VALDIS ARTAVS: LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Pēc alus, sev par prieku,

Ar traktoru mēs aizjožam

Un pat ar kāpurnieku.

Viens esot bodē iebraucis,

Jo bijis drusku burās,

Un pārdevējs, kā palēcis,

Tā vēl pie griestiem turas.

Lūk, tā mēs, biedri, dzīvojam!

Ne bēdu mums, ne badu,

Nav lustes iet pat pensijā,

Prieks rauties simtu gadul

1982

Daži naivi pilsētnieki

Spriež, ka laukos vieni prieki:

Putni dzied, un dundurs rūc,

Govis norā zāli plūc,

Ješka Mildu spiež pie krūts,

Nauda nāk, un darbs nav grūts.

Bet, kas bridis lauku dubļus,

Zin, cik viegli pelnīt rubļus,

Meņģēties ar meičām vaļas,

Mašīnām kad salūst daļas.

Un kad pigu dod, ne daļu

Tie, kas prasa sviestu, gaļu.

Šogad laukos raibi gājis,

Laiks nav ļaudis lutinājis:

•Vēsums, slapjums, agrais sals…

Likās, ka nupat būs gals,

Maz būs siena govīm, teļiem,

Svaki būs ar kartupeļiem,

Cūkas kvieks un jēri brēks,

Priekšnieki uz mežu bēgs.

Taču grūtībām par spīti

Darbi godam apdarīti.

Tādēļ ļaujiet man jūs sveikt,

Cildinošus vārdus teikt:

Tiem, kas dzina platas vagas,

Pārcilāja kravas smagas,

Svīda diennaktīm pie stūres,

Nikni vicināja dūres,

Kad bij nieka skrūves pēc

Tik daudz laika nozaudēts!

Nācās vīriem krievu mēlē

Rūpniecībai laimes vēlēt,

Slavēt gaisa maisītājus —

Laika ziņu taisītājus.

Klausot dažai viņu ziņai,

Aizskriet var līdz mazmājiņai,

Pērkons nenorūc ļ'a bargs

Un ja līdz ir lietussargs.

Taču tās ir sīkas vainas.

Lai jums viss uz labu mainās,

Darbā saticība valda,

Netrūkst cienasta uz galda

Un no jūsu cūku miesām

Tiek jums arī jūsu tiesa!

Sveicu tos, kas darbus vada,

Lai cik grūts ir gads pēc gada.

Tos, kas jūsu algas lēš,

Kas pie aprēķiniem sēž.

Lai tie katram jums par prieku

Iešķiebj lieku desmitnieku.

Bet, ja vairāk iešķiebt lems,

Kurš gan mujķis nepaņems!

1976

aug spĒjĪgs darbinieks

Liels ir kazas mammas prieks —

Kazlēns skolā teicamnieks.

Iemācījies ābecē

Lasīt burtus «bē» un «mē».

Kad būs ataudzējis bārdu,

Pratīs rakstīt savu vārdu.

— Kolhozam aug dārznieks labsi —

Saka lepni āzis paps.

Šaubām nav te pamata:

Būs viņš lielā amatā —

Citus izrīkos un vadīs,

Bet, kas nepatiks, tos badīs.

1972

.

Šitā, zvēri, dzīvodami,

Kur mēs nokļūsim, ak dies?

Lācim būda sabrukusi,

Bebri saka — nospļauties!

Zaķu tēvam kuro reizi

Traktors grāvī apgāzies …

Citi zaķi, arī greizi,

Dzer un saka — nospļauties!

Lapsa fermā cāļus paņem.

Vai nu šī vēl maksāt ies!

Suns, kas sarga algu saņem,

Snauž un saka — nospļauties!

Vai kas lūst vai grūst, vai pelē,

Kas tev skries vai ausis slies!

Visiem tikai viens uz mēles,

To vien dzirdi — nospļauties!

Kam te morāli lai lasa?

Kam lai sūdzas, velns lai rauj?

Ko no kamieļa lai prasa,

Kas no dzimšanas jau spļauj?

Kā tas beigsies galu galā,

To zin tikai mīļais dies.

Ja ir miers un silta ala,

Man jau arī — nospļauties!

1980

Reiz kādā dzērienveikalā,

Kad pulkstens divi sita,

Pie letes vīri pulcējās

Un stājās cits aiz cita.

