VALDIS ARTAVS: LUSTĪGA DZĪVOŠANA

VALDIS ARTAVS

LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Ja tev šī grāmata ir rokā,

Bēdz prom! Ka nepaķer kāds cits!

Te sakopoti tikai joki,

Tā sakot — baigais deficīts.

Daudz bēdu pasaulē un gaudu,

Bet smieklu birums nav diez kāds.

Nu smiesies tu par smiekla naudu

Un vēl pie tam kā kutināts.

Lai farizeji drūmi saka:

— Vai tā var jokot? Kas nu būs?

Nav mūsu iekārta tik švaka,

No smiekliem viņa nesagrūs.

Jel sargi, dievs, no muļķiem mūs!

.

Cik reizes nav jau kladzināts,

Nudien jau spriežas kaklā:

—• Kā teica biedrs tāds un tāds,

Mums jāstrādā vēl čaklāk.

— Kā teica biedrs tāds un tāds,

Būs piens, ja netrūks siena.

— Kā teica biedrs tāds un tāds,

Pēc katras nakts nāk diena … —

Ko teica biedrs tāds un tads,

To zinām mēs bez tevis.

Tu pamēģini domāt pats,

Ja dievs tev galvu devis.

1983

«Pa kuru laiku karavīri guļ?»

Bij frontes vīriem kādreiz dziesma tāda.

Es gribu citu dziesmu uzdziedāt:

Pa kuru laiku priekšsēdētājs strādā?

Nupat, nupat viņš galus savilkt sāk

Ar sēšanu, ceļ trauksmi, strostē plenci…

Bet telegramma klabēdama nāk:

«Uz rajonu! Uz sporta konferenci!»

Nupat viņš sāk ar kombainieriem spriest

Par pļaušanu. Bet nav vēl pieņemts lēmums,

Kad nākas atkal visu malā mest,

Jo Rīgā sanāk dabas draugu plēnums.

Kā histēriķi telefoni trīc:

— Cik novācāt, cik aparāt, cik iesēts? … —

Un, tiklīdz jaunais pārskats parakstīts,

Ir ieradies no centra svarīgs viesis!

Kad beidzot velns to augsto viesi trenc

Uz somu pirti vai pie sievas sāniem,

No radio jau reportieri lenc:

— Kā, priekšsēdi, jums šogad iet ar plāniem?

Un smaida viņš un atkal skaitļus min.

(Viņš tos no gaisa veikli pagrābj delnā.)

Un iespaids tāds, ka viņš it visu zin

Un saņem algu, nedarot ne velna!

1983

Čigāns Ādams govis gana,

Dziesmu dungo basā:

— Varen plaša zeme mana,

Džimbai rūdi rasā! —

Saules brilles, pīckā rokā,

Tranzistors pie sāniem …

— Nu, — es prasu, — kā tev sokas?

Kā tev iet ar plāniem?

— Fermā tagad tādi plāni,

Ka jedritvai micīt!

Drīz būs jāieskrūvē krāni

Govij katrā cicī.

Vistas kā no lielgabala

Olas ārā bliezis,

Cūkai dos no viena gala,

Otru galu griezīs.

Agrāk ļaudis bija tievi,

Dažs no bada pampa.

Tagad visi, ak vai dieviņ,

Tik tai māgā stampā.

Ed un ēd, un vēl nav gana,

Sviestu, ga]u prasa.

Tad nu raujas ferma mana,

Džimbai rūdi rasā! —

Ādams, vienreiz muldēt sācis,

Nevar beigt, kā rādās:

— Vai tu zini, kādēļ acis

Govij skumjas tādas?

Nabadzīte, neredz bulli,

Kauču gaidīt gaida.

Visi tikai slauc kā dulli,

Tik tos pupus spaidal

Var jau kapeiciņu savu

Gūt ar darbu čaklu. —

Ādams dēlam pirkšot «javu».

— Ka tik nelauž kaklu.

Jauniem visi celi brīvi,

«Dod!» un «dod!» tik klaigā.

Cel tu viņam gaišo dzīvi,

Pats bez biksēm staigā.

Tad nu raujos es pēc traka.

Aiziet viss kā akā.

Sieva katru rītu saka:

«Pamaz naudas makā!»

«Tu man dārgāka par zeltu!»

Es šai dodu druku.

