VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Te Jancis apstājās. Viņš nemaz nebija manījis, ka lielu ga­balu iet viens pats.

Marčs stāvēja puskalniņā, uz liepas pusi pagriezies, un do­māja vai nu par stalto koku, vai arī par divi pēdas gariem liel­gabaliem, kurus, lai arī no tāda maza attāluma, tomēr vajadzēja ieraudzīt, bet tas Marčam negribēja nemaz izdoties.

Pašlaik viņš gribēja uzmest vieglajam draugam galīgi šau­bīgu skatienu un doties atpakaļ virtuvē — jau viņš tā pa drus­kai griezās uz Janča pusi, kad negaidīts, stiprs rāviens aiz svārku stērbeles sāka neparasti ātri kustināt Marča kājas.

Viņam gan vēl likās, ka divas citas kājiņas sitas rakstā pret apaļiem celiņa kāpšļiem; bet tad viņš dzirdēja tik jautrus un skaļus smieklus un sāka arī pats smieties.

— Un nu esam pakrastē! — Jancis elsdams iesaucās.

Svārku stērbeli viņš vēl vienmēr turēja rokā, it kā baidītos,

ka tikai Marčs atkal nesāk ilgoties pēc virtuves un mātes gul­tiņas.

Bet Marčs tikai elsoja. No acu spožuma spriežot, mazais skrējiens bija iedevis Marčam jaunu dzīvību ne vien krūtīs, bet arī galvā.

— Kurp tad šitas celiņš aiziet? — viņš piepeši iejautājās, kad abi ceļinieki bija nonākuši līdz vietai, kur no taisnā atda­lījās labajā pusē glīti uzkopts otrs celiņš.

— Tas aiziet gar lustūzi pa Daugavas malu augšup gar brūzi, mūsu dārzu — tad ta tur plūmju! — pār upīti gar apsēm un pirti uz ceļagalu un dzirnavupīti, — Jancis trieca vaļā, nemaz neapdomādams, ka no šāda stāsta Marčam maz labuma: tā do­mas bija aizmetušās «lustūzī».

— Kas tas tāds? — Marčs prasīja.

— Kas — tāds?

— Nu — lustūzis!

— Bet esi tu gan muļķis! Tu nezini, kas lustūzis! Nu paska­ties caur krūmiem! Vai redzi baltos stabus ar apaļo jumtiņu virsū? Gar stabiem soli. Nu, tas ir lustūzis! Kur tad tu dzīvoji līdz šim? — Jancis jautāja visā nopietnībā, jo nekādi nevarēja saprast Marča neapķērību.

— Sarkanmuižā.

— Kur muižas graudnieki dzīvo?

— Nu jā!

— Ko tu tur darīji?

— Es? Nekā — skraidelēju. Vasarā skrēju lieliem puikām ganos līdzi vai arī mātei darbos.

— Un tēvs?

— Tēvs?

— Nu jā! Vai tev tēvs nelika nekā darīt?

— Man nav nemaz tēva.

— A … tad tev tēvs miris, — Jancis bēdīgi noteica. — Vai tev viņa ar žēl?

— 2ēl?… Jā, žēl gan: citiem ir, man nav …

Jancis jau gaidīja asaru strāvu un arī pats sagatavojās kādu nobirdināt; bet piepeši Marča sapņainās acīs atspīdēja nevis asaras, bet tāds kā jautrības un drošības stars, kad turpināja:

— Bet māte teic, ka man tēva pavisam neesot bijis … Citi gan saka — mans tēvs rokot Amerikā zeltu … Gan jau māte labāk zinās.

— Un ziemu tevi gan laikam māte māca ābeci?

— Ābeci? Nē-ē! Es vēl esmu mazs.

— Cik tad tev gadu?

— Es nezinu. Māte teic, ka seši.

— Man septiņi! — Jancis lielīgi noteica, priecādamies, ka viņš vecākais, kam turpmāk kā tādam daudzās lietās būs pirmā roka.

— Es jau lasu bībelstāstus — par ķēniņu Zaulu. Un redz, sitas te arī ir lustūzis, — Jancis pabeidza, rādīdams Marčam ar kreiso roku renesanses stilā celto «lustūzi» ar garu kārti galā.

— Tur uzvelk skaistu karogu, kad lielkungam viesi.

Tā triekdami, puisēni bija nonākuši līdz vietai, kur sākās no- eja pie Liepavota.

Daugavas krasts ap Liepavotu, kā viscaur Vīgantes pusē, stāvs kā siena. Tādēļ, lai varētu nokļūt pie avota, kas atrodas gandrīz paša krasta vidū starp Daugavas viļņiem un augšējo malu, vajadzēja celiņu izrakt, pareizāk — izkalt ieslīpi uz Dau­gavas pusi.

Lai staigāšana būtu drošāka, celiņā bija ietaisīti radžu (kaļķ­akmens) kāpšļi.

Vasarā sausā laikā iešana bija droša. Bet ne tā lietus laikā vai ziemā, kad nodilušie kāpšļi kļuva slideni.

