VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Jancis atkal skatās augšup un — gluži pareizi! — tur jau nāk pilna Daugava ledu. Tie augšzemes ledi, kas vēl nav izgājuši.

Jancim acis sāka spīdēt. Viņš jau pārliecies lustūža malai un, gandrīz elpu aizturēdams, skatās, un gaida, kad ledus daudzums sasniegs Liepavotu.

Un te nu viņš arī beidzot klāt, šis baltais, nemierīgais ce­ļotāju pulks. Kas par cīņu, spēkošanos un grūstīšanos nedzīvo ledus gabalu starpā! Liekas, it kā arī viņu starpā būtu ieviesies nežēlīgais maizes naids.

Tur Daugavas vidū viņi iet paklusu čaukstēdami, viens gar otru berzēdamies. Mazā telpa neļauj strauji uzbrukt. Tomēr pa­skaties tikai, cik naigi mazākie lien lielajiem virsū! Uz daža ga­bala sakrājusies pat vesela kaudze, un šis tad nu arī iet, ceļā mazākos gabalus kā skaidiņas ūdenī grūzdams vai arī kā spaļus uz visām pusēm triekdams, kamēr satiek cienīgu pretinieku, kas tad vai nu ar žēlīgu roku atsvabina nabagu no uzbāzīgās nas­tas, vai arī pagrūž pašu zem ūdens, norauš mazos knišļus nost un uzsēžas pats virsū.

Bet īsti te krastmalā — te tikai īstā cīņa un dzīvība!

Paskat, paskat, kāds liels, plats vecis dodas, asāko stūri priekšā pastiepis, taisni mazā Staburaga gludajai pamata klin­tij virsū!

Kraukš! Redz nu! Stūris pagalam — ko gribēji, dabūji! Kas lika ar Staburagu uzsākt cīņu?

Bet vecis vēl nedomā atkāpties.

Kad stūris pagalam, viņš atspiežas ar visu plato krūti pret klinti. Vecis kust, bet klints ne.

Cīņa aprimst mazu brītiņu — laikam pretinieki vēro viens otra spēkus.

Bet kas tad tas? Vecim gan jau kāja paslīdējusi! Pret straumi grieztais gals sāk tam pamazām grimt.

Mazie ledus gabaliņi lien tam kņadēdami cits aiz cita virsū. Grūstās, stumdās, it kā palīdzēt gribēdami, bet nemākuļi ap­grūtina tikai veci darbā, gremdē dziļāk un dziļāk. Vecis jau pavisam greizi sagriezies ūdenī. Te piesteidzas kāds lielāks le­dus gabals un iegrūž veci durteniski atvarā …

— Urā! Lielais dibenā! — gavilē Jancis, cepurīti vicinā­dams.

Bet Staburaga klints stāv lepni, kā jau uzvarētāja, un mierīgi noskatās pretinieka nāvē.

Jancis pamet acis uz lielās liepas pusi kalnā, kur stāv liel­gabali, un tad tālāk pār slaidajām papelēm*, kas aug taisni kā divas milzīgas sveces pie slitas iepretī dārznieka dzīvoklim.

Jancim liekas, ka pēdējie saules stari būtu aizmetušies šo triju koku galotnēs un nu netiek vaļā.

Bet nezin vai tie tikai saules stari? Tie taču balti un skaidri, bet šitie sārti kā kvēlošas ogles.

Tas laikam būs vakara sārtums, kas atlaidies no tālās debess malas apsegt nakts dusā kuplo pakrasti, krastu un Daugavu, bet nu, aizķēries triju milžu galotnēs, netiek vairs lejāk.

Tomēr tā varbūt arī labāk, kad tīrā debess sega neaizsniedz zemi: zeme vēl mitra un irdena, kā jau pavasarī. Varbūt tāpēc pakrastē viss tik kluss, tik silti kluss, jo tur gaisos krāšņais sau­les plīvurs aizsargā leju pret aukstajiem pasaules vējiem.

Jancis skatās un klausās, klausās, gandrīz vai dvašu aizturē­dams. Viņam tiek tā ērmīgi, tā kā bailīgi ap dūšu, lai gan vēl pavisam gaišs.

Un Jancis stāv, joprojām pie staba piespiedies, un nedrīkst kustēties.

Mazā dvēsele jūt, ka šādos vakaros arī zālīšu saknītes un puķu dīglīši uzmanīgi klausās apakš zemesmātes segas, vai ne­dzirdēs aiz kalna briesmīgo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem.

Un Jancis taču nedrīkst traucēt mazos vaņģiniekus šajā sva­rīgā darbā: viņš arī klausās uzmanīgi, it kā palīdzēt gribē­dams, klausās un skatās, un redz, ka drošākie asniņi jau bāž zaļo galviņu ārā, lai pārliecinātos, vai tad tiešām ziemelis ne­nāk šos ar baltajām sniega pikām triekt atpakaļ zemē.

