvi šādā salnā visu nakti! Un vai tad šo viens vien? Vienu aiztrenc — otrs klāt!

— Bet senāk, pap, tu esot tak gājis?

— Jā — senāk! Kur nu tie laiki!

Un papus iesāka atkal stāstīt par jaunības un spēka laikiem, ko Jancis jau daudzkārt bija dzirdējis, bet arvien ar labpatiku klausījās, jo iesirmais papus tad bijis laikam pavisam citādāks, kad rīta agrumā, kamēr kungi gulēja, ar mednieka šauteni ple­cos klejojis pa mežiem, rubeņus medīdams, vai arī ziemas naktī, kaut kur aizslēpies, ar uzvilktu gaili gaidījis tramīgos grauzējus.

Jancim tā vien likās, ka papus tos laikus bijis daudz jautrāks un mīlīgāks, kamēr tagad viņš kluss, it kā rūpju nomākts.

Bet, kad viņš stāstīja, Jancim likās, it kā tēvs kļūtu atkal jau­nāks un dedzīgāks.

Brīžam tad Jancim uznāca nepārvarama vēlēšanās arī tā darīt.

Un arī šovakar viņš bija gandrīz jau ar mieru šaut ir zaķus, lai gan līdz šim bija viņus aizvien aizstāvējis.

Ienāca Marčs, un domas noklīda citā virzienā.

Tikmēr kartupeļi bija izcepuši un līdz ar zivju cepeti atradās galdā.