Daugava šādā laikā mirdzināja tik zīmīgi ar spožajiem viļ­ņiem, smējās tik zobgalīgi un kaitavīgi no lejas bailīgiem ļauti­ņiem pretī, ka pat drošākie nogriezās steigšus vai nu pa labi, vai kreisi no celiņa un, it kā nesaprastu Daugavas domu, gāja mudīgi tālāk.

Bet Daugava smējās tad vēl skaļāk, un daža spodra lāsīte izšļakstēja, it kā plaukstām sitot, gandrīz līdz pat Liepavotam un tad, ķā sabijusies par pārgalvīgo lēcienu, ātri un nemanot pazuda viļņos.

Bet gājējs, it kā manītu aiz muguras lai arī tik maziņus zob­gaļus, spēra ātrāk un ātrāk soļus: cilvēki jau nevar zināmas pa­sugas smieklus lāgā panest.

Ļoti nedaudz bija Vīgantē tādu, kas Daugavas jautrību ci- -tādi saprata.

Marčs nekādā ziņā vēl nepiederēja pie tiem.

Mierīgi, pat gluži mierīgi viņš bija sekojis Jancim kādus pie­cus kāpšļus lejup. Tad viņš palika ķā ierakts stāvot un skatījās platām acīm vēl nekad neredzētā ūdens plašumā, kas, viegli šūpodamies, laidās nerimstīgi vienmēr garām — tālāk un tālāk.

Marčam likās, ka viņš pats arī pašlaik, rau, tūliņ, tūliņ lai­dīsies Daugavai līdzi: jau kust kāpšļi, jau ļogās mazās kājiņas, un, tādu pusizmisušu kliedzienu pasprūdījis, Marčs metās kā sviests apkārt un nu tik atpakaļ augšā.

Vēl gan Jancis īstā laikā paspēja sagrābt viņam aiz īsajiem svārciņiem, bet tas neko nelīdzēja: Marčs nometās uz visiem čet­riem un, nerēķinoties ar saviem sešiem mūža gadiem, uzstiepa arī Janci augšā.

— Tik ij nu bija! — Jancis pukojās. — Nu, kur tad tu skrien? Tepat jau pie avota, un viņš skrien atkal augšā! .. .

— Es nevaru tur iet: man galva reibst, — Marčs teica un sabozās.

— Kas tad tev liek skatīties Daugavā? Skaties zemē, un galva nereibs! Pamēģini tik! … — labināja dārznieka dēls.

Bet Marčs, kā likās, bija stingri noņēmies nepadoties ne­kādiem labinājumiem. Ar visu bērna neuzticību Jancī paskatī­jies, viņš jau pacēla kāju, lai soļotu uz mātes gultiņu, kad Jan- cim iešāvās beidzamais līdzeklis prātā.

— Bet tu jau gribēji padzerties avotā!

— Gribēju gan . ..

Un Marča kāja palika mierīgi vecajā vietā.

Bet viņš pats skatījās platām acīm Jancī un brīnījās, kā gan tas tik labi varēja zināt par lielajām slāpēm, kas tiešām acumirklī sāka mocīt nabaga puiku.

Tomēr Marčs palika vēl domīgs stāvot.

Nomanīdams biedra šaubīšanos, Jancis sāka no jauna viņu labināt.

— Ja jau tev galva reibst — saķersimies kopā. Tu ar kreiso, es ar labo pieturēsimies klints sienai. Nu! Pamēģināsim!

Marčs nevarēja ilgāk atturēties pretī. Apdomīgi viņš aplika labo roku Janča ķaklam, un Jancis atkal savu kreiso šķērsām pār Marča muguru viņa plecam. Pie tam Jancis sagrāba tik dūšīgi pēdējā svārkus virs pleca, ka izvilināja Marčam atkal tādu garu, garu nopietna pētītāja skatienu.

Bet tad nu viņi bija jau kāpenēs.

Ceļā neatgadījās nekā sevišķa.

Jancim tikai divas reizes likās, it kā Marčs gribētu atsvabi­nāt kreiso plecu, zināms, lai varētu vaļīgāk iet; bet Jancis, kā likās, neievēroja šādas sava biedra pilnīgi dibinātās tiesības vai arī, ja manīja tās, iztulkoja kā pamudinājumu doties ātrāk lejup, un pēc iķkatras Marča pleca paraustīšanas Jancis meta pārgalvīgu lēcienu no kāpšļa kāpslī un rāva Mārču līdzi.

Pēc kādas pusminūtes abi puisēni stāvēja pie paša Liepavota, tāpat brālīgi saķērušies kā nelielā melnā alkšņa zari un mazās mežābelītes zari.

Abi minētie kociņi auga kreisajā avota malā, dūšīgi ar tieva­jām saknītēm klints šķirtnēs turēdamies. Viņi bija mazliet no­liekušies uz avota pusi un spoguļojās mūžam dzīvajā ūdenī, kas nevienu reizi vien bija sūtījis skaidro vilnīti dzesēt kociņu iztvīkušās saknītes, kad vasaras saule stipri karsēja sausās klintis.