Valdis Artavs: SALDSKĀBAIS SMAIDS

Samalts desās kumeliņš.

Ai, kā vecie tagad danco,

Ai, kā vecie tagad lec!

Saņem pensiju un algu

Un nemaz nav, pagāns, vecs.

Lec kā toreiz zaļumballē,

Puķi pogcaurumā sprauž.

Tur, kur vecais pārlec pāri,

Jaunais krīt un kāju lauž.

Ai, cik veciem sirds vēl jauna,

Ai, cik veciem spirgts vēl gars!

Vai tad var to turēt jaunais,

Ko vēl vecais šodien var?

Strunts par visām līnijdroškām!

Lai tie gadi iet un nāk,

Mēs vēl paši rikšiem laižam

Tā, ka jaunie nepanāk!

Ap to zivi, ap līdaku vienu,

Savu spininga pavedienu

Tinu, tinu vai visu dienu,

Bet tās copes kā nav, tā nav.

Kad jel reizi man sāksies cope?

Vai no bēdām būs jāsāk drope?

Un tas mirklis vai vispār bija,

Jeb vai vienkārši izlicies?

Es vairs r.ezinu, rokas kustas,

Metu šķērsām un metu krustām …

Kas man ticēs, ka smagi justā

Un vislielākā — norāvās!

Vesela zaldātu rota,

Līdz zobiem apbruņota:

Katram padusē veļa

Un smaržīga bērza slota.

Puiši jauni un stalti,

Melnīgsnēji un balti…

Prieks uz tādiem ir vērtiesl

Manā pirtī iet pērties.

Kūrējs sestdienā šajā

Krāsni kur ne pa jokam.

(Pašam dienējot mazdēls

Vai aiz Polārā loka.)

Un pat pirtnieks ir skaidrā,

Veikli skapīši veras —

Šodien kārtībai jābūt,

Šodien armija perasl

Vienā mirklī jau rota

Plika kā dieva dota:

Katram ķipītis rokā

Un mērcēta bērza slota.

Kādas tik valodas nedzird!

Dažas tik izšķirt es varu:

— Kurrat! Aši uz lāvas!

— Hlopci, davai žarul

Un sākas tā trakā kauja,

Kad nesit naidnieku kādu,

Bet šausta bez žēlastības

Katrs pats savu ādu.

— Rādi, Vaņa, pa pliko,

Kā fričiem pie Maskavas tikai —

Un Vaņa ar šmaugu rāvienu

Dod savai mugurai kāvienu.

Zalvi par Stajingradu

Ķipīši krāsnī vālē.

Nu jau ir elles svelme!

Varbūt kāds ģībst vai bālē?

Ne velna! Visi tik uzsauc,

Lai tvaika metēji lejot

Ķipīšus labi pilnus,

Vēl Berlīne jāsturmējoti

Un, kad tā varenā kauja

Izcīnīta ir godam,

Puikas, sārti un kūpoši,

Sviedrus noskalot dodas.

Vieglu garu tev, zaldāt!

Prieks man sveikt tavu rotu

Un viscēlāko ieroci —

Smaržīgo bērza slotu.

Gaudo «Meža radio»

Neganti un ilgi…

Spriest par zvēru tiesībām

Sanākuši vilki.

Tādi purni solīdi,

Tādas sirmas spalvas,

Tādi ilkņi vareni,

Baigi gudras galvas.

Ja tā labi paklausās,

Ko tie vilki gaudo,

Gribas ne vien priecāties,

Bet no prieka raudāt:

— Mēs par to, lai putniņi,

Ko vien vēlas, svilpo!

— Mēs par to, lai zaķīši

Brīvi apkārt cilpo!

— Mēs par to, lai stirniņas,

Kur vien vēlas, ganās! —

Gaudo, gaudo, saskatās

Un uz krūmiem manās.

Tur, kur krūmos slaistījās

Lētticīgas galvas,

Paliek tikai radziņi,

Nadziņi un spalvas.

Spriest par zvēru tiesībām

Atkal sanāk vilki

Un pa «Meža radio»

Gaudo ilgi, ilgi:

— Tikai vilks var garantēt

Zaķim drošu dzīvi!

— Tikai vilka vēderā

Zaķis jūtas brīvi!

— Dzirdiet, mīļie garauši

Krūmos, mežos, pļavās,

Nāciet ātrāk brāļoties,

Krītiet vilku skavās! —

Taču nenāk garauši,

Paslēpušies ausās,

Bēthovena Devīto

Simfoniju klausās.

