Valdis Artavs - SALDSKĀBAIS SMAIDS

Ja iesprauž smilgu dunduram,

Tas kļūst par lidmašīnu.

Ja grib, lai zirdziņš ātrāk skrien,

Var ieziest terpentīnu.

Var dāma sevi izdaiļot

Ar krāsām un ar lakām.

Ja runcim baldriānu dod,

Lapčenoks nestāv blakām!

Kā kurā katrā nozarē,

Te daudz ir diletantu,

Bet netrūkst arī meistaru,

Kas taisa īstu mantu:

Suj svārkiem lieku pogu klāt

Un piešuj cenu traku;

Ar uzlabotu gludekli

Bliež pircējam pa maku;

Bāž vecu reņģi konservos —

Spiež kvalitātes zīmi;

Sāk līmēt modes apavus

Ar ekstra puņķu līmi;

Pie desām ragus, nagus ma],

Kas dārgāki par speķi,

Un piekarina žigulim

Vēl vienu spožu bleķi.

Drīz tualetes papīru

Gan iesmaržos, gan glancēs

Un kvalitātes emblēmu

Uz peļu slazdiem štancēs …

Par kvalitāti gādājot,

Viens otrs ticis vīrā

Un meistarīgi strādāt prot!

(Kad citiem ādu dīrā.)

Cik dusmu Laika birojs raisa,

Kad ir par matu kļūdījies!

Bet vai tad viņš to laiku taisa?

Viņš pareģo, bet taisa dies.

Un nevar zināt, kas tur sanāks

Pēc vārdiem: «Šodien vietām līs …»

Vai mākonis līdz Rīgai panāks

Vai Slokā sevi izlaistīs.

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt

Par pārpratumu niecīgo

Un allaž labu laiku gaidīt,

Kā Laika birojs gaida to!

Cik sašutuma reizēm rodas,

Kad dzīvoklis pusizkrāsots,

Bet meistars pēkšņi projām dodas,

Un, kad viņš atnāks, sazin jods!

Lai remonts sabeidzis jums aknas,

Bet ko te jūsu dusmas līdz?

Kas zināja, ka draugi atnāks

Un vienam pudele būs līdz?

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt

Par pārtraukumu niecīgo

Un meistaru joprojām gaidīt,

Kā viņa sieva gaida to!

Cik kašķīgi mēs pēkšņi kļūstam,

Kad ēdnīcā ir ēdiens liess.

Par maz to kaloriju gūstam!

Bet kādēļ svarā pieņemties?

Varbūt par mums tas pavārs gādā,

Kad nost tos lielos taukus smeļ.

Varbūt, ka upes malā kādā

Viņš arī vasarnīcu ceļ.

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt,

Prom aizdomas un šaubas dzīt

Un nevis treknu viru gaidīt,

Bet pateicību ierakstīt!

Cik skaudīgi, cik saīguši

Ir daži papuči nudien:

Lūk, draugiem dvīņi atskrējuši,

Bet manai sievai tikai viens!

Tā, protams, tīrā laimes spēle,

Kaut arī šis ir ražens gads.

Mums atliek tikai laimes vēlēt,

Bet laimi katrs izkaļ pats.

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt,

Gan sievas iepriecinās jūs,

Un pacietīgi dvīņus gaidīt.

Ja šoreiz nav, tad citreiz būs!

Nav tādas robežas vai strīpas,

Aiz kuras visi sapņi zūd.

Par mīlestību sapņo knīpa

Un vīrs, kas gadu nastu jūt.

Uz ^priekšu lepni krūti gāzis,

Pie aitiņām skrien vecais auns,

Un domā katrs bārdains āzis,

Ka viņš joprojām skaists un jauns.

Pat morālists, kas citus tiesā,

No svešām sievām skūpstus zog,

Un vīrs, kam svēti gars un miesa,

Pa kluso ne jau pienu lok.

Jo, kad būs asras izraudātas

Un kad būs izpriecājies prieks

Un mīlestība izmīlēta,

Neviens mums glāzi nepasniegs.

Ko čamdi plāno matu slotu,

Ko satraukumā ūsas plūc?

Rauj drosmei vienu piņģerotu

Un meiteni uz deju lūdz!

Jo viņa gaida vēl un tic.

Bet tur, aiz tevis, stāv jau cits!

— Kur tu ņēmi, bāleliņi,

Tādu staltu kumeliņu?

