VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Un tad viņš manīja, ka tam ļoti patiktos būt atkal uz cietās, neslidenās zemes, kaut jel tur, kur Jancis stāvēja.

Posts bija tikai, ka nevarēja tik ātri izdomāt, kā lai turp tiktu, kaut gan attālums bija visai neliels.

Bet tad Jancis nāca palīgā. Viņš saņēma draugu aiz padusēm un uzslēja stāvus.

Ledus ieliecās stipri, un pa izsisto caurumu nāca ūdens bur­buļodams augšā un plūda ap puisēnu kājām.

— Tagad saturies: es tevi stumšu, — Jancis teica un, Mārču mugurā aiz svārkiem turēdams, gāja uz priekšu.

Marčs sakoda zobus — nez vai nu aiz sadauzīto locekļu sāpēm, vai arī aiz ievainotās pašpaļāvības — un nesacīja nekā.

Tikai, kad Jancis viņu palaida vaļā un viņš tagad viens pats stingri un stalti brauca dīķa stūrim pāri — tik viegli un cēli, viņam kļuva omulīgāk ap sirdi un pirmējā jautrība taisījās at­griezties atpakaļ.

Viņš sāka jau pats brīnīties, kā pirmīt bija atradies gar­šļaukus.

Bet dīķa malā, kur slidas atdūrās sasalušajā krastā, Marčs paklupa atkal.

Tikai šoreiz viņš bija jau veiklāks un atradās vienā lēcienā malā.

— Vadzi! Sitā jau iet varen jauki! — Marčs teica jautri. — Nu — vēl!

Jancis stūma, un Marčs pārbrauca atkal laimīgi dīķa stūrim pāri.

— Bet nu saturies stingri! — Jancis teica. — Es stumšu tevi visam dīķim pāri!

Un, krastā dūšīgi atspēries, Jancis deva biedram spēju grū­dienu mugurā.

Marčs saļodzījās, bet noturējās tomēr kājās. Viņš tagad laidās tik ātri, ka vējš aizsita gandrīz elpu un sirds pukstēja tik skaļi, ka pat sadzirdēt varēja.

Tad kā tas iznāca — kas lai zina? — bet pašā dīķa vidū abas kājas aizskrēja pašas no sevis Marčam tālāk, nekā vajadzēja, un viņš likās tādā sparā augšpēdus, ka ledus nočirkstēja un no­skanēja visos dīķa stūros.

Jancis iesmējās skaļi, bet pēkšņi apklusa un nobālēja: Marčs bija pazudis zem ledus!

Pirmajā acumirklī Jancis gribēju mukt, bet tad metās steigšus uz nelaimīgā pusi.

Tikai pēc nedaudziem soļiem viņam bija jāgriežas atpakaļ: ledus liecās ielūzuma pusē tik stipri, ka ūdens nāca pa šķirbiņām augšā.

Jancis apstājās neziņā, un viņam uznāca briesmīgas bailes: viņš taču bija Mārču tur iegrūdis …

Ko nu?

Bet tad Marča roka izšāvās no ūdens un drīz pēc tam arī galva.

Jancim kļuva tūliņ vieglāk.

Tagad viņš tikai vēl iedomāja, ka dīķis jau nav nemaz tik dziļš.

Bet, tā kā Marčs bija augumā pamazs, ūdens sniedzās viņam tomēr līdz kaklam.

Nabaga puisēns pūlējās ūdenī cik spēdams, bet ledum virsū tikt neizdevās nekādi: tiklīdz viņš pacēlies uzgūlās virsū, ledus iegrima vai arī ielūza, un Marčs atradās atkal līdz kaklam dīķī, un ūdens bija tik nežēlīgi auksts.

Jancim likās, ka dzird Marča zobus klabam un redz, ka Marčs trīc no aukstuma un bailēm.

Bet ko nu darīt? Ko lai dara?

Un cik ilgi tad nu puika var izturēt tik aukstā ūdenī? Viņš jau tur nosals, ja arī nenoslīks! … Aizkusīs un nosals!

Redz, jau tagad viņš pūlas daudz lēnāk un skatās žēli Jancī — savā vienīgajā glābējā .. .

Bet ko lai dara? Ko lai dara?

Piepeši Jancis apsviežas un, cik ātri spēj, aizskrien prom. Marčam apbirst asaras — nu nav ko šaubīties: tagad jāmirst, jo vienīgais glābējs, ko viņš kā eņģeli gaidījis, arī tas atstāj viņu vienu.

Bet nē, nē! Tāds Jancis nevar būt! …

Un tiešām — redz, tur jau viņš nāk atkal ap stūri aizelsies, ar garu dēli pār pleciem.

Tad viņš pietek dīķa malai, nosviež dēli uz ledus un aizstumj to taisni gar Mārču ielūzumam šķērsām pāri.

Marčs sakampj dēli, bet rokas un visi locekļi tik stīvi, ka neparko netiek dēlim virsū.