Draudzībai un brālībai

Skaņas plūst par prieku…

Bet no vilkiem sargāties

Nav nekad par lieku.

Nedraud mums nekādas briesmas,

Stāvēsim, kā stāvējām,

Kamēr dziedam Paula dziesmas,

Kamēr vistas žāvējami

Rudeni viņa kā rupjmaize

Siltiem gabaliem laužama,

Ziemā kabatā sildītu

Es viņu kā burkānu graužu.

Māris Čaklais

(«Saldus saule»)

Daudz esmu Saldū sabijis,

Braukdams pie jums te ciemā.

Kur jums tā saule tik jocīga,

Sevišķi tagad, ziemā?

Tāda kā robiem izēsta,

Tāda kā sakošļāta …

Laikam tam Mārim Čaklajam

Galīgi vairs nav prāta.

Zaķi, kā zināms, ābeles grauž,

Krančiem un dukšiem tiek kauli,

Bet dzejnieks spīdekli gabalos lauž.

Apēdīs, pagāns, vēl sauli.

Labu jums, biedri, tas nenesīs.

Nedod dievs, tumsu aklo.

Kamēr vēl saule debesīs.

Nelaidiet Saldū Čaklo!

Kas gan mums viegli nāk: vai lēkti, zenīts,

rieti? — Jel raugies mierīgāk, jo zaļo arī mieti un

saplaukst slotaskāts — ja tikai labi laista

(ja krietni pūlas kāds, kā roze uzzied skaisto…)

Imants Auziņš («Degt nepārdegot»

Dažs memuārus raksta, gaidot rietu,

bet Imants Auziņš sācis laistīt mietu.

Un tiešām jāmulst zinātnieku prātiem:

viņš rozes izplaucē no slotaskātiem!

Vēl zenīts nesasniegts, vēl cerības nav raktas,

drīz Auziņu mēs redzēsim pie «Saktas»,

kur, kravu vedis spārnotajos zirgos,

ar mietrozēm un slotrozēm viņš tirgos.

Un tos, kas augstas ziedu cenas turēs,

ar hibrīdiem viņš ātri izkonkurēs.

… Es un zāle tēlojam vīru un sievu.

… Cilvēks — šismājas kamikadze …

… Dzejas vēji nostāj pamazīt,

Ceļas vēderiski erotiskie.

.. .tur dzivo puteklis —

jau Bābele tam biksēs,

kā pulkstenis pie jostas

… Mums ar sievieti pieder silts kaps.

,. .Iekrītam atpakaļ kapā.

Viktors AvotiņS

(No dzejo|u cikla «Literatūrā tin Mākslā»)

Fā gribas kaut ko titānisku izspiest,

Lai lasītājs var galvu palauzīt,

Jo ne jau katram Bābele ir biksēs

Un dāma, kas ap kaklu kapos krīt.

Vai apjēdzāt kaut ko par kamikadzi?

Un seksu zālē? … Kādēļ smiet tūlīt!

Ja prāts uz jokiem — lūdzu, lasiet «Dadzi», ļ

Bet Avotiņš nav radis jokus dzīt.

Lai pūš jums allaž svaigie dzejas vēji

Un vēderiski erotiskie pūš.

Kur pūš, es pateikt nevaru tā spēji.

Bet vai tad nav vienalga, ak tu mūžs!

Ar kirgizu suņiem, zirgiem uti

ēzeļiem

man ir tā iespēja latviski runāt.

… Re, un mēs runājam klusi par

mājām

(vai stalli un būdu), par zaļu

zāli,

nestāvam cits citam tāli.

Jānis Liepiņš

(«Sarunas ar dzīvniekiem»)

Tie mūsu pašmāju ēzeji

Un vietējie zirgi nav diez kas.

Tādēļ pēc svešiem lopiņiem

Reizēm uzrodas ieskā.

Ka pravieti mājās neciena,

Man atausa prātā likums,

Kad es ar zirgiem un ēzeļiem

Kirgīzu zemē tikos.

Tur mani lieliski saprata

Gan jaunie, gan veterāni.

Es viņiem sacīju laipni «Salam!»,

Bet šie man: «Sveicināts, Jāni!»

Mēs kopā ūdeni iedzērām,

Kopā uzkodām zāli

Un nospriedām, ka šai pasaulē

Nestāvam cits citam tāli.

Tagad, kad raugos spoguli,

Uzlikdams hūti vai šalli,