VALDIS - STABURAGA BĒRNI

VALDIS

STABURAGA BĒRNI

SAĪSINĀTS

IZDEVNIECĪBA "LIESMA" RĪGĀ 1968

MĀKSLINIEKS VASILIJS SELKOVS

Vīganfes muižā, kuras robežās atradās Staburags, jau pirms Jurģiem bija savāds uztraukums.

Lieta pati par sevi nebija it nebūt svarīga; nebija tajā, kā Jurģos dažkārt pagadās, arī nekā bēdīga; bet par viņu tomēr prātoja un runāja visā muižā liels un mazs, tāpēc ka tā bija iik jocīgi savāda.

Muižas pārvaldnieka kundzei jeb cienmāfei bija ienācis prātā uzlabot vai paplašināt muižas putnkopību.

Pret nodomu pašu necēlās it nekādi iebildumi; drīzāk ot­rādi — bija jābrīnās, ka šīs prātīgās domas nebija radušās jau daudz agrāk: uz tām taču katru dienu vedināja Vīgantes plašie, dzidrie dīķi, kuros ūdens nekad neizsīka, pat nenokritās vis­sausākajā laikā, kaut gan tie gulēja augstu, augstu krastā pār Daugavas līmeni, jo tos pastāvīgi pildīja un vēl tagad pilda re­dzamie un arī neredzamie avoti, kādu muižas apvidū liels daudzums.

Bet zosīm un pīlēm, kas cauru dienu, vardulēnus un pīkstu- ļus tvarstīdamas, plunčojas pa ūdeni, un vistām, kas mūžam kašņājas pa sētmalēm, pieņemt un algot vēl īpašu kopēju — tas bija taču pavisam kas nedzirdēts!

Kādas tad šiem dzīvniekiem kopšanas vajag? Vai tad vistas jāpeldina un jāsukā kā zirgi? Un zosis vai pīles jābaro un jā­slauc kā govis?

Vai tad nedaudzās graudu saujas, ko klētniece katru rītu un vakaru paber vistām un zvirbuļiem, viņa arī turpmāk nevar pabērt kā līdz šim? Un kuros nātru puduros tās pāris olas, ko tā šad un tad aiznes cienmātei, meklējamas un atrodamas, to tak klētniece arī vislabāk zina! Kam tad tur vajadzīgs vēl sevišķs cilvēks?

Un tagad tādam nieka darbam ar paša lielkunga ziņu un piekrišanu grib pieņemt veselu pieaugušu vai pat — pusotra cilvēka!

Tā taču tāda aplamība, kurai prātīgs cilvēks bez kodīgas jautrības nemaz netiek garām.

Arī dārznieka nelielais dēlēns Jancis bija, protams, ne vienu reizi vien par cienmātes savādo iedomu dažu kodīgu piezīmi un prātojumu dzirdējis. Bet viņam pašam — sevišķi par gai­dāmo puscilvēku — bija savas īpašas domas un nodomi, un tāpēc viņš pašos Jurģos diezgan agri no rīta stāvēja kungu mā­jas kalpoņu istabā pie gultas, kur atradās Marčs, — tā sauca ne­pazīstamo puscilvēku, — un prasīja tam:

— Vai tu biji jau pie Liepavota?

Nav atbildes.

— Vai, kāds tu muļķis! Nāc — parādīšu!

— Ā!? — Tā bija pirmā skaņa, kas parādījās starp paplaši atvērtām lūpām un zobiem, zem zilajām, tādām sapņaini zilām Marča acīm.

Viņš sēdēja nelielā, šaurā mātes gultiņā, kājas pār malu nolaidis. Sega bija mazliet saburzīta: laikam puika pirmāk bija vāļājies gultiņā. Kājas stāvēja tagad mierā, nešūpojās vairs uz vienu un otru pusi. Likās, it kā arī viņas ne bez iemesla piedalī­tos svarīgā jautājuma izšķiršanā, ko, pēc plānā un garā deguna spriežot, — deguns pēkšņi bija pilnīgi mierā: no viņa ne­dzirdēja vairs vienmuļīgās, gari stieptās skaņas, kas ceļas, dvašu sevišķā nopietnībā iekšā velkot, ko Marčs aizvien labprāt un bieži darīja, — tātad, pēc deguna spriežot, jautājumu Marčs izšķīra galvā, līdz bezgalībai sajukušā galvā.

Marčam bija gaiši, gandrīz pavisam balti mati. Pasaulē nav vēl izgudrots rīks, kas šajos matos varētu nodibināt pareizu kārtību. Suseklim gan viņi zem mātes rūpīgās rokas paklau­sīja, bet tikai īsu brītiņu. Tad viņi atkal gluži paši no sevis savi­jās un sakrustojās kā saules stari Liepavotā. Tie bija taisni mati, taisni kā ideālā līnija, bet stūrgalvīgi — paši no sevis vien.

— Nu, uzliec cepuri! Iesim!

— A! Cepuri?

Tātad divas skaņas un viens vesels vārds!

Marčs bija piecēlies un raudzījās, kā likās, uzmanīgi istabā apkārt. Tad viņš negaidot metās plaudeniski gultā.

