VALDIS ARTAVS: KNAIBLES

Un lai pildās visi plāni,

Kā mums pildās svētku kauss!

Motociklists ielidoja

Ceļa bedrē aizvakar.

Šodien ce|u salaboja.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Korķits priekšroku dod pienam,

Šņabja glāzi neaizskar,

(Pārradies pēc desmit dienām).

Ja jau joti grib, tad var!

Divatā bez bērniem nīka

Vecā Zariene un Zars …

Bet nupat šiem radies sīkais.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Līdējs visur ielīst manās,

Lai nu kā to peļ vai bar,

Un pie tam bez ziepēšanās.

Ja jau ļoti grib, tad var!

/Guļ grāvī cilvēks. •

— Kas tad šim?

Vai kāda kaite māca?

— Nē, viņi stiķēja pa trim,

Bet divi neatnāca!

Čigāns Ādams govis gana,

Dziesmu dungo basā:

— Skaista dzimtā zeme mana,

Džimbai rūdi rasā! —

Saules brilles, pīckā rokā,

Tranzistors pie sāniem …

— Nu, — es prasu, — kā tev

Kā tev iet ar plāniem?

— Fermā tagad tādi plāni,

Ka jedritvai micīt!

Drīz būs jāieskrūvē krāni

Govij katrā cicī.

Vistas kā no lielgabala

Olas ārā bliezīs,

Cūkai dos no viena gala,

Otru galu griezīs.

Agrāk ļaudis bija tievi,

Dažs no bada pampa.

Tagad visi, ak vai dieviņ,

Tik tai māgā stampā.

Ed un ēd, un vēl nav gana,

Sviestu, gaļu prasa.

Tad nu raujas ferma mana,

Džimbai rūdi rasā! —

Ādams, vienreiz muldēt sācis,

Nevar beigt, kā rādās:

— Vai tu zini, kādēļ acis

Govij skumjas tādas?

Nabadzīte neredz bulli,

Kauču gaidīt gaida.

Visi tikai slauc kā dulli,

Tik tos pupus spaida!

Var jau kapeiciņu savu

Gūt ar darbu čaklu. —

Ādams dēlam pirkšot «Javu».

- Ka tik nelauž kaklu.

Jauniem visi ceļi brīvi,

«Dod!» un «dod!» tik klaigā.

Cel tu viņam gaišo dzīvi,

Pats bez biksēm sta[gā.

Tad nu raujos es pēc fraka.

Aiziet viss kā akā.

Sieva katru rītu saka:

«Pamaz naudas makā!»

«Tu man dārgāka par zeltu!»

Es šai dodu druku.

«Ja es tevi gaisā celtu,

Būtu beigts ar bruku!» —

Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,

Dziesmu dūkdams basā,

Garo pīcku plīkšķinādams, —

Džimbai rūdi rasā!

kādēļ mānīties?

Cik bieži mums ar skābu dūšu

Ir nācies gaidīt. Ko lai sāk?

Uz durvīm uzrakstīts: «Drīz būšu!» —

Bet pārdevēja neatnāk.

Un sazin nu, kad viņa būs?

Cik ilgi ilgviļņi tai žūs?

Tu vari taisīt trādi rīdi

Un dusmās ārdīties kā zvērs.

Ja rakstīts: «Izgāju uz brīdi», —

Tad darbnīcu vairs neatvērs.

Bet, sagādnieks kad cilā glāzi,

Stāv zīme: «Aizgāju uz bāzi».

Kādēļ jums ļaudis maldināt?

Nu rakstiet: «Aizgāju tāpat».

Vai arī, saņēmuši dūšu: «Kādreiz būšu!»

Tā saprašana lēni nāk,

Un tādēļ meistars skaidrot sāk,

Kad es ko nesu salabot,

Un skaidrot viņi veikli prot:

Ka remonts ļoti komplicēts,

Lai gan pēc cenrāža tas lēts,

Ka ļoti daudzi gaida jau,

Bet vajadzīgo daļu nav

Un man tas esot jāsaprot…

Es saprotu, ka vajag dot.

Un seko smaids un mīļš paldies:

— Pēc stundas varat iegriezties.

Tas aparātiņš būs kā jauns! —

Ir apmierināts vilks un auns.

Bet pilsoņi, kas nesaprot,

Var nedot. Citi būs, kas dod!

