Bet pie tā vēl «Moskvičs» ar.
Šodien nebrīnās pat avens —
Vai nu tur ir brīnums kāds,
Lopkopis ja sportists slavens,
Kombainieris — deputāts.
• Kalniņināte trešo reizi
Atpūsties uz Sočiem brauks.
Vecais Kalniņš lūr jau greizi:
— Vai tik radies nav kads draugs?
Gan pie Drāmas, gan pie Dailes
Lauku autobusi stāv.
Pilsētnieku mudž, ka bailes!
— Liekas biļetītes nav? —
Kolhozniekiem labās vietas,
Kolhozniekiem kasē blats …
Es jau zinu šitās lietas,
Esmu diedelējis pats!
Kaut kur aiz sienas skaņuplate dzied:
«Kā gulbji balli padebeši iet…»
Un, liekas, kāds man čukst: — Draugs, logu ver
Un jauko gleznu kārām acīm tver! —
Bet, tiklīdz logu vajā veru es,
Vējš melnus dumu blāķus virsū nes.
Un ko es redzu pagalma? Va velns!
Mans baltais krekls žūdams kļuvis melns.
No palodzes, kur biju atspiedies,
Es melnas plaukstas paceļu. Ak dies,
Par ko, par ko man pārbaudījums tāds?
Kūp pienotava, gaļas kombināts,
No siltumnīcām dūmu grīstis klīst,
«Kur rozes zied un mūžam nenovīst»,
Bet spirta brūzis, kvēpus pūzdams, sten.
No akmeņoglēm laikam šņabi dzen!
Es svētās dusmās logu cērtu ciet,
«Kā gulbji balti padebeši iet…» —
Aiz sienas jauka melodija skan.
Nē, šodien gulbjus pietiek skatīt man!
«Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet»,
Bet diemžēl man uz pirti nāksies iet.
Tur dūmenis vairs nekūp ilgi jau
Un, protams, arī karsta ūdens nav.
Reiz bija laiks —^ tas briesmu laiks,
Bet nu jau sen tas pāri,
Kad vienās bailēs dzīvoja
Kāds blēdīgs žurku paris.
Viņš noliktavā strādāja
Pie cukura un miltiem,
Bet viņa rāvās ceptuvē
Pie pīrādziņiem siltiem.
Te «nožuvums», te «nobirums»,
Te sverot maza «kļūda» …
Un to, kas pāri palika,
Pa kaktiem žurkas grūda.
Bet ko ta lielā manta dod,
Kas negodīgi krāta,
Ja nevari to izmantot,
Ja allaž restes prātā?
Un žurkas tā kā ubadzes
Pusnoplukušas klīda:
Ne kristālu, ne paklāju,
Vien cisu maiss uz grīdas.
Bet tad viss pēkšņi grozījās
Reiz, kādā dienā jaukā,
Un nu vairs žurkas nebaidās
Vilkt salaupīto laukā.
Var blēži priecāties un smiet,
Lai cik ir pilns tas vadzis:
Ja runcis noķēris nav ciet,
Vairs neskaitās, ka zadzis!
Bet ko viņš, nabags, nosargās,
Ja žurkas malu malās
No galdiem ķer, no maisiem sper
Un savā starpā dalās.
Ja kāda žurka ķezā tiek,
Tad arī nav ne vainas.
Tās vietā citu žurku liek,
Un aina neizmainās.
Un atkal visas sper un dzer,
Un veikli vilto aktus …
Bet runcis ķepas noplāta:
— Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! —
Nu žurku pārim blēdīgam
Ir atraisītas rokas:
Pie Rīgas uzcelts grezns nams
Un somu pirts pie Slokas.
Par sagādnieku žurka likts
Un spriezdams pīpi ļurkā:
— Ir izredzes vēl augstāk tikt,
Mans draugs — vēl lielāks žurka!
Ir žurkām savs lukss «Žigulis».
Kad viņas brauc tai kastē,
No priekšas zelta zobi viz,
Bet pakaļ velkas aste.
Tā šodien daudzas žurkas brauc,
Ceļ vasarnīcas greznas,
Pa restorāniem tostus sauc
Un pasūta pat gleznas.
Es vienu gleznu redzēju:
Glaims žurka resnu punci
Ar sievu dodas pastaigā
Un ved pie saites runci.
DZIESMIŅA PAR
DELIKĀTU TĒMU
Ak, šie autobusi,
Ak, šie tālie reisi!