Jancis nu atkal nāk palīgā.

2igli pietecējis, viņš saķer Marčam aiz rokas, un viens divr tas jau dēlim virsū.

Bet nu jauna nelaime: Marčs nemāk ar slidām noiet pa dēli.

Jau otrajā solī viņš izspērās ledum cauri, un, ja Jancis īstā laikā nebūtu notvēris, viņš gulētu atkal ūdenī.

Un slidas jau arī liec kājas šķībi un greizi, ka nemaz nevar taisni noturēties. Ko nu?

— Sēdies! — teica Jancis un, pie Marča kājām noliecies, mē­ģināja noraisīt slidas.

Bet Marčs mezglus tik cieši savilcis, un auklas arī tik stipri sabriedušas, ka Jancim vai nagi lūst, bet vaļā dabūt nevar.

— Vai tev salti? — Jancis jautā.

— Jā … Brie-ie-smīgi! — Marčs atbild un klabina zobiem.

Ūdens tek viņam čurkstēdams no drēbēm un mazos, sīkos

strautiņos steidzas uz ielūzuma pusi.

Beidzot, veltīgi izpūlējies, Jancis izvelk nazi un, kaut gan. jauno auklu stipri žēl, pārgriež tās pušu.

Nu Marčs var iet, un puisēni dodas malā.

Bet aiz putnu stallīša Marčs apstājas.

— Ko nu darīsim, Janc? — viņš prasa, vispār drebēdams..

— Nu tik istabā! Ko tad citu?

— Bet kad nu mūs kāds … Es domāju — vai tepat saulītē?

— Vai tev nu prāts! Tūliņ istabā. Skriešus!

Puisēni laidās teciņus tālāk.

Jancis — viegli un cēli, kā aizvien; Marčs — smagi un pa­visam saliecies, it kā salauzts no smagās likteņa rokas.

Istabas durvīs tie satika mammu.

— Marč, dēls! Kas tad tev? — tā ieprasījās.

— Ledus ielūza … — prasītais atbildēja joprojām drebulīgā balsī.

— Nu tad jau tu esi dīķī iekritis?

— Jā …

— Nu, vai jūs neesat palaidņi! Skriet uz tāda ledus! — mamma rājas, bet tūliņ sāk meklēt sausās Janča drēbes un sku­bina Mārču pārģērbties.

— Bet, mam, nestāsti nu nevienam par to! … — Jancis lūdzas.

— Nu, nu! — mamma atteic un piemetina Marčam: — Ģēr­bies nu, ģērbies žiglāk un tad — pie krāsns sasildies labi!

Brītiņu vēlāk abi puisēni jau sēdēja omulīgi pie aizkurtās krāsns, skatījās sārtajās oglēs un smējās par Marča kreklu, kas, žaujamā auklā uzkārts, kūpēja no siltuma.

Arī Marčs smējās.

Bet saule kāpa augstāk un augstāk un smaidīja zīmīgi, lielajā •dīķa ielūzumā un tur atstātajā dēlī noskatīdamās.

Bija jau pilnīga ziema: sniegs, lausks un brīnišķīgi jaukās rīta un vakara blāzmas.

Varēja būt vesela stunda pēc pusdienas, kad dārznieks ienāca istabā, kur Jancis ar Mārču pūlējās ap sabojāto peļu slazdu.

— Klau, Janc, — dārznieks teica, — tu nu gan labāk varēji notecēt pakrastē un sagriezt klūdziņas: man pašreiz vajadzēs kurvjiem.

— Vai tūliņ? — Jancis prasīja.

— Nu kā tad: cik nu tālu vairs vakars. Tikai saģērbies labi silti, ka nedabū kāsu [8] , — papus nosacīja, aizdedzināja pīpi un izgāja.

— Tu tak ar nāksi? — Jancis jautāja un uzvilka biezos svārkus.

— Nu zināms, — Marčs atbildēja un sāka meklēt savus cim­dus un šalli.

Tikmēr Jancis bija jau aptinis lielo šalli ap ausīm un kaklu, pakampis slidas, un abi puisēni devās ārā.

No pieliekamā kambara Jancis izvilka ragaviņas un paņēma turpat kaktā tādu milzīgu koka āmuru, ko ielika ragaviņās. Šādu āmuru Marčs redzēja pirmo reizi un tāpēc nevarēja izprast, kam tāds vajadzīgs klūdziņu griešanā.

— Ko tad ar to? — viņš jautāja.

— Gan redzēsi. Varbūt ievajadzēsies, — Jancis atbildēja.

Tad puisēni gāja pa slitas vārtiņiem tālāk.

Pie lielās liepas abi sasēdās ragaviņās un nolaidās uzgavilē­dami pakrastē.

Bet lejā ragaviņas vai nu uzskrēja cinim virsū, vai arī Jancis, kas sēdēja pakaļgalā, bija vainīgs, — viņas apgāzās, un abi braucēji ievēlās kupenā.