VALDIS ARTAVS: KNAIBLES

Ķešā naudu čaukstinot.

Beidzot nozaudēju kvīti,

Lombards sievu neatdod.

Kad Latgales pakalnos kombaini ganās

Un puišeļi dārzos jau ābolus sper,

Uz Aglonu ticīgie ļautiņi manās

Un klusībā katrs uz brīnumu cer.

Te dievmāte teikusi zemniekam kādam

(Vai skaidrā viņš bija vai ņēmis uz krūts?),

Ka nākotnē viņai daudz brīnumu rādāms,

Lai visi tik baznīcai ziedo un lūdz.

Un, lūk, tajā vietā, kur viņi reiz tikās,

Stāv baznīca stalta un altāris skaists.

Un augusta vidū ik gadu — kā likums —

Te darbā tiek brīnumu kombināts laists.

Plūst cilvēku straume, nu, tā kā uz tirgu.

Gan kāto ar kājām, gan visādi brauc.

Te redzams, cik Latgalē palicis zirgu

Un cik šodien privāto mašīnu daudz.

Dūc ērģeles priekā par dievnamu pilnu,

Un, Mariju slavējot, večiņas dzied.

Un baznīcas kalpi cērp bagātu vilnu

No visiem, kas labprāt to noziedot iet.

Sēž mācītājs krēslā ar tādu kā šalli,

Un kautrīga jaunava grēkus tam sūdz.

Varbūt viņu kaimiņu puisis pēc balles

Uz atvadām spiedis tā stiprāk pie krūts.

Bet šoferis Donāts, kas iebrauca gravā,

Kad žvingulī atteicās paklausīt «Mazs»,

Cer atgūt caur dievmāti tiesības savas

Un zvēr, ka pie stūres vairs nedzers nemaz.

Met slaucēja Matilde cītīgi krustus:

«Lai dēliņam augstskolā konkurss nav smags!»

Un uzmācas dievmātei cūkkopis Justīns,

Kas, «Žiguli» gaidot, jau kļuvis vai traks.

No svētbildes Marija noraugās viņos.

Kā dāmai aiz letes tai vienaldzīgs skats:

Jā, viņa tam kungam šīs prasības ziņos,

Bet saprotiet paši, cik maksā tāds blats!

Un cilvēki maksā, lai svecītes mirgo,

Par svētīto ūdeni naudiņu dod …

Jo kas gan ir desmitnieks tantei, kas tirgo,

Un vīram, kas darbnīcā haltūrēt prot.

Pie baznīcas dārzā daudz pakaušu slaistās,

Čukst sieviņas: — Veiskups! — Un, lūk, tur viņš nāk;

Pland baldahīns vējā, un sakraments laistas,

Bet agrākais spožums jau apsūbēt sāk.

Par bezdievjiem gaužas viņš uzrunā garā, «

Tad seko par dievmātes brīnumiem stāsts —

Ko veikusi viņa, ko reizēm vēl dara,

Cik liels viņas glābto un dziedēto klāsts…

Nudien viņas priekšā var nobālēt ārsti

Un medmāsas skaudībā pirkstos sev kost.

Hei, draugs, kādēļ klīnikas durvis tev vārstīt?

Met krustu, un klepus būs momentā nost!

Smīn baznīcas korī dažs meitēns un zellis,

Un nez vai šai plašajā dārzā ir kāds,

Kam, dzirdot par brīnumiem, debesīm, elli,

Bez ierunām visu to uzņemtu prāts.

Kurš cilvēks, lai vairāk vai mazāk viņš skolots,

Vēl šaubīsies šodien vai apstrīdēs mūs,

Ka teiksmainā dievmāte, brīnumus solot,

Pat nespēja nojaust, kas nākotnē būs.

Ka bijušie nabagi Jezups un Antons

Ar «Moskviču» jauno un «Žiguli» brauks,

Tak ne jau lai klausītos pātaru pantos,

Bet tāpēc, ka draugu grib pacienāt draugs.

Ka abiem būs mājās gan vanna, gan gāze,

Ka abiem būs kabatās naudas, ka biezs,

Ka ne jau nu ļerga, bet konjaks līs glāzēs,

Ko brūvējis armēņu vīndaris — dievs.

