VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Es čamdīju dāmas kāju.

To dāmu es ļoti mīlēju,

Pat, jāsaka, dievināju,

Un tagad no viņas gaidīju

Smaidu vai vārdu jauku,

Bet viņa dusmīgi sacīja:

— Stulbeni, neapgāz trauku!

1986

.

Uz ielas

Ne jau uz papīra —

Satika satīru satīra.

Viena bij jauna,

Šķelmīgiem skatiem,

Spraudītes asas

Līda no matiem,

Nadziņi asi,

Mēlīte asa …

— Kā nu tev sviežas? —

Tā otrā tai prasa.

Tā otrā bij veca,

Kaut turējās cēli,

Ar mākslīgiem zobiem

Un šļupstošu mēli.

— Vai, — jauniņā nopūšas,

— Grūti man klājas,

No rīta līdz vakaram

Piepūlu kājas.

Mīl visi —

Gan redaktors jauniņš,

Gan vecs,

Bet diemžēl

Nav gadījies tāds vēl,

Kas prec.

— Hī, — vecīte atņirdz,

— Man lieliski klājasl

Ik avīzē, žurnālā

Jūtos kā mājās.

Es atstāstu jokus,

Kas dzirdēti sen.

Un redaktors viebjas,

Un sekretārs sten…

Var manīt — pēc tevis

Tiem ilgojas prāts,

Bet dzīve ir dzīve,

Lūk, humors ir kāds!

Uz satīrām jaunām

Gan acis var mest,

Bet drošāk tās vecās

Pie altāra vest.

1970

Teofils Janovičs Tupurāpa

Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.

Viņš pats savā kantorī neprāto daudz,

Bet visu, it visu saskaņot brauc:

Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?

Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?

Vai, ejot uz darbu un bučojot sievu,

Tai jāsaka mīļā «atā» vai «ardievu»?

Kam deguns kā vējrādis allaž ir jūtīgs,

Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.

Un Janovičs parāda lieliskas spējas:

Ja priekšnieki smejas, tad Janovičs smejas.

Ja priekšnieki raud, viņam acīs ir rasa.

Ja priekšniekiem niez, arī Janovičs kasās.

Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņš beigs,

Viņš klausuli nocels un sērīgi teiks:

— Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem.

Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? —

Un klausule kritīs, un atskanēs «kliks»,

Un kolēģi zārkā to četrrāpus liks.

1969

Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats, 7

Pat tādiem, kam uz pakauša nav matu.

Es stāstīšu, ko piedzīvoju pats, uf

Es lasīšu jums balādi par Blatu.

Man pašam Blats nekad nav bijis rads.»

Te kādu dienu redzu drūmu skatu:. ;

Raud pārdevēji — esot miris Blats,

Neviens nekad vairs nesastapšot Blatu!

Un tiešām — kapos piemineklis plats-; <

Un grezni ziedi, dabūti pa blatu, f

Un zelta burtiem milzu uzraksts: «BLATS»,

Bet vairāk it nekādu citu datu.

Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:

Kaut zārkā viņam uzmetīšu skatu!

Bet zārks bij tukšs, tur negulēja Blats.:

Viņš pat no nāves izbēdzis pa blatu!- -

1969 ' ,

Reiz bija laiks — tas briesmu laiks,

Bet nu jau sen tas pāri,

Kad vienās bailēs dzīvoja

Kāds blēdīgs žurku pāris.

Viņš noliktavā strādāja

Pie cukura un miltiem,

Bet viņa rāvās ceptuvē

Pie pīrādziņiem siltiem.

Te «nožuvums», te «nobirums»,

Te sverot maza «kļūda» …

Un ,ta, kas pāri palika,

Pa kaktiem žurkas grūda.

Bet ko tā lielā manta dod,

Kas negodīgi krāta,

Ja nevari to izmantot,

Ja allaž restes prātā?

- Un: žurkas tā kā ubadzes

Pusnoplukušas klīda:

Ne kristālu, ne paklāju,

Vien cisu maiss uz grīdas.

Bet tad viss pēkšņi grozījās

Reiz kādā dienā jaukā.

Un nu vairs žurkas nebaidās

Vilkt salaupīto laukā.