Bij traktorists tur ienācis,

Kas dzīvē krietni tempis,

Kāds sanlehniķis — vecītis,

Kāds vidusskolnieks — lempis

Un daži citi vīri ar,

Kam ir tāds darbs, ko pamest var.

Bet pārdevējs, kā izgāja,

Tā pazuda kā rasa.

Un tad nu sāka traktorists

To vīru svētīt basā:

— Ne apziņas, ne goda nav,

Pats laikam polšu tukšo!

Bet man uz ielas traktors stāv,

Deg soļarka pa tukšo

Un sazin cik vēl ilgi degs…

Kas valstij zaudējumus segs?

— Kur bodnieks? — sauca tehniķis

Kā gailis balsī skaļā.

— Man bedres vāks ir palicis

Uz trotuāra vaļā!

Ja kāds tur žausies — beigas klāt,

Tā sakot, sveikas tāles!

Un valstij nāksies apmaksāt

Gan slimnīcu, gan zāles.

— Jā, — visi piekrita, — patieS,

Par mums tam tipam nospļauties!

Bet lempīgajam pusaudzim

Pat asaras bij acīs.

Pēc «Prīmas» atcilpoja viņš

Un tagad sprieda, nabadziņš,

Ko skolotājai sacīs.

Var būt, ka nav tas pārdevējs

Ne simulants, ne blēdis,

Var būt, ka bija zirņus viņš

Ar rūgušpienu ēdis.

Bet te ir cita lieta, raug,

Sais vārdu maiņās asās:

Cik strauji apziņa mums aug,

Kad nav ko dzert, bet prasās!

1977-1985

Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,

Tik pie Gaujas vēlos būt…

Kamēr veči darbā raujas,

Steidzos līgaviņu gūt.

Brauksim, meitenīt, ar «javu»!

Garās bikses aši pērc,

Dzīvi apdrošini savu,

Manējā neko nav vērts.

Gāja ceļš no kalna lejā,

Bija «javai» ātrums labs,

Bet aiz pagrieziena slējās

Varens telefona stabs.

īsa mūsu laime bija …

Nu ar citu meiča brauks.

Vāģis autoinspekcijā —

Paliec sveiks, mans ātrais draugs!

Sveika, Gauja, plūsti knaši

Tur, kur baltā jūra zied!

Kur es esmu — miniet paši,

Man vairs tālu neaiziet.

1967

Ja tev deguns deg kā liesma,

Kā tie zilie lini dziesmā,

Tad tu droši vien jau zini —

Tur nav vainojami lini.

Bēdz no tiem, kas glāzes cilā,

Sargies baltā, sargies zilā.

Galvaskauss ar diviem kauliem —

Ceja rādītājs pie prauliem.

Zied lini, kā tai dziesmā dzied.

Zied lini, ziliem ziediem zied.

Zied lini… Zilu zilā spirta liesmā

Sadeg mūžs — un cauri dziesma!

Vai, vai, vai!

Kad tu skaidrā, tad tu zini,

Kur zied rudzi, kur zied lini.

Kad tev reibums galvu lauza,

Linus neatšķir no auzām.

Zilie lini zied kā jūra,

Vīri slepus met aiz stūra,

Sievām acīs zilas liesmas,

Visi dzied tik Paula dziesmas.

1970

Vai nu netīši, vai tīši —

Nevar saprast, sit vai nost! —

Viss, ko dara ačgārnīši,

Ačgārns pašos pamatos.

Taupa rubli — raud un žņaugās,

Smej — kad simtnieks vējā iet.

Noklāj jimitu — atstāj spraugas,

Mūrē krāsni — dūmvads ciet.

Ja . ir bedre ceļam priekšā,

Gaidiet vien, ka aizbērs drīz!

Vienīgi, ja viņu priekšnieks

Tajā volgu salauzīs,

Tad būs ačgārnīši sprukās.

(Tādas ziepes, vai tu traks!)

Bedri aizraks, ieraus šļuku,

Nu, un … blakus jaunu raks.

Ačgārnīšiem gads no gada

Plāns ir allaž izpildīts.

Visas ačgārnības vada

Atbildīgais ačgārnīts.

Reizēm pats viņš kļūdas labo,

Reizēm citi labot sāk,

Bet, ja arī neizlabo,

Dzīvot var, jo alga nāk.

Kur gan rodas ačgārnīši?

Kas gan tur un stutē tos —

Vai nu netīši, vai tīši?