VALDIS ARTAVS - KNAIBLES

Bet pie tā vēl «Moskvičs» ar.

Šodien nebrīnās pat avens —

Vai nu tur ir brīnums kāds,

Lopkopis ja sportists slavens,

Kombainieris — deputāts.

• Kalniņināte trešo reizi

Atpūsties uz Sočiem brauks.

Vecais Kalniņš lūr jau greizi:

— Vai tik radies nav kads draugs?

Gan pie Drāmas, gan pie Dailes

Lauku autobusi stāv.

Pilsētnieku mudž, ka bailes!

— Liekas biļetītes nav? —

Kolhozniekiem labās vietas,

Kolhozniekiem kasē blats …

Es jau zinu šitās lietas,

Esmu diedelējis pats!

Kaut kur aiz sienas skaņuplate dzied:

«Kā gulbji balli padebeši iet…»

Un, liekas, kāds man čukst: — Draugs, logu ver

Un jauko gleznu kārām acīm tver! —

Bet, tiklīdz logu vajā veru es,

Vējš melnus dumu blāķus virsū nes.

Un ko es redzu pagalma? Va velns!

Mans baltais krekls žūdams kļuvis melns.

No palodzes, kur biju atspiedies,

Es melnas plaukstas paceļu. Ak dies,

Par ko, par ko man pārbaudījums tāds?

Kūp pienotava, gaļas kombināts,

No siltumnīcām dūmu grīstis klīst,

«Kur rozes zied un mūžam nenovīst»,

Bet spirta brūzis, kvēpus pūzdams, sten.

No akmeņoglēm laikam šņabi dzen!

Es svētās dusmās logu cērtu ciet,

«Kā gulbji balti padebeši iet…» —

Aiz sienas jauka melodija skan.

Nē, šodien gulbjus pietiek skatīt man!

«Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet»,

Bet diemžēl man uz pirti nāksies iet.

Tur dūmenis vairs nekūp ilgi jau

Un, protams, arī karsta ūdens nav.

Reiz bija laiks —^ tas briesmu laiks,

Bet nu jau sen tas pāri,

Kad vienās bailēs dzīvoja

Kāds blēdīgs žurku paris.

Viņš noliktavā strādāja

Pie cukura un miltiem,

Bet viņa rāvās ceptuvē

Pie pīrādziņiem siltiem.

Te «nožuvums», te «nobirums»,

Te sverot maza «kļūda» …

Un to, kas pāri palika,

Pa kaktiem žurkas grūda.

Bet ko ta lielā manta dod,

Kas negodīgi krāta,

Ja nevari to izmantot,

Ja allaž restes prātā?

Un žurkas tā kā ubadzes

Pusnoplukušas klīda:

Ne kristālu, ne paklāju,

Vien cisu maiss uz grīdas.

Bet tad viss pēkšņi grozījās

Reiz, kādā dienā jaukā,

Un nu vairs žurkas nebaidās

Vilkt salaupīto laukā.

Var blēži priecāties un smiet,

Lai cik ir pilns tas vadzis:

Ja runcis noķēris nav ciet,

Vairs neskaitās, ka zadzis!

Bet ko viņš, nabags, nosargās,

Ja žurkas malu malās

No galdiem ķer, no maisiem sper

Un savā starpā dalās.

Ja kāda žurka ķezā tiek,

Tad arī nav ne vainas.

Tās vietā citu žurku liek,

Un aina neizmainās.

Un atkal visas sper un dzer,

Un veikli vilto aktus …

Bet runcis ķepas noplāta:

— Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! —

Nu žurku pārim blēdīgam

Ir atraisītas rokas:

Pie Rīgas uzcelts grezns nams

Un somu pirts pie Slokas.

Par sagādnieku žurka likts

Un spriezdams pīpi ļurkā:

— Ir izredzes vēl augstāk tikt,

Mans draugs — vēl lielāks žurka!

Ir žurkām savs lukss «Žigulis».

Kad viņas brauc tai kastē,

No priekšas zelta zobi viz,

Bet pakaļ velkas aste.

Tā šodien daudzas žurkas brauc,

Ceļ vasarnīcas greznas,

Pa restorāniem tostus sauc

Un pasūta pat gleznas.

Es vienu gleznu redzēju:

Glaims žurka resnu punci

Ar sievu dodas pastaigā

Un ved pie saites runci.

Ak, šie autobusi,

Ak, šie tālie reisi!