— Bet, Marč! Tu tak neiesi atkal gulēt?

Šobrīd atbildei neatsaucās nekāda saprotama skaņa. No smagās Marča tušanas spriežot, bija jādomā, ka Marčs patie­šām negrib vairs gulēt, bet pašlaik strādā kādu viņa spēkiem nepiemērotu, ļoti grūtu darbu.

— Ir! — atskanēja priecīgi no gultas, un, pirms otrs puisēns paspēja ievaicāties: «Kas ir?» — Marčs jau izvilka, smagi pēdējo reizi notusdams, no aizgultes saburzītu, putekļainu cepurīti un uzbāza galvā.

Viss tas Marčam bija maksājis neaprakstāmi daudz pūļu, jo, kad viņš pēdīgi, uzmanīgi no gultas izrāpies, stāvēja Janča priekšā, lielīgi to uzlūkodams, viņa deguns strādāja kā kalēja plēšas.

Abi puisēni izgāja no meitu istabas lielajā virtuvē, kur stā­vēja divas milzīgas ūdens balvas. Pie jaunākās Marčs palika stāvot.

— Nu nāc tak! — puserrīgi, pusbēdīgi iesaucās Jancis.

— Man gribas dzert, — atskanēja raudulīgi Marča balss.

Viņš pats raudzījās gandrīz izsamisis lielajā ķipī, kas balvā

bija aizpeldējis otrā malā.

Marčs mēģināja, bet nevarēja ar īso rociņu lielo ķipi aiz­sniegt, un, lai gan balva bija gandrīz līdz malām pilna, viņam tomēr neiekrita nekas prātīgāks galvā kā vienīgi noraudzīties dusmīgi ietiepīgā ķipī un raudulīgi ērmotā Jancī.

Un Jancis bija pilnīgi izpelnījies tādu skatienu. Marčam ne­saprotamā ātrumā viņš bija sagrābis tā svārku stērbeli un rāva izslāpušo puiku kā negudrs uz durvju pusi, stingrā pavēlētāja balsī runādams:

— Lai stāv! Sitas — upītes ūdens. Nodzersies avotā: tur daudz labāks ūdens. Nāc nu tak reizi!

Marčs nebija vēl pilnīgi skaidrībā par jautājumu, kā viens ūdens var būt labāks par otru, — kad jau atradās pagalmā.

Puisēni nogriezās pa labi un gāja pa vārtiņiem no kalna lejā uz Daugavas malu.

— Skaties — tā tur balkona priekšā ir bumbernīca, — Jan­cis stāstīja, uz labo pusi rādīdams. — Mans paps saka, ka visā Kurzemē neesot otras tik labas, un Vīgantē arī nav otras tādas. Tikai slikti — bumbierus nevar dabūt: pie loga vienmēr sēž vecā freilene — tā redz. Vakaros viņa pati salasa visus un no rītiem atkal. Traukt nedrīkst. Paps saka, ka tad laužot zarus un par tiem esot vairāk skādes kā par bumbieriem. Bet. ..

— Kas tas paps tāds ir? — Marčs ievaicājās un, atbildi gai­dot, jau priekšlaikus ieplēta muti.

— Paps? — Jancis atkārtoja, noraudzīdamies platām acīm Marčā, kas tik vienkāršas lietas nesaprata.

— Paps? … Paps ir — mans paps! Nu, dārznieks …

— Ā ! …

Un puisēni gāja tālāk.

— Redz, — Jancis atkal uzsāka, — tas tur, zemē ieraktais, ir led'spagrabs, un lielais krūms pagraba priekšā ir rožu krūms.

— Bet viņš jau no mūra, — Marčs iebilda, laikam par pa­grabu domādams.

— Nu jā! Viņā glabā tikai ledu.

— Tā jau dīķī diezgan!

— Bet vasarā? — Jancis lielīgi ievaicājās.

Marčs aizmirsa šoreiz parasto «A!».

Laikam viņš apbrīnoja sava ceļa biedra stingro domu gaitu.

Var arī būt, ka Marčs klusumā šaubījās par jaunā drauga no­lūka krietnumu. Mazākais, viņa skats tā nemierīgi pārlaidās Janča pakausim un mugurai, it kā vaicātu: «Kam tad vasarā ledus?»

Bet Jancim, redzams, bija bezjūtīga mugura. Viņš trieca jau par citu.

— Tur augšā pie slitas [1] tas kuplais, lielais koks. Tu tak re­dzi? — Jancis teica, kad Marčs, vēl aizvien par ledu domādams, skatījās ne uz labo pusi, kur Jancis rādīja, bet tiešām pēdējā acīs. — Tā ir liepa. Tur stāv lielgabali. Lielskungs liek ar viņiem šaut, kad Rīgas kungi brauc pa Daugavu. Viņos — pie tam Jancis domāja par lielgabaliem — paps ieber pa trīs lielām šņabja glāzītēm pulvera. Tad ta rīb! Es turu vienmēr ausis ciet — bail! Kad attaisu, dārd vēl visi krasti. Nezinu, kā tiem Rīgas kungiem laivās nav bail, ka krasti neuzbrūk? Paps gan saka, ka tur nedārdot krasti, bet atbalss . ..