Valdis Artavs: SALDSKĀBAIS SMAIDS

Kas bēdīgs stāv pie slitas.

Var būt par priekšsēdētāju

Viņš strādāja, pirms krita.

Ar kurpi runcim nemetu,

Kas ņaud man dziesmu niknu.

Var būt, ka dzīvē dziedāja

Viņš labāk vēl par Siksnu.

Kas kļūšu pats, kad nomiršu?

Stāv priekšā tumsas valnis.

Cik laimīgs Zaķis — komponists,

Kas ir jau šodien Alnis!

— Stāsti, mī]o vecmāmiņ,

Vai tu ziedu vainadziņu

Gaujā meti zīlēdama,

Kādu puisi mīlēdama?

— Kas tev, meitiņ, prātā nākl

Viss jau bija vienkāršāk.

Kur ir liela zīlēšana,

Tur nav īsta mīlēšana.

— Stāsti, mī|o vecmāmiņ,

Vai tu manu vectētiņu

Ilgi projām raidīji,

Kautri, bikli smaidīji?

— Kas tev, meitiņ, prātā nākl

Viss jau bija vienkāršāk:

Sienu vedot smaidījām,

Tad to gubu spaidījām.

— Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Kad tu kļuvi līgaviņa,

Cimdus, zeķes adīji,

Tik par pūru domāji?

— Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkāršāk.

Vai nu zeķe padomā,

Kad par puisi jādomā!

— Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Kas gan jums ar vectētiņu

Mīlas mākslu mācīja,

Kas jums darāms, sacīja?

— Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkāršāk:

Jēri brēca sētiņā,

Skola bija klētiņā.

— Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Vai tu manu vectētiņu

Gaujā meti zīlēdama,

Citu puisi mīlēdama?

— Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkāršāk:

Pats viņš bija skurbulī

Un aizgāja pa burbuli!

Kā mēs ar Švaukstu smējāmies!

Ein riktig āksts viņš bija.

Cik bite, danke, guten tag

Viņš apkārt nebārstīja.

Finf vērst par cvancih minūtēm!

Also! Un ber un ber tik…

Viņš nesacīja «tūdaļ būs»,

Viņš teica «fiks un fertik».

Ai, ģermānismi briesmīgie!

Cik šodien tie ir sveši

Tiem, kas uz saviem zavodiem

No rītiem baigi češī.

Un, saņēmuši narjadus,

Ak tavu dzīvi raibu!

Sāk rubīt, uzkož bitočkus

Un vakarā kliedz «šaibu!».

Kad piesārņota valoda,

Tad valoda nav smuka,

Un tādēļ allaž jākopj tā.

Vot, biedri, kāda štuka!

Ko, pats es izsakos kā Švauksts?

Podumaješ! Ne silts, ne auksts.

(Sacereta meldiņā

«•Ko palīdz man krusttēvs …»)

Vai esi tu nabags

Vai dižciltīgs lords,

Ir sieviešu medības

Aizraujošs sports.

Nav licence jāņem,

Kur gribi, tur brauc,

Jo meitenes medīt

It visur ir ļauts.

Ja stirniņai mērķē,

Tā bēguļot sāk,

Bet meitene pati

Uz šāvienu nāk.

Un, kad tu tā piešāvies

Esi ikdien,

Ak šausmas, no krūmiem

Tik vecenes lien!

Un lomēr, vai nabags

Tu esi vai lords,

Ir sieviešu medības

Aizraujošs sports.

Var vecmeitas ļaunās

Mūs lādēt un pelt,

Cik labi, ka spējam

Vēl stobrus mēs celti

Bija kādreiz donžuāni,

Prata veikli sievas mānīt.

Viņu sauklis bija — baudīt

Un par visu citu šķaudīt!

Šodien bauda nav no svara,

Šodien tiecas gars pēc gara.

Vai ko labu izgudrosi,

Dzīvodams ar dumju zosi?

Dzejnieks Tizliņš vērā licis,

Ka pie slavas nav vēl ticis,

Tūdaļ saprot, kur ir vaina,

Un ar skubu sievu maina.

Kinorežisoram Paurim

Vāji kadri — plati, šauri.

Kā lai tiek pie labas filmas?

Bēgs no Minnas, skries pie Vilmas!

Vēl kāds aktieris man miņā,

Murmulis, šķiet, vārdā viņam,

šļupst un stostās — šņabja vainai

Taču skat — šis sievu mainai

Ja tu gribi aizkļūt tāli,

Lai top darbi ģeniāli,

Saki vecenei — ardievu,

Steigšus meklē jaunu sievu.