— Sievietes — pa labi,
Vīrieši — pa kreisi! —
Protams, ej, ja gribi,
Nav jau spiesta lieta,
Šoferis kad pietur
Kādā skaistā vietā.
Nav vēl mūsu daba
Izpostīta drūmi,
Aug vēl ceļa malās
Diezgan kupli krūmi.
Un šais krūmos ieiet
Vēlēšanās mostas,
Sevišķi, ja dzēri
Alu autoostā.
Lūk, līdz šitai vietai
Dziesmā viss ir labi:
— Sievietes — pa kreisi,
Vīrieši — pa labi! —
Taču dieviņ sargi,
Vasarā vai ziemā
Autobuss kad iebrauc
Dažā labā ciemā.
Apkārt jaunas mājas,
Dzīves standarts cēlies …
Tikai nav tās vietas,
Ko tu atrast vēlies.
Kur tu cilvēks skriesi,
Kur tu cilvēks spruksi?
Negribot vai gribot
Nākas tēlot dūksi.
Dodies tu aiz stūra,
Vējš gar ausīm svilpo,
Viens tev uzskrien virsū,
Otrs projām cilpo.
Bet, ja kādā sētā
Iesi kaktu lūkot,
Uzkliegs bargi tante:
— Atkal lien te cūkot! —
Domāju, ka būtu
Pasūtīt reiz labi
Priekšsēdi — pa kreisi,
Vietnieku — pa labi,
Ja vēl viņu ciema
Līdz ar dukšiem, takšicm
Pasažieru bari
Skrien ap maju pakšiem.
Ja jau uzcelt pilis
Gana bijis jaudas,
Vai tad nieka būdai
Pietrūcis jums naudas?
Lai nu jums aiz stūra
Sirdsapziņa mostas.
Cilvēks paliek cilvēks
Arī autoostā!
Reiz izlasīju žurnālā
Es ieteikumu vienu,
Ka izbēgt var no infarkta,
Ja paskrien katru dienu.
No rīta, protams, sāku skriet,
Kāds vīrs man ceļā stājās:
— Kur joz? Tak «Dzērieni» vēl ciet.
Tev, draugs, nav visi mājās! —
Tad laidos tumsā parikšot.
Te dzirdu citu b|auri:
— Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod?
Tak septiņi jau cauri! —
Es sāku dienā lokus laist.
Vai infarktu man gaidīt?
Bet priekšniecība saka: — Slaists!
Sāk darba laikā skraidīt. —
Nu raudāt, nezinu, vai smiet
Pēc pārpratuma tāda.
Tā ir, kad iesaka mums skriet,
Bet laiku nenorāda!
BALĀDE PAR BLATU
Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats,
Pat tādiem, kam uz pakauša nav matu.
Es stāstīšu, ko piedzīvoju pats,
Es lasīšu jums balādi par Blatu.
Man pašam Blats nekad nav bijis rads.
Te kādu dienu redzu drūmu skatu:
Raud pārdevēji — esot miris Blats,
Neviens nekad vairs nesastapšot Blatu!
Un tiešām — kapos piemineklis plats
Un grezni ziedi, dabūti pa blatu,
Un zelta burtiem milzu uzraksts: «BLATS»,
Bet vairāk it nekādu citu datu.
Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:
Kaut zārkā viņam uzmetīšu skatu!
Bet zārks bij tukšs, tur negulēja Blats.
Viņš pat 110 nāves izbēdzis pa blatu!
Visus pasaules skaistākos ziedus
Es pie kājām tev gribēju likt,
Bet cik grūti man Sieviešu dienā
Pat pie niecīga ziediņa tikt!
Kur vien eju — viss izpirkts pa tīro,
Kaut ko sagaidīt — cerību nav…
Pēkšņi ieraugu padrumu vīru,
Kas ar tulpi pie «Dzērieniem» stāv.
Sirds no prieka man palec kā traka,
Veča piedurkni sagrābju ciet.
— Cik tu gribi? — es satraukti saku.
Vecais norūc: — Par polšu lai iet! —
Vai nu tirgoties man tādā dienā!
Rokā ziediņš man vārīgs un košs …
Tikai nesaki, lūdzu, nevienam.
Ka tas drusku pēc konjaka ož.
«. . . hroniskais pārsolīšanas kā-
rums, kā zināms, notrulina darba
darītāju atbildības izjūtu. Cilvēki sāk
pierast pie tā, ka no tribīnes teiktais
var arī neatbilst realitatei.»
Читать дальше