VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Bet mazliet lejāk avota labajā pusē celiņam tieši pretī stā­vēja stingri un taisni vecais alksnis. Viņš raudzījās tā iešķībi avotā, it kā teiktu: «Par to mitruma mazumu, ko tu man grūtās dienās piešķir, es tevi sargāju no Vidzemes aukstajiem vējiem.»

Marčam nebija vēl nekāda iemesla piekrist ne jaunā, ne vecā alkšņa domām. Tādēļ viņš arī raudzījās tik bezpartejiski platajā ūdens strīpā, kas nemitīgi plūda no klints šķirtnes, slaidā līkumā metās pēdas divi lejāk guļošā tādā pašā līdzenā klintī.

No turienes lielā strāva sadalījās simtiem mazās stīdziņās, kas kā pelītes ložņāja starp lielajiem klinšu gabaliem. Mazajiem viņas lēca bezbēdīgi pāri, brīžam spožas dzirkstelītes augstu mētādamas. Tās bija gaisa bučiņas, ķo Liepavots sūtīja saulei, kas katru rītu savus pirmos sārtos starus spodrināja viņa tīrajā vēsumā, atstādama avotam un viņa viļņiem savus debesu vizu­ļus, visai dienai ko rotāties.

Marčs vēl arvien skatījās bezpartejiski. Bet tad piepeši vi­ņam likās, it kā būtu pamanījis avotā kaut ko skaisti pazibam.

— Vai tas vienādi tā? — viņš prasīja