Tā un tikai tā!

Es biju māmiņai viena pati meitiņ,

Nezinu, kādu vīru ņemt.

Māmiņa saka: — Skolotāju precil

— Vai, vai, māmiņ, grūti lemt.

Skolotājs mājās burtnīcas paņems,

Kad gan viņš mani apmīļos?

Skolotājs knapu aldziņu saņems,

Ko gan viņš nabaga sievai dos? —

Māmiņa saka: — Inženieri preci!

— Vai tad šis vairāk ko nopelnīs? —

Māmiņa saka: — Dakteri preci!

— Dežūras garas, bet rublis īss.

Iešu pie kurpnieka — klipu, klapu, klapu.

Lai mani kurpnieka sievu sauc,

Mācīti vīri nestāv viņam blakus,

Kurpnieks tiem garām ar auto brauc!

Kad mamma bērnam buču dod,

Pastarpām dūmu uzvelkot,

Ak šausmas, ko gan viņa dzird:

«Fui, mamm, kā tavi dūmi smird!»

«Kuš!» mamma mazulīti bar,

«I<���ā tādus vārdus lietot var?

Nekad tā nesaki vairs man.»

Bet mazais tiepjas: «Smirdi gan!»

Ja bērns ir ļoti samaitāts,

Varbūt var derēt pantiņš tāds:

Silta, jauka istabiņa,

Bērza .malkas kurināta.

Vēl siltāka, vēl jaukāka,

Kad māmiņa uzpīpēja.

Nav jau bez smakas nikotīns,

Tāpat kā alus, šņabis, vīns …

Bet kādēļ brēkt, lai visi dzird,

Ka mammas cigarete smird,

Un sacīt «šņabdeguns» tūlīt,

Kad tētis sagrīļojies krīt?

Kā viņš var zināt, kā var just,

Pēc kuras glāzes prāts sāk zust?

Ai, bērniņi, ai, bērniņi,

Cieniet tēvu, māmuliņu!

Ne mūžam tētis dzers,

Māte pīpi kūpinās.

Reiz izaugs bērns un sapratīs,

Un citus vārdus atradīs:

«Dod, mīļo māmiņ, uzpīpēt!»

«Dod polšam naudu, mī]o tēt!»

Ja mī]ais tētis būs vēl dzīvs,

Ja, polšus dzerdams, nekļūs stīvs.

Ja māmiņa vēl dzīva būs,

No dūmiem galu nedabūs …

Jā, bērnus audzināt ir grūt',

Tikpat kā allaž skaidrā būt!

«Pa kuru laiku karavīri guļ?»

Bij frontes vīriem kādreiz dziesma tāda.

Es gribu citu dziesmu uzdziedāt:

Pa kuru laiku priekšsēdētājs strādā?

Nupat, nupat viņš galus savilkt sāk

Ar sēšanu, ceļ trauksmi, strostē plenci…

Bet telegramma klabēdama nāk:

«Uz rajonu! Uz sporta konferenci!»

Nupat viņš sāk ar kombainieriem spriest

Par pļaušanu. Bet nav vēl pieņemts lēmums,

Kad nākas atkal visu malā mest,

Jo Rīgā sanāk dabas draugu plēnums.

Kā histēriķi telefoni trīc:

— Cik novācāt, cik aparāt, cik iesēts? … —

Un, tiklīdz jaunais pārskats parakstīts,

Ir ieradies no centra svarīgs viesis!

Kad beidzot velns to augsto viesi trenc

Uz somu pirti vai pie sievas sāniem,

No Radio jau reportieri lenc:

— Kā, priekšsēdi, jums šogad iet ar plāniem? -

Un smaida viņš un atkal skaitļus min.

(Viņš tos no gaisa veikli pagrābj delnā.)

Un iespaids tāds, ka viņš it visu zin

Un saņem algu, nedarot ne velna!

Ai, kā jaunie tagad steidzas,

Ai, kā jaunie tagad skrien!

(«Vecais valsis»)

Ai, kā vecie tagad steidzas,

Ai, kā vecie tagad skrien!

Visus jaunos nogrūž malā,

Visās rindās pirmie lien.

Ne kā toreiz, senos laikos,

Rāmi brauca vectētiņš.

Sen jau čupā līnijdroška,