«Ja es tevi gaisā celtu,

Būtu beigts ar brukul» —

Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,

Dziesmu dūkdams basā,

Garo pīcku plīkšķinādams, —

Džimbai rūdi rasā!

1970

Kolhoza estrādes ansambli

Televīzijā rāda.

Vai no šiem solistiem kaut vai viens

Tajā kolhozā strādā?

Fabrikas hokeja komanda

Laukumā sajūsmu raisa.

Vai no šiem sportistiem kaut vai viens

Zin, ko tai fabrikā taisa?

Kantorī divdesmit dāmiņas

Kafijas priekiem ļaujas.

Bet fermā pusslima večiņa

Pie divdesmit govīm raujas.

1983

(Ķā las cilvēks aug un mainās)

Vēl nesen kā ganu Trīna

Suņu sēnēm mēdza spert —

Tām, kas aug ap govju «mīnām».

Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,

Stāsta citām tantēm miestā

Un ar tādu smīniņu:

— Šampinjoni jācep sviestā,

Jābauda ar vīniņu. —

Tad, kad vilka šķidro gāzi,

Grieta klaigāja: — Ak dies!

Beigti lieli būs un mazi,

Nu tā būda gaisā ies! —

Tagad viņai cila dziesma:

— Lai to malku jupis rauj! —

Un, kad beidzas zilā liesma,

Pati Grieta zilu spļauj.

Labs ar labu sasatika.

Pirmais sāk nu skandināt:

— Man par bulli diploms tika —

Var pa visu sienu klāt! —

Otrs arī gluži priecīgs.

Katrs izpelnās, ko var.

— Man par tejicm rakstiņš niecīgs,

Bet pie tā vēl moskvičs ar. —

Šodien nebrīnās pat avens —

Vai nu tur ir brīnums kāds,

Lopkopis ja sportists slavens,

Kombainieris — deputāts.

Kalniņmāte trešo reizi

Atpūsties uz Sočiem brauks.

Vecais Kalniņš lūr jau greizi:

— Vai tik radies nav kāds draugs?

Gan pie Drāmas, gan pie Dailes

Lauku autobusi stāv.

Pilsētnieku mudž, ka bailes!

— Liekas biļetītes nav? —

Kolhozniekiem labās vietas,

Kolhozniekiem kasē blats …

Es jau zinu šitās lietas,

Esmu diedelējis pats!

1975

Reiz kombainieris Jānis Stops

Bij darbā apdzēries kā lops.

Viņš meža malā auzas pļāva,

Tad pēkšņi grāvim pāri rāva,

Tik tikko nenožmiedza teļu

Un sāka sētā novākt veļu.

Sit priekšsēdētājs galdā dūres:

— Nost šito pļēguru no stūres! —

Bet Stops it mierīgs mājās guļ

Un skalo rīkli: buļ, buļ, buļ…

Kur pārliecības šim tik daudz?

Kādēļ nekas to neuztrauc?

Nav šoreiz atminējums grūts.

Lec, protams, dusmās sirds no krūts,

Ir priekšsēdētājs cilvēks ar,

Bet sakiet — kas lai pļauj un ar?

Un rītā viņš pie Stopa brauc

Un laipni Stopu darbā sauc.

Un Stops to zin, ka viņu sauks,

Jo nevar palikt nekopis lauks,

Un atkal piedzēries viņš brauks …

Bet citādi viņš cilvēks jauks.

1972

Kā tie lauku ļaudis

Agrāk dzīvot spēja?

īstā laikā ara,

īstā laikā sēja

Un, kad raža brieda,

īstā laikā vāca.

Nebija neviena,

Kas tos gudri māca.

Tagad pļerkst bez mitas

Telefona zvani:

— Dariet tā un šitā!

— Klausiet tikai mani! —

Bet, ja visus klausa

Un ja visu maina,

Un ja viss iet grīstē, —

Darītāju vaina!

— Jāpilda ir, biedri,

Norādījums vadošs,

Bet kur jūsu galvas,

Jūsu padoms radošs? —

Ko tur daudz var domāt,

Ko tur daudz var radīt,

Ja no visām pusēm

Tevi cenšas vadīt,

Ja ar vienu vārdu,

Ja ar vienu zvanu

Jefiņš viens var izjaukt

Visiem strādāšanu.

Vai tad mūsu laukos

Debilie vien dzīvo?

Visi guļ uz krāsnīm