Šādā vakarā arī pumpuriņi nogrūž silto ziemas cepurīti uz vienu ausi, lai kaut ar vienu actiņu paskatītos, no kuras puses tad nāk šī siltā vēsma.

Bet vēsma jau vairs nenāk — viņa jau klāt un glauda un paijā savus mīlulīšus!

Un paskat, paskat, cik nu pārgalvīgs tiek mazais pumpurs: viņš nosper silto cepuri zemē un atpogā plaši savus šauros svārciņus!

Nu, nu, mazo nebēdni, kad tikai nav par agru!

Bet tur bērza slaikajā zara galā sariešas spožs piliens. Tā nevainīgā prieka asara: dabas mīlestības dvaša aizsniegusi arī bērza sirdi. Sirmais koks notrīc lēnām, un pilīte nokrīt zemē.

Bet Jancis pēdējo nemaz neredz: viņš skatās jau atkal ledus pilnajā Daugavā.

Top arvien tumšāks, un ledus gabalu cīņu vairs nevar tik gaiši saredzēt. Bet Jancis stāv vēl, tāpat pie staba piespiedies.

Celiņā aiz krūmiem pazib kaut kas balts.

Iznāk daiļa jaunava ar krūzi rokā un dodas veikla un viegla kā irbīte uz Liepavotu.

Jancis viņu neredz, bet jaunava gan pamanījusi puisēnu.

— Vai tu tur, Janci? — atskan skaidra, mīlīga balss.

— Jā! — pusgavilēdams atsaucas puika, un — viens divi! — viņš jau jaunavai klāt un, apķēris to ap viduci, pieglaužas tai vēf mīļāk nekā mātei.

— Ko tu tik vēlu te dari? — jaunava prasa.

— Gaidīju tevi!

— Kāds tu palaidnis! Varbūt mamma meklē?

— Nu, nemeklē vis … — Jancis atbild domīgi, tā pusbailīgi, puspriecīgi, it kā piedošanu lūgdams, māsai acīs skatīdamies^ — Es jau ar tikko gribēju iet. . .

Puisēns palaida Loti vaļā — tā sauca viņa māsu, kas kal­poja lielmātei par rokasmeitu un nu kā ik vakaru nāca savai kundzei garšīgo Liepavota ūdeni nest.

Jancis palaida māsu vaļā un taisījās jau iet. Viņš bija tagad pavisam bēdīgs. Bet Lote izvilka no kabatas lielu, brangu riekstu.

— Se! Tas par gaidīšanu. Bet nu ej mājās!

— Paldies! Iesim reizē. Dod man krūzi — pagaidi šife pat: es uznesīšu!

— Ej — bet ka nepakrīti un nēsāsit krūzi! — Lote nosauca brālim pakaļ, kad tas teciņiem dodas pa kāpšļiem lejā.

— Nebēdā nekā: neesmu vēl nekad kritis!

Un Jancis jau pie avota.

Izskalojis krūzi un pielaidis līdz malām pilnu, viņš maz acu­mirkļos stāv atkal māsai blakus.

Abi sāk lēnām iet māiup.

— Ko dara Marčs? — Jancis prasa.

— Jau guļ!

— Tā? Tik agri? Viņš tāds bailīgs, — Jancis piemetināja pus- prasīdams.

— Gan jau tiks drošāks, kad iepazīsieties. Viņš tāds paklau­sīgs un lāga puika, — Lote slavē Mārču.

— Vai zini ko? — brālis ievaicājās. — Es šodien iemācījos jaunu dziesmu no Pētera.

— Vai skaista?

— Klausies — es izdziedāšu. — Un Jancis iesāka ar savu brīnum skaidro un skaļo bērna balsīti:

«Putniņš būt vēlējos Un vieglos spārniņos — Pie tevis kļūt;

Bet labam bērniņam, Bet labam bērniņam Skolā būs būt.»

— Pie tevis, t. i., pie mammas, — Jancis paskaidroja tekstu. — Es māku arī otru balsi — tev jāiemācās pirmā, tad dziedā­sim divbalsīgi.

— Labi, labi! Dziesmiņa jau dikti skaista. Bet tagad man nav vaļas. Atnāc rīt, kad gludināšu lielkundzes veļu, tad dziedāsim. Bet nu ej mājā — mamma nobēdāsies!

Abi bija nonākuši līdz mūra vārtiņiem. Jancis pateica māsai «arlabvakar» un teciņiem vien aizlaidās pa dārzu savās mājās.

— Mam, man gribas ēst… — bija pirmais, ko māte iz­dzirda no tikko pārnākušā dēla.

— Nu, kur tad nu biji, dēls, tik vēlu? — māte stingri uz­prasīja.

— Biju pie Marča — parādīju tam pakrasti un Liepavotu, tad uznesu Lotei ūdeni, un, mam, man gribas ēst…

— Pie kāda Marča?