VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Un tik dzer to sīvo?

Bet tais kabinetos

Visi izredzētie,

Mūžam nemaldīgie

Pravieši un svētie?

Kā mums prakse māca,

Rāda gads pēc gada,

Mēs vistālāk tiekam,

Kad mūs mazāk vada.

Valmierā vai Valkā,

Dobelē vai Aucē

Priekšniecība laba,

Kas vismazāk traucē.

Arī raibai govij

Tikai četri pupi.

Tie, kas slauc to brūno,

Nav nemaz tik glupi!

1982

Ai, ka jaunie tagad steidzas,

Ai, kā jaunie tagad skrien!

(«Vecais valsis»)

Ai, kā vecie tagad steidzas,

Ai, kā vecie tagad skrien!

Visus jaunos nogrūž malā,

Visās rindās pirmie lien.

Ne kā toreiz, senos laikos,

Rāmi brauca vectētiņš.

Sen jau čupā līnijdroška,

Samalts desās kumeliņš.

Ai, kā vecie tagad danco,

Ai, kā vecie tagad lec!

Saņem pensiju un algu

Un nemaz nav, pagāns, vecs.

Lec kā toreiz zaļumballē,

Puķi pogcaurumā sprauž.

Tur, kur vecais pārlec pāri,

Jaunais krīt un kāju lauž.

Ai, cik veciem sirds vēl jauna,

Ai, cik veciem spirgts vēl gars!

Vai tad var to turēt jaunais,

Ko vēl vecais šodien var?

Strunts par visām līnijdroškām!

Lai tie gadi iet un nāk,

Mēs vēl paši rikšiem laižam

Tā, ka jaunie nepanāk!

1983

— Kur tu ņēmi, bāleliņi,

Tādu staltu kumeliņu?

— Pats to staltu audzināju,

Sidrabā kaldināju!

— Kur tu ņēmi, tautu meita,

Tādu košu villainīti?

— Pati audu, izrotāju

Saules staru skaistumā! —

Sasatika div' bāliņi,

Garu ceļu nobraukuši:

— Labvakar, dievs palīdz!

Vieglu soli kumeļam! —

Tagad puisis puisim sauc:

— Vecīt, kur dod lētos vīnus? —

Tagad meita meitai sauc:

— Kur tu grābi apelsīnus? —

Sasaskrienas bāleliņi,

Kam tie dzelža kumeliņi.

Ko tad šie viens otram sauc?

— Skaties, ļurba, kur tu brauc!

1980

Tā jau tai pasaulē sagadās:

Pūliņos paiet tie gadi,

Tiklīdz ir iekrāts kāds mazumiņš,

Sarodas nabaga radi.

— Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! —

Jāpalīdz, kur tu liksies.

Kamēr tu viņiem kreklu diedz,

Viņi tev novelk bikses.

Tā jau tai pasaulē sagadās:

Pūliņos paiet tie gadi,

Sarodas bagātam novadam

Kaimiņos nabaga radi.

— Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! —

Jāpalīdz, kur tu liksies.

Kamēr tu viņiem kreklu diedz,

Viņi tev novelk bikses.

Tā jau tai pasaulē sagadās:

Pūliņos paiet tie gadi,

Tiklīdz pie turības tikusi valsts,

Sarodas draugi un radi.

— Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! —

Saprotams, ne jau pliku.

Tālāk, es domāju, stāstīt nav vērts,

Neskarsim politikul

1981

jeb kā taisa statistiku

Kad ļaudis skatīties cirku sanāk,

Viņus pārņem maģiska vara:

— Kā triku meistars visu to panāk?

— Kā viņš tos savus brīnumus dara?

Ieliek cepurē vistas olu,

Izņem no cepures dzīvu vistu.

Visi pārsteigti acis bola:

— Kas par manīgu afēristu! —

Bet, kad dzīvē vai katru dienu

Viņiem rāda vēl lielākus trikus,

Sie pat aizdomās netur nevienu,

Neizrāda pat nepatiku.

Teiksim, avīzē nodrukāta

Kāda zinātņu vīra debija:

«Mums ir miljards metāla cirvju.

Akmens laikmetā tādu nebija!»

Miljards pret nulli mūsu labā.

Rakstītam ticēt — cilvēku dabā.

