VALDIS ARTAVS: KNAIBLES

VALDIS ARTAVS

KNAIBLES

satīra un humors

No knaiblēm tādas naglas baidās,

Kas it neko vairs nesatur

Un savas beigu stundas gaidās

Mums svārkus plēš un rokās dur.

Kur vien šīs naglas tiek pie vārda,

Tās tūdaļ izmisīgi bļauj,

Ka knaibles visu ēku ārda,

Ka knaibles visu svēto grauj.

Bet knaiblēm skaidrs, kas par lietu,

Ko vērts šis liekulīgais vaids.

Kas jūtas drošs par savu vietu,

To nevar biedēt knaibļu spaids!

Par Zvaigžņu ielas zēniem,

Par Dzegužkalna zēniem

Mums pavēstījis Aleksandrs Caks.

Cik slaids tiem bijis spļāviens,

Cik trāpīgs bijis šāviens

Un kāds uz meičām viiiiein bijis nags!

Skrien raķetes pret sauli,

Trūd iebrucēju kauli,

Un tranzistori džeza ritmus tver…

Skan bērnu smieklos skola,

Bet skvēriņā uz sola

Trīs vecie streiki kortelīti dzer.

Laiks pārāk bieži mainās,

Sūrst večiem vecās vainas

Un Perekopa smiltis acis kož …

Ar meitenīgiem matiem

Un bikšu galiem platiem

Tiem garām jaunie Rīgas čaļi jož.

Rūc veči: — Baigie spoki!

— Gan viņiem ieliks kloķi,

Kad staršina uz apmācībām dzīs.

— Bet, galu galā sakot,

Kas jauns, tam gribas trakot.

Vai labāki mēs bijām visi trīs! —

Un smaida vecie zēni,

Pa parku ejot lēni,

Par Anniņu no Ķemermiesta dzied.

Tā dziesma šķiet mums sena

Un reti prātā ienāk,

Bet viņiem tā vēl vakardiena šķiet.

Kas mīl šo zemi kvēli,

Tam izaug braši dēli,

Un mazdēliem gan ķēriens būs, gan nags

Kā Ciekurkalna zēniem,

Kā Solitūdes zēniem,

Par kuru gaitām pavēstījis Caks.

Bonaparts turēja rokas uz krūtīm.

Bismarks sānos, kā dusmīga sieva.

Bet Hitlers, lai cik tas dīvaini būtu,

Kā Ādams, kam sameties kauns no Ievas.

Rodēna «Domātājs»! Saspringta seja.

Galva smagi balstās uz plaukstas …

Bet tie, kam tā domāšana ir lejā,

Allaž kaut kur pa apakšu taustās.

Un pēkšņi kā atsperi, vienā rāvienā —

Iieil! Drang nach Osten! — pasviež to roku.

— Mēs esam ārieši, mēs esam pārāki,

Mūsu smadzenēs vairāk kroku! —

Es skatos filmu «Parastais fašisms» —-

Zib fīrers dažādās pozās un lomās —

Un brīnos: cik vienkārši un cik aši

Vesela tauta pārstāj domāt!

Un vajag spēcīga kājas spēriena

Pie Staļingradas un Kurskas lokā,

Lai vācu zaldāts izmisu tvērienā

Beidzot saņemtu galvu rokās.

Ir pasaule raiba kā dzeņa vēders,

Ir bezgala dažādas pozas un stājas,

Un ir vēl kāds teiciens, ko aizmirst neder,

It sevišķi fīreriem: «Prātiņ, nāc mājās!»

Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,

Kur apcer viņš gan cilvēkus, gan lopus.

Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas

Un pantus cep kā kartupeļu bliņas …

Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,

Ka cita viela būtu man par grūtu.

Bez tam — kas ūdensgabalam var sieties

Vai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:

Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,

Kas īstā vārdā nosauc savu preci!

Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:

Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,

Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums

Un iedvesma (kad galvā sakāpj šķidrums).