Var blēži priecāties un smiet,

Lai cik ir pilns tas vadzis:

Ja runcis noķēris nav ciet,

Vairs neskaitās, ka zadzisl

Bet ko viņš, nabags, nosargās,

Ja žurkas malu malās

No galdiem ķer, no maisiem sper

Un savā starpā dalās.

Ja kāda žurka ķezā tiek,

Tad ari nav ne vainas.

Tās vietā citu žurku liek,

Un aina neizmainās.

Un atkal visas sper un dzer,

Un veikli vilto aktus …

Bet runcis ķepas noplāta:

— Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! —

Nu žurku pārim blēdīgam

Ir atraisītas rokas:

Pie Rīgas uzcelts grezns nams

Un somu pirts pie Slokas.

Par sagādnieku žurka likts

Un spriezdams pīpi ļurkā:

— Ir izredzes vēl augstāk tikt,

Mans draugs — vēl lielāks žurka!

Ir žurkām savs lukss žigulis.

Kad viņi brauc tai kastē,

No priekšas zelta zobi viz,

Bet pakaļ velkas aste.

Tā šodien daudzas žurkas brauc,

Ceļ vasarnīcas greznas,

Pa restorāniem tostus sauc

Un pasūta pat gleznas.

Es vienu gleznu redzēju:

Glauns žurka resnu punci

Ar sievu dodas pastaigā

Un ved pie saites runci.

1976

Pret visam kaitēm medicīna

Ar labiem panākumiem cīnās."»

Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas ..

Par to mums ārstiem jāpasakāTs.

Pat gripu prot tie savaldīt.

Un, ja ne šodien, tad jau rīt

Kāds retais slimnīcā cels traci

Ar lūzumu vai zilu aci.

Bet poliklīnikās nudien

Būs garas rindas vēl arvien,

Būs pieņemšana no un līdz

Un būs uz durvīm uzrakstīts:

«Te ārstē

slaistus,

blēžus,

mejus.

Lūdz ienākot ņemt tīru veļu!

Dr. BĒRZIŅŠ,

med. zin. kandidats,

un vina asist.

SLOTASKĀTS».

Un visi ies un iznāks tīri.

Kļūs slaisti darbīgākie vīri,

Un blēži blēdīties reiz beigs,

Un meli taisnību vien teiks.

Kļūs daklers BĒRZIŅŠ laureāts,

Tiks paaugstināts SLOTASKĀTS,

Un man par viņu slavēšanu

Pat piedos darba kavēšanu!

1970

Pat ja no tevis birst jau smilts

Un tev pie spieķa jāpieturas —

Pie kādas piederi tu cilts

Un kāda uguns tevi kuras?

Vai bise tevi krūmos velk

Vai smailīte pie upes saista,

Vai motocikls ir tavs elks,

Vai dārzā gaida rozes skaistas?

Vai retas pastmarkas tu vāc

Vai vadā pastaigāties bobi,

Vai tev uz meičām nesas prāts? …

Nu, īsi sakot, kāds tavs hobī?

Ja tev vēl nav ne auksts, ne silts

No visiem augšminētiem niekiem,

Ir tāda bļitkotāju cilts.

Ak dievs, kas tie par ziemas priekiem!

Vēl bieza tumsa, agrs rīts,

Guļ kaimiņiene ziņkārīgā,

Dod sieva sviestmaizītes līdz,

Un, lūk, jau atstāta ir Rīga.

Visapkārt ledus klajums zilgs,

Trīc roka, zivis spārdās kastē,

Un sēdi tu kā vientuļš vilks,

Kam ledū iesalusi aste.

Bet pilnīgi ir izslēgts risks,

Ka vientulība būs par traku,

Jo bļitkotājs ir sabiedrisks —

Ja ķeras citam — sēžas blakus.

Un tā ap tevi bariņš augs

Un ledu urbinās un kapās,

Un pulcēsies pie drauga draugs,

Ka tev pat jālaižas būs lapās!

Nāks vakars, mājās sprakstēs plīts,

Steigs sieva zivis cept un vārīt…

Nu ko, var būt, ka brauksi līdz,

Ja citusvētdien nav ko darit?

Bet, iekams kastē zivis krīt

Un atskan jautrā ledus šķinda,

Mums jāsatiekas ir jau rīt —

Pie zoobodes, tārpu rindā.

1970