VALDIS ARTAVS: KNAIBLES

No raksta «Vairāksolīšanas kārums»,

«Ciņa», 1975. gada 16. IX.

Ir iedegušās kaislības,

Ņem vistas jaunas saistības.

Ik dienu dēšot divas olas,

Bet daža trīs pat izdēt solās!

Zib pīļu pleznās spalvaskāti,

Tarkš zosu kinoaparāti,

Kā nagla klāt jau žagata

Ar mikrofonu kabatā.

Tai gailis interviju sniedz

Un filmēties pie vistām diedz.

«Būs olas stipras mums un lielas,

Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.

Lai skauģi to sev liek aiz auss:

Tiks pārspēts afrikānis strauss!»

— Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava! —

Sauc tītars apsveikumā savā.

— Kad visi spēki kaujā sviesti,

Trīs olas dienā vēl nav griesti! —

Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,

Zin precīzi, ka vienu olu

Var dienā izdēt viņu mamma

Un vairs ne gramma.

Es apbrīnoju cilvēkus,

Kas agri kājās slienas.

Es agri celties nespēju —

Man miegs kā bērnu dienās.

Un tāpēc katru vakaru,

Lai rītos augšā tieku,

Es mutes bļodā pulksteni

Ar lielo zvanu lieku.

Zvans visām sienām cauri skan,

Sauc mani darbam posties.

Kā izteicās reiz kaimiņš mans:

— Tur mironis var mosties! —

Bet izrādās, ka nāves miegs

Pret manējo ir tīrais nieks.

Lai miega mezglu pārcirstu

Uz visiem laikiem pušu,

Es nolēmu, ka ārstēšos

Ar ledus aukstu dušu.

Bet, tā kā biju pārsalis

Pēc procedūras šādas,

Es kāpu gultā sildīties,

Lai nav tās zosu ādas.

Vai es to spēju paredzēt,

Cik liels ir gultas viltus,

Cik ātri acis slēdzas ciet,

Kad miesu apņem siltums?

Miegs bija salds un varen ciets.

Par velti aukstais ūdens liets!

Nu, sajutis, ka striķi trūkst,

Pa bodēm sāku cilpot,

Lai sameklētu tējkannu,

Kas vāroties sāk svilpot.

Pusstundu agrāk piecēlies,

Es dedzu zilo liesmu

Un apgūlos. Gan dzirdēšu

To varen spalgo dziesmu!

Bet velti pazaudēts bij laiks, —

Es pamodos, kad beidzās tvaiks.

No daudzām vietām ārā mests

Kā hronisks miegamice,

Es sāku dzīvi pārdomāt:

Vai vērts vairs laimei ticēt?

Jūs domājat, es nolēmu

Lēkt Daugavā pār margām?

Nē, iestājos par naktssargu.

Kas tas par jauku darbu!

Nu, dienā guļot, mierīgs prāts,

Bet snaudiens naktī — apmaksāts.

Plus prēmija. (Ja klusi krāc.)

Grava griesti, sienas gāzās,

Tā kā zeme vajā vāzās,

Tā kā zibens blakus spēra,

Tā kā strāva mani ķēra.

Kauca, auroja un spiedza,

Likās, tūkstoš veprus žmiedza,

Tūkstoš suņiem astes grieza,

Akmeņus pret stikliem blieza …

Ausis aizspiedis ar rokām,

Gaidīju, kad gals būs mokām.

Kaimiņš biksta man un smejas:

— Koncerts beidzies, sāksies dejas!

mantkārības sekas

i Meklēdami lielo zivi,

Klīda blitkotāji divi.

Abi bija skurbulī,

Aizgāja pa burbuli.

Kastes noslīka un vergas.

Tagad ūdens smird pec jerga

Tā, lūk, mantkārības pēc

Vēl viens ezers saindēts.

Pa Vecrīgu skrien tante Līna,

Kas rindās visu dabūt prot,

Un, pēkšņi apstājusies, brīnās:

— Apžēliņ, ko te tādu dod? —

Mudž vārtu rūmē milzīgs pūlis,

Dažs nosalis jau zils un trīc,

Un dažam pircējam tāds mūlis,

Kā detektīvos aprakstīts.

Sāk tante prašņāt: — Kas par preci?

Vai zirnīši? Vai ribiņas? —

Bet mēms kā kaps ir katrs vecis,

Tik acīm nikni zibina.

Viss tantei skaidrs mirklī vienā,

Ar abām nāsīm viņa jūt:

Ja vīri stāv kā akmens siena,

Te vajag kaut kam labam būt!