Ja nebūtu mums upes līču skaistu,

Kur rūpniecība atkritumus laistu?

Bez somu pirts mēs garlaicību justu

Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.

Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,

Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,

Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,

Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.

Nāk pavasaris — ceļas ūdens pali.

Nāk revīzija — ūdenī gaist gali.

No sievas laisties — tas ir atstāt ostu,

Bet ieskatīties glāzē — palaist plostu.

Tā ūdens spiežas visās dzīves jomās,

Ne tikai daža satīriķa domās.

Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,

Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.

Bet, cenšoties un gaidot lielo balvu,

Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.

Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.

Ir visa dzīve viena mazgāšanās!

Un vēl mazliet par ūdeni,'kam grādi,

Kas nodara mums visiem lielu skādi.

Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,

Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!

Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu

Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.

Tik žēlosies dažs labs, pie ārstiem nīkstot,

Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)

Un, diagnozei neticis uz pēdām,

Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.

Ko tikai nedzird, tramvajā

Un trolejbusā braucot,

Kad visus pēkšņi sakrata

Un samet, bremzēm kaucot:

— Skrien virsū tā kā dulla zoss!

— Tak mani grūda, glupā.

— Vai, manām rozēm galvas nost!

— Un mana torte čupa. —

Ruc vecītis uz jaunajiem:

— Sež brangi tā kā teļi!

— Nu ko tu, vecīt, uztraucies?

Trīc rokas, ļogās ceļi…

Tev tiešām grūti nostāvēt,

Nav labi vairs ar tevi.

Tas tāpēc, ka reiz jaunībā

Tu citiem vietu devi! —

Ak, gādība par braucēju,

Ak, uzmanība lielā!

Sauc šoferis pa skaļruni:

— Nāk … pietur … blurkš blarkš ielā

Bet priekšā salien tantiņas.

Vai, kas par stulbu praksi!

— Tak ļaujiet izkāpt, pilsones!

— Ko bļausties? Brauc ar taksi! —

Es spraucos, pogas turēdams.

Vēl klūpu. Kāja misas.

Te vienas nav, te vienas nav,

Te, paldies dievam, visas!

— Vai atceries, draugs, Amatu

Ar baigo Zvārtas iezi?

— Kā tad, kā tad! Pret viņu tu

Vēl tukšo polšu bliezi.

— Un Siguldu, un Gaujmalu

Ar drūmākajām alām?

— A, tur mēs cepām šašliku

Un autogrāfus kalām.

— Cik foršs no Saules kalna skats!

Visapkārt peļķe zila.

— Un lejā krogs, nu prīmā, tāds

Kā glezna senču stilā.

— Un Gaiziņš! Man pat stājās sirds.

Gars likās laukā svīstam …

— Pie Gaiziņa? Pēc somu pirts?

Jā, tvaiks pēc šņabja bīstams.

— Ir diemžēl tādi mūdži, kas

Ne brauc, ne-redz ko labu.

— Trūkst, mīļo draudziņ, kultūras,

Un neprot cienīt dabu.

Ґ

(Kā tas cilvēks aug un mainās)

Vēl nesen kā ganu Trīna

Suņu sēnēm mēdza spert —

Tām, kas aug ap govju «mīnām».

Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,

Stāsta citām tantēm miestā

Un ar tādu smīniņu:

— Šampinjoni jācep sviestā,

Jābauda ar vīniņu. —

Tad, kad vilka šķidro gāzi,

Grieta klaigāja: — Ak dies!

Beigti lieli būs un mazi,

Nu tā būda gaisā ies! —

Tagad viņai cita dziesma:

— Lai to malku jupis rauj! —

Un, kad beidzas zilā liesma,

Pati Grieta zilu spļauj.

Labs ar labu sasatika.

Pirmais sāk nu skandināt:

— Man par bulli diploms tika, —

Var pa visu sienu klāt! —

Otrs arī gluži priecīgs.

Katrs izpelnās, ko var.

— Man par teļiem rakstiņš niecīgs,