Valdis Artavs: SALDSKĀBAIS SMAIDS

Valdis Artavs

SALDSKĀBAIS SMAIDS

Satīra un humors

Par ko mēs nesmējāmies vakar,

Par to mēs šodien smejamies.

Dažs svētbildi pie sienas pakar,

Bet izrādās, ka tas nav dievs.

Par ko mēs nesmejamies šodien,

Par to mēs smiesimies jau rīt,

Jo dievi savu laiku nodien,

Bet velni nebeidz velnu dzīt.

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Lai labklājībai slava!

Jūs manījāt, ka «Dzērienos»

Vairs kortelīšu nava?

Kas šodien kortelīti pirks!

Sen nabagi pie senčiem.

Viens, kas vēl bijis, — nosities

Ar žiguli pie Strenčiem.

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Kāds spēks mums ārā sprucis!

Reiz viena sieva katram bij,

Nu dažam vesels ducis.

Un, ja viņš spēj vēl izdzīvot

Un nebēdā ne velna,

Un visām alimentus dod,

Tad cik tāds tēviņš pelna?

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Vai mūs var saukt par skopiem?

Mēs maisu maizes nopērkam

Un izbarojam lopiem.

Bet biedri, kas mums aizrāda,

Ka grēks dot maizi cūkām,

savas cūkas nobaro

Ar bulciņām vai kūkām!

Cik bagāti mēs dzīvojam,

Mēs to paf nenojaušam!

Kā tikai ielu sataisām,

Tā atkal vaļā laužam.

Dažs nezinātājs nodomā,

Ka ias tāds peļams tikums.

Bet arī lauzējiem ir plāns,

Un plāns ir viņiem likumsl

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Pēc alus, sev par prieku,

Ar traktoru mēs aizjožam

Un pat ar kāpurnieku.

Viens esot bodē iebraucis,

Jo bijis drusku burās,

Un pārdevējs kā palēcis,

Tā vēl pie griestiem turas.

Lūk, tā mēs, biedri, dzīvojam!

Ne bēdu mums, ne badu,

Nav lustes iet pat pensijā,

Prieks rauties simtu gadu!

(Tā dara visas)

Atveda meitiņa puisīti mājās,

Pamīlinājās, pačubinājās,

Sis viņai bučiņu, šī viņam buču,

Nolikās gultiņā abi uz čuču.

Vecīši brīnījās, kā nu tā varot?

Meitiņa atcirta — visas tā darot!

Esot pat opera «Cosi fan tutte».

Vecīšiem, protams, aizvērās mute.

Agrāk to joku gan savādāk sauca,

Pirms tās fan tuttes laulāties brauca.

Tagad, kad džinsos dibenu spīlē,

Savādāk runā, savādāk mīlē.

Te kādu dienu sauc večiņa veci:

Laikam jau bēdīgāk būšot ar preci,

Meitiņa viena stenot un pūšot,

Cosi ir projām, fan tutte drīz būšot!

Cik tas šņabis kaitīgs,

Nelauzīsim pauri,

Kamēr kā pa drenām

Šķidrums iet mums cauri.

*

Un, lai velti nezūd

Nauda grūti krātā,

Izgulēsim grāvjus

Tikai skaidrā prātā!

Kad lauva smejas,

Zaķi drosmi jūt,

Jo kurš gan negrib

Lauvam līdzīgs būt!

*

«Brauciet lēnām pār tiltu … »

Brauciet, draugi, bez steigas.

Sevišķi, ja tas jaunais tilts

Taisīts ceturkšņa beigās!

4s

Tur, kur visi svētuļi,

It nekā nav svēta.

Tur, kur visi varoņi,

Varonība lēta.

(Variācija par populāru tēmu)

Laša kundze jubilāre,

Smalki viesi salasās:

Kaimiņš taimiņš, mencu pāris,

Šņabdegunes salakas.

Hihihī un hahahā,

Kāda vaina dzīvot tā!

Jūra krāc, un vēji pūš,

Vienos priekos paiet mūžs.

Zutis buti atstāt lēmis,

Viņš ap citu lokās nu.

Viņš sev jaunu sievu ņēmis —

Voblu Kambalajevnu.

Hihihī un hahahā,

Kāda vaina dzīvot tā!

Jūra krāc, un vēji pūš,

Vienos priekos paiet mūžs.

Taimiņš, visu polšu lacis,

Zandartam pa aci mauc.