Vai nu te kāds vēl iebildi cels,

Ka akmens laikmetā nebija dzelzs!

Skaitīt mēs protam, gods kam gods:

Cik ir ievākts no ziediem nektāra,

Cik ir brētliņu nozvejots,

Kāda vidējā raža no hektāra …

Vienā kolhozā piecdesmit centneri,

Otrā desmit — bēdīga aina.

Taču caurmērā iznāk trīsdesmit.

Raža normāla, kāda vainai

Vienam ir vanna, klozete, gāzīte …

Otrs skrien laukā dot zemei vērtības.

Vidēji — abi bauda pa mazītēm

Visas civilizācijas ērtības.

Divsimt rubļu pensija ministram,

Divdesmit rublīši tantiņai laukos.

Saliekam kopā, uz pusēm izdalām —

Abi dzīvo kā nieres taukos.

Un, ja nākotnes prognozes taisām,

Netaupot krāsu, ko te jau triepām, —

Katram no mums jau papilnam gaisa

Mūsu nākamo mašīnu riepāml

1979

Cik glupi mūsu senči bija

Tai savā lauku sētiņā!

Bez seksuālās teorijas

Pie meitām līda klētiņā.

Un meitas arī naivas bija:

Bez seksologa padoma

Tās puišiem durvis atdarīja

Un aizmirsa, ka jādomā.

Ar acīm daža veci urba,

Ja juta, ka viņš knapi dveš,

Un sacīja tam vecim: ļurba!

Jo vārdiņš «impotents» bij svešs.

Tik viena sieva katram bija

Un tad, kad pirtī karsa gars,

Tā pati viena «pozīcija»,

Bet bērnu radās vesels bars!

Jā, tumši mūsu senči bija.

Mēs tagad visi zinām, lūk,

Kas «orgasms» ir un «erekcija»,

Tik bērnu skaits joprojām rūk.

Nāk padomi no malu malām

Un cits par citu lietišķāks.

Par attiecībām seksuālām

Jau «Zīlītē» drīz rakstīt sāks.

Un man nudien jau bailes rodas:

Cik darbu maz, cik vārdu daudz!

Kad paši tiksim senču godā,

Ka mūs par ļurbām nenosauc.

1982

Ir iedegušās kaislības,

Ņem vistas jaunas saistības.

Ik dienu dēšot divas olas,

Bet daža trīs pat izdēt solās!

Zib pīļu pleznās spalvaskāti,

Tarkš zosu kinoaparāti,

Kā nagla klāt jau žagata

Ar mikrofonu kabatā.

Tai gailis interviju sniedz

Un filmēties pie vistām diedz.

«Būs olas stipras mums un lielas,

Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.

Lai skauģi to sev liek aiz auss:

Tiks pārspēts afrikānis strauss!»

— Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava!

Sauc tītars apsveikumā savā.

— Kad visi spēki kaujā sviesti,

Trīs olas dienā vēl nav griesti! —

Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,

Zin precīzi, ka vienu olu

Var dienā izdēt viņu mamma

Un vairs ne grama.

1976

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Lai labklājībai slava!

Jūs manījāt, ka «Dzērienos»

Vairs kortelīšu nava?

Kas šodien kortelīti pirks!

Sen nabagi pie senčiem.

Viens, kas vēl bijis, — nosities

Ar žiguli pie Strenčiem.

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Kāds spēks mums ārā sprucis!

Reiz viena sieva katram bij,

Nu dažam vesels ducis.

Un, ja viņš spēj vēl izdzīvot

Un nebēdā ne velna,

Un visām alimentus dod,

Tad cik tāds tēviņš pelna?

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Vai mūs var saukt par skopiem?

Mēs maisu maizes nopērkam

Un izbarojam lopiem.

Bet biedri, kas mums aizrāda,

Ka grēks dot maizi cūkām,

Lai savas cūkas nobaro

Ar bulciņām vai kūkām!

Cik bagāti mēs dzīvojam,

Mēs to pat nenojaušam!

Kā tikai ielu sataisām,

Tā atkal vaļā laužam.

Dažs nezinātājs nodomā,

Ka tas tāds pe|ams tikums.

Bet arī lauzējiem ir plāns,

Un plāns ir viņiem likums!

Cik bagāti mēs dzīvojam!