— Pats to staltu audzināju,

Sidrabā kaldināju!

— Kur tu ņēmi, tautu meita,

Tādu košu villainīti?

— Pati audu, izrotāju

Saules staru skaistumā! —

Sasatika div' bāliņi,

Garu ceļu nobraukuši:

— Labvakar, dievs palīdz!

Vieglu soli kurnējām! —

Tagad puisis puisim sauc:

— Vecīt, kur dod lētos vīnus? —

Tagad meita meitai sauc:

— Kur tu grābi apelsīnus? —

Sasaskrienas bāleliņi,

Kam tie dzelža kumeliņi.

Ko tad šie viens otram sauc?

— Skaties, ]urba, kur tu brauci

Šitā, zvēri, dzīvodami,

Kur mēs nok|ūsim, ak dies?

Lācim būda sabrukusi,

Bebri saka — nospļauties!

Zaķu tēvam kuro reizi

Traktors grāvī apgāzies…

Citi zaķi, arī greizi,

Dzer un saka — nospļauties!

Lapsa fermā cāļus paņem.

Vai nu šī vēl maksāt ies!

Suns, kas sarga algu saņem,

Snauž un saka — nospļauties!

Vai kas lūst vai grūst, vai pelē,

Kas tev skries vai ausis slies!

Visiem tikai viens uz mēles,

To vien dzirdi — nospļauties!

Kam te morāli lai lasa?

Kam lai sūdzas, velns lai rauj?

Ko no kamieļa lai prasa,

Kas no dzimšanas jau spļauj?

Kā tas beigsies galu galā,

To zin tikai mīļais dies.

Ja ir miers un silta ala,

Man jau arī — nospļauties!

Ar ādas siksnu tētis dēlu pēra,

Bet skolotājs to gudri mācīja:

— Jūs esat atpalicis! Ņemiet vērā,

Ka ir jau ādas imitācija!

Ko frizieris domā, kad klientu šmauc?

Un tante, kad sulas ar ūdeni jauc?

Un kurpnieks, kad jaunajā žigulī brauc?

Ka dzīve ir īsa, bet iegribu daudz.

Saimnieks bargi puiku dīda

Savā dārzā kādu nakt':

— Teikšu tēvam, ka tu līdi

Ābolus no manis zagt! —

Zēna mutei priekšā roka:

— Lūdzu klusāk, tēvocīt!

Tētis sēž tai otrā kokā,

Ka no bailēm nenokrīt.

Brīnums mūsu senčiem bija

Vasaru vai rudeni:

«Visapkārt smilšu kalni,

Pati Rīga ūdenī!»

Senās dziesmas mīļās skaņas…

Kāda šodien Rīgas pils?

Staigā apkārt meistars Žanis,

Rokā vīkšķis, deguns zils.

Kur vien caurule ir pušu,

Apkārt pakulas viņš tin.

To, ka drīz tā atkal tecēs,

Meistars Žanis labi zin.

Kur vien pil no krāna ūdens,

Apkārt pakulas viņš tin.

To, ka ūdens atkal pilēs,

Meistars Žanis labi zin.

Un, tāpat kā mūsu senči

Vasaru vai rudeni,

Arī mēs to Rīgu redzam

Visu laiku ūdenī.

Senās dziesmas mīļās skaņas,

Mūžam dzīvas būsit jūs,

Kamēr strādās meistars Žanis,

Kamēr pakulas tam būs.

Velns, kas tie par muzikantiem?

Nu gan piedzīvojām laiku!

Nevar vairs bez mikrofona

Uzspēlēt pat balalaiku.

Trompetisti — misiņgrauži,

Ģitāristi — vēderkaši,

Visi blarkš pie mikrofoniem,

It kā kurli būtu paši.

Nu nevienā kafejnīcā

Nevar patērzēt vairs klusi.

Ķērc kā traka katra vārna,

Rēc kā lauva katrs trusis.

Tā tu viņu nedzirdētu,

Nedīc skaļāk viņš par mušu,

Bet ar «burkānu» pie mutes,

Plēš tev bungādiņas pušu.

Vibrē sienas, ļogās sijas,

Plaisas rodas akmens klonā …

Labi vēl, ka konstrukcijas

Tagad ir no dzelzsbetona!

Ilgi skanēs vēl šie auri.

Tādi vīri nemēdz prasties.

Nespēj dzelzsbetona paurī

Mēra sajūta tiem rasties.