— Nu reiz gan būs dzelmē tracis!

Menca pilnā rīklē sauc.

Hihihī un hahahā,

Kāda vaina dzīvot tā!

Jūra krāc, un vēji pūš,

Vienos priekos paiet mūžs.

Kolhoza estrādes ansambli

Televīzijā rāda.

Vai no šiem solistiem kaut vai viens

Tajā kolhozā strādā?

Fabrikas hokeja komanda

Laukumā sajūsmu raisa.

Vai no šiem sportistiem kaut vai viens

Zin, ko tai fabrikā taisa?

Kantori divdesmit dāmiņas

Kafijas priekiem ļaujas.

Bet fermā pusslima večiņa

Pie divdesmit govīm raujas.

Cauru dienu tupēdams uz ledus,

Pumpiņpapus piesūcās kā maks.

Šņabis viņam garšoja kā medus,

Loms bij visai pieticīgs, pat švaks.

Asarīši sīkie — «zirga zobi»,

Ķīši, ko zem mikroskopa likt…

Gadās reizēm zvejā labi «robi»,

Taču šoreiz paps bij baigi pikts.

BJitkotājs, kā zināms, dzer no priekiem,

Bet vēl vairāk — kad bez copes skumst.

Un, kā allaž gadās makšķerniekiem,

Aizrāvies pat nemana, ka tumst.

Sajūk pēkšņi visas debespuses,

Sazin velns, uz kurieni lai brienl

Pumpiņpapus, lādēdamies klusi,

Klaiņoja kā spoks pa ledu viens.

Pēkšņi redz viņš: vilciens kaut kur krastā

Garš jo garš, viss gaišiem logiem mirdz.

— Dieviņ, dod, lai viņš vēl brīdi pastāvi —

Pumpiņpapus aizlūdza no sirds.

Stampā viņš līdz vēderam pa sniegu,

Vergas galā tukšā kaste klab …

Aizelsies un izsvīdis līdz diegam,

Beidzot klāt pie vilciena ir paps.

Jau pēc brīža, mīkstā guļā kritis,

Nejuzdams, ka gaiss nav visai tīrs,

Gulēja, kā pasažieri citi,

Laimīgais un nogurušais vīrs.

Bet no rīta papus šausmās trūkās:

Kviec pie auss, ar kājām lec uz krūts…

Dieviņ tētiņ: pasažieri — cūkas,

Garais vilciens — jaunā cūku kūts!

No kādām sievām vīri bēg?

Nu protams, ka no labām.

No sliktas sievas aizlaisties

Nekad nav vīra dabā.

Tā labā vīru apmīļo

Un lutina bez mēra,

Visniecīgākās iegribas

Un kaprīzes ņem vērā

Un neapjēdz, ka vīrietis

Tā ierīkots no dabas:

Ja viņam labi dzīvojas,

Viņš dzīvot grib vēl labāk.

Bet sliktā vīru badina,

Līdz bikses krīt pusmastā,

Pie smagiem darbiem radina

Kā kamieli pie nastām…

Un vai tāds nobadināts spoks

Var ņemt pār pleciem kājas?

Lai kur viņš klīst, lai ko viņš lok,

Viņš līšus atlien mājās.

Bet tas, kas klēpī lutināts

Ar bučiņām un knupi,

Skat — jaunu mammu atradis,

Kam varenāki pupil

Lai nu skrien uz svešām zemēm

Kaisīt naudu, kas ir glups.

Manas vēlmes apmierina

«Kinoceļojumu klubs».

Griežu pogu un pa logu,

Ko par ekrānu mēdz saukt,

Skatos, kur tad biedrs diktors

Mani uzaicinās braukt?

— Brauksim, — saka viņš, — uz Sveici,

Tur, kur Monblāns sniegots snauž,

Vai uz Āfriku, kur tveice,

Pinkains lauva kaulu graužl

Un pēc brīža es jau braucu.

Šefs var, protams, mierīgs snaust,

Es pie lauvām nepalikšu,

Man ir pašam kauls, ko grauzt.

Bet, ja uznāk «nostalģija»

(Vārds, ko katrs tūrists maļ),

Atliek tikai pagriezt pogu:

Klaks, un esmu atpakaj!

No laika gala centušies

Ir visi gaišie prāti

Ikvienai mantai uzlabot

Tā saukto kvalitāti.