Teofils Janovičs Tupurāpa

Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.

Viņš pats savā kantorī neprāto daudz,

Bet visu, it visu saskaņot brauc:

Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?

Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?

Vai, ejot uz darbu un bučojot sievu,

Tai jāsaka mīļi «atā» vai «ardievu»?

Kam deguns kā vējrādis allaž ir jūtīgs,

Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.

Un Janovičs parāda lieliskas spējas:

Ja priekšnieki smejas, tad Janovičs smejas.

Ja priekšnieki raud, viņam acīs ir rasa.

Ja priekšniekiem niez, arī Janovičs kasās.

Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņš beigs,

Viņš klausuli nocels un sērīgi teiks:

— Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem

Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? —

Un klausule kritīs, un atskanēs «kliks»,

Un kolēģi zārkā to četrrāpus liks.

(Suņu mīlētāju dziesmiņa)

Mainās laiki, mainas mode,

Mainās vējš un ļaužu prāts.

Fakts, ka traucē bērni šodien

Dzīvi baudīt, naudu krāt.

Lai kāds šaubās, lai kāds smejas,

Mums tas sīkums, mums tas nieks.

Mūsu prieks ir suņu rejas,

Mūsu prieks ir suņu prieks!

Vai Pēteris, vai Jaucis

Var būt ka mūsu Krancis,

Tik maziņš kaulu grauzt

Un rātni kaklā snaust?

Kad ir bērnam četras kājas,

Prieks un laime valda mājās.

Nelīp tain nekādas kaites,

Varam vadat to pie saites.

Bērnam aukle, bērnam sile,

Bērnudārzs un nez kas vēl…

Lētāk, protams, suni mīlēt,

Lai viņš arī suņa dēls.

Ja jums skaitļi omu maitā,

Ka ir rūcis jūsu skaits,

Turiet suņus lielā skaita —

Un ar skaitļiem būs olrait!

Ar vienu pirkstu draugu sauc,

Ar diviem pirkstiem govi slauc,

Trīs rāda tad, kad solīts daudz,

Ar četriem vilnu kasīt brauc.

Un tad tos četrus rāda vēl,

Kad saka: — Ai, cik žēl, cik žēl,

Ar visiem pieciem grāba viņš,

Bet nu aiz restēm nabadziņš!

(Mūsdienu variants)

Aijā, žūžū, lāča bērni, .

Pekainām kājiņām!

Tēvs aizgāja haltūrēt,

Māte bodes revidēt.

Tēvs pārnāca dziedādams,

Aijā, žūžū, nu ir prieks:

Vienā ķepā medus burka,

Otrā ķepā desmitnieks.

Lāču māte vīru pēta:

— Tu man, vecais, šodien greizs!

— Bija, rnammiņ, tāda lieta,

Gadījās viens kreisais reiss.

Es no meža ba]ķus vedu,

Bites saka: «Šofer, klau,

Aizrauj mums uz tirgu medu!

Saldais ir, bet sīvā nav.»

Kas tad man, es spiežu gāzi,

Kannas līdz, un bites līdz …

Ierāvām pa kādai glāzei,

Viss kad bija padarīts …

Kā es viņas mājās vedu,

To vairs neatceros es.

Strunts par bitēm, ka tik medus!

Ēdiet, mani pekainīši,

Ēdiet, kamēr tētis nes!

Kāpj tribīnē priekšnieks,

Lai padotos sveiktu,

Lai nepilnu pusduci vārdu tiem teiktu.

Pa kabatām vandās,

Velk papīru laukā,

Liek brilles uz deguna, klepo un šņaukā,

Tad, degunu lapiņā iebāzis, teic:

«Man, biedri, jūs sirsnīgi jāapsveic!»

Skrien atbildēt padotais

Riksitī straujā.

Tam arī jau špikerīts ievīstīts saujā,

Ka nemisas mēle vēl, pasargi dies,

Un tādēļ viņš nolasa vārdu:

«Paldies!»

Es arī, lūk, zīmīti sameklēt steidzu,

Jo man jums ir jāsaka:

«Biedri, es beidzu!»

Nopirkt auto sadomāju,

Tagad daudzi dara tā,

Pieci gadi naudu krāju,

Sievu liku lombardā.

Pieci gadi nogaidīti,