Tie, kas jau preci dabūjuši,

Kā sazvērnieki projām šmauc,

Bet palicēji čukstas klusi:

— Vai mums kas tiks? Vai ir vēl daudz?

Trīs stundas, pat varbūt ka piecas

Ma| tanti tā kā dzirnu rats …

Te dīvains tips pie auss tai liecas,

Tūkst bārdas saros zila acs.

— Cik bērsim? — tante sadzird vārdus.

— Ko tādu? Ko te īsti dod?

— Ak dievs, tos pašus baltos tārpus!

Beidz muļķoties un vāvuļot! —

Jūt tante — validols ir jādzer —

Un rokassomu vajā ver.

Bet vecais saprot, ka ir jāber,

Un tantes somā tārpus ber.

Ņudz tādi mazi, balti, .ņipri,

Pa somu tā kā traki iet

Un ož pēc sprāgoņas tik stipri —

Nudien ir jātur deguns ciet!

Rauj tante somu, cik tik spēka,

No atvēziena nošvīkst gaiss,

Kas tuvāk stāv, tie mūk no grēka,

Bet vecais nogāžas kā maiss.

Vēl šodien Līna somu ošņā,

To verot, viņai rokas trīs.

Šur tur pa tārpiņam vēl ložņā,

Kas viņus visus izlasīs!

Brauc vecītis garām,

Brauc jauneklis stalts, —

Raug, ceļmalā izaudzis

Pūpēdis balts!

Te allaž ir jautri

Un viesu te daudz,

Un visi šo vietu

Par «Sēnīti» sauc.

Kad vakars pār Gauju

Sāk ugunis degt,

Nu kā lai te neiet

Ar meitenēm lēkt!

It visi, kas «Sēnītē»

Uzdzīvot sāk,

Kā pūpēži mīksti

No «Sēnītes» nāk.

Sauc sieviņa mājās

Ka negaisa zvans:

— Nu kur tad tu biji,

Ak, pūpēdi mans? —

Lai mierīgs jums vakars,

Lai mierīgs jums rīts,

Jūs ņemiet uz «Sēnīti»

Sieviņu līdz!

Ir mīlošas sirdis,

Kas gaida un tic,

Bet katrai var gadīties

Pūpēdis cits.

Viens otrs jau bešā

Ir palicis ar,

Bet «Sēnītē» visi

Vēl laboties var!

Pēcis sacentās ar Jāni, •

Ņēma saistības, ka klaudz.

Abiem plāni pildās plāni,

Toties tukšo trauku daudz.

Tiek jau arī mūsu dienās

Zemē rakta naudiņa:

Dažuviet. kur liktas drenas,

Nav vēl sēts ne graudiņa.

Velti skrien pa bodēm Jānīts,

Pakavu kā nav, tā nav.

Muzejā viens esot manīts,

Taču nospēruši jau.

Kūtī govis tā kā lāvas.

Ej nu viņas rokām slauc!

Vecenītēm bail no strāvas,

Jaunie fermai garam šmauc.

Nedod dievs, ja vāji nervi

Un ja mašīnai kas tiek!

Viens vien vārdiņš «Autoserviss»

Šausmās matiem celties liek.

Jānis auto «iesvētīja»,

Sarīkojis viesības, —

Vāģis autoinspekcijā,

Un pagalam tiesības!

Braucot gadās tādi robi,

Tā ir asfalts izdauzīts,

Ka ne tikai liekie zobi,

Arī īstie laukā krīt.

KādēJ pelu mazāk kļuvis,

Kaķi bezbēdīgi krāc?

Kvalitātes zīmi guvis

Pelu slazdu kombināts.

Tante tievāka uz pusi.

Dieviņ, kas par jaukumu!

Krimplēnrindā zaudējusi

Visu lieko taukumu.

Dziedātāja Milda Bute

Spēj tik lūpas kustināt.

Kā nav mikrofons pie mutes,

Viņas dziesmai beigas klāt!

Jānis bērniem vārdus lika,

Jaunai modei sekodams.

Meita viņam Andželika,

Dēli — Vazelīns un Bams.

Inspektoram Vēderpodam

Sargāt likumību prieks:

Makšķerniekus bargi soda,

Pats pa kluso murdus liek.

Kritiku kur noniecina,

Blats un līšana kur zeļ,

Mazos blēžus ietupina,

Lielie vasarnīcas ceļ.

Tad nu vēlreiz sveiksim Jāni,

Lai liek kritiku aiz auss