— Sievietes — pa labi,

Vīrieši — pa kreisi! —

Protams, ej, ja gribi,

Nav jau spiesta lieta,

Šoferis kad pietur

Kādā skaistā vietā.

Nav vēl mūsu daba

Izpostīta drūmi,

Aug vēl ceļa malās

Diezgan kupli krūmi.

Un šais krūmos ieiet

Vēlēšanās mostas,

Sevišķi, ja dzēri

Alu autoostā.

Lūk, līdz šitai vietai

Dziesmā viss ir labi:

— Sievietes — pa kreisi,

Vīrieši — pa labi! —

Taču dieviņ sargi,

Vasarā vai ziemā

Autobuss kad iebrauc

Dažā labā ciemā.

Apkārt jaunas mājas,

Dzīves standarts cēlies …

Tikai nav tās vietas,

Ko tu atrast vēlies.

Kur tu cilvēks skriesi,

Kur tu cilvēks spruksi?

Negribot vai gribot

Nākas tēlot dūksi.

Dodies tu aiz stūra,

Vējš gar ausīm svilpo,

Viens tev uzskrien virsū,

Otrs projām cilpo.

Bet, ja kādā sētā

Iesi kaktu lūkot,

Uzkliegs bargi tante:

— Atkal lien te cūkot! —

Domāju, ka būtu

Pasūtīt reiz labi

Priekšsēdi — pa kreisi,

Vietnieku — pa labi,

Ja vēl viņu ciema

Līdz ar dukšiem, takšicm

Pasažieru bari

Skrien ap maju pakšiem.

Ja jau uzcelt pilis

Gana bijis jaudas,

Vai tad nieka būdai

Pietrūcis jums naudas?

Lai nu jums aiz stūra

Sirdsapziņa mostas.

Cilvēks paliek cilvēks

Arī autoostā!

Reiz izlasīju žurnālā

Es ieteikumu vienu,

Ka izbēgt var no infarkta,

Ja paskrien katru dienu.

No rīta, protams, sāku skriet,

Kāds vīrs man ceļā stājās:

— Kur joz? Tak «Dzērieni» vēl ciet.

Tev, draugs, nav visi mājās! —

Tad laidos tumsā parikšot.

Te dzirdu citu b|auri:

— Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod?

Tak septiņi jau cauri! —

Es sāku dienā lokus laist.

Vai infarktu man gaidīt?

Bet priekšniecība saka: — Slaists!

Sāk darba laikā skraidīt. —

Nu raudāt, nezinu, vai smiet

Pēc pārpratuma tāda.

Tā ir, kad iesaka mums skriet,

Bet laiku nenorāda!

BALĀDE PAR BLATU

Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats,

Pat tādiem, kam uz pakauša nav matu.

Es stāstīšu, ko piedzīvoju pats,

Es lasīšu jums balādi par Blatu.

Man pašam Blats nekad nav bijis rads.

Te kādu dienu redzu drūmu skatu:

Raud pārdevēji — esot miris Blats,

Neviens nekad vairs nesastapšot Blatu!

Un tiešām — kapos piemineklis plats

Un grezni ziedi, dabūti pa blatu,

Un zelta burtiem milzu uzraksts: «BLATS»,

Bet vairāk it nekādu citu datu.

Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:

Kaut zārkā viņam uzmetīšu skatu!

Bet zārks bij tukšs, tur negulēja Blats.

Viņš pat 110 nāves izbēdzis pa blatu!

Visus pasaules skaistākos ziedus

Es pie kājām tev gribēju likt,

Bet cik grūti man Sieviešu dienā

Pat pie niecīga ziediņa tikt!

Kur vien eju — viss izpirkts pa tīro,

Kaut ko sagaidīt — cerību nav…

Pēkšņi ieraugu padrumu vīru,

Kas ar tulpi pie «Dzērieniem» stāv.

Sirds no prieka man palec kā traka,

Veča piedurkni sagrābju ciet.

— Cik tu gribi? — es satraukti saku.

Vecais norūc: — Par polšu lai iet! —

Vai nu tirgoties man tādā dienā!

Rokā ziediņš man vārīgs un košs …

Tikai nesaki, lūdzu, nevienam.

Ka tas drusku pēc konjaka ož.

«. . . hroniskais pārsolīšanas kā-

rums, kā zināms, notrulina darba

darītāju atbildības izjūtu. Cilvēki sāk

pierast pie tā, ka no tribīnes teiktais

var arī neatbilst realitatei.»

Читать дальше