Ar zvaniem un glāzēm tiek Aglonā zvanīts,

Un galvenais brīnums vēl jāpiemin man:

Neviens pēc šiem svētkiem nav veselāks manīts,

Bet slimāks viens otrs ir palicis gan!

.

Kad sajūk prāts — tu visu nakti runā.

. . . Tāds plašums aug, ka gribas kliegt,

Un tu ta kliedz, ka mežu tāles lokās.

Un kāds pie tevis nāk

Tev tumšās dzerveņogas sniegt.

Tad atjūk prāts.

Milda Losberga («Dzerveņogas»)

Lai gudrinieki neticīgi smejas,

No pieredzes mans secinājums tāds:

Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,

Var pēkšņi jukt un neatjukt vairs prāts.

Es iesaku tev, draugs, ja prātiņš ļogās,

Ja galviņā tā palicis ir maz,

Kā zāles lietot tumšās dzērveņogas.

(Ar gaišajām nav panākams nekas.)

Šī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,

Ēd dzērvenes, un precīzi no rīta

Būs prātiņš mājās. Vari ticēt man!

. . . Vid veceņu pulka kāds pusaizmirsts vaigs

Pie kapsētas klusajiem vārtiem.

Un acis arvien vēl kā turcietei spīd

Ar skatienu dzedru un slīpu.

Bet krustu spocīgas ēnas krīt

Pār mirušu mīlestību.

Vai tiešām šai vietā jau pulcēties sāk

Pa vienai jau meitenes manas?

Laimonis Vāczemnteks («IHc vārtiem»)

Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk

Tādi kā redzēti skuķi.

Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,

Bet dažas pat velkas ar kruķi.

Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods

Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!

Šīs dāmas reiz pavest bija man gods.

(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)

Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,

Dur sirdi cauri kā īlens.

Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:

AAet, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! —

Par kapsētu spocīgas ēnas slīd…

Us saucu: Jums nodoms nav peļams,

liet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.

Kas beigts, tas vairs augšā nav ceļams! —

Šņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,

Un, bēgot no kapiem, man papēži klaudz.

Es iesakos tik sen,

. . . kad vilka bērns bija mans brālis,

kad asfalta četrstūrī iežogotā liepiņa

teicās esam mana māsa.

Vini visi ir aizgājuši katrs par sevi.

Aiz zooloģiskam restem zooloģiskā dārzā

vilcēns skatās man garām . . .

(No P. Zirnīša krājuma «Noktirne un

gaiĻa dziesma»)

Nevajag bēdāt, Pēteri

Nebrīvē vilki sēri.

Lai viņi lūr tev garāM, —

Ir arī citi zvēri.

Staigā pa zoodārzu

Pegazam tuvais rada.

Visiem viņš māj ar ausīm,

Bērnus kad apkārt vadā.

Kūleņo, lec un smejas

Brāļi ar astēm garam.

Ieskaties viņu sejās,

Nepaej būrim garām!

Redzēsi kā pa sapņiem:

Pagātne allaž blakām.

Sveicienus laipni atņem,

Ieklausies, ko tie sakal

Vistai kad garām gāji,

Dzirdēju pats es pirmīt,

Kā viņa teica cāļiem:

— Tas ir tas dzejnieks Zirnītsl

Un, ja būs reibums acīs,

Nenesīs kājas tāli,

Liepiņa laipni sacīs:

— Turies pie manis, brāli!

Kad dzīve nodzīvota pusē,

* Tad tikai īsti redzams tiek,

Cik jauks tāds brīdis, kad spēj klusēt.

Kaut prāts jau vārdus virknē liek.

. . . Bet iegrimt klusēšanas splīnā

Nemūžam negribētu es.

Jānis Liepiņš («Klusēšana»)

Sen esmu nozvērējies klusēt

Un skaudis tos, kas klusēt māk.

Kaut dzīve nodzīvota pusē,

Bet runājamais nāk un nāk!

Ja kādu miesas kaiti manu,

Ir klistīrs, plāksteris un jods.

Bet kādēj gan pret runāšanu

Nav antimuldīns izgudrots?

Es, protams, nedzertu to pakām,

Lai mēmums neuznāk jau rīt.

Sis tas man tomēr ir vēl sakāms,

Un jums to nāksies uzklausīt!

Es tevi skatu līdz. kaulam.

Tu mani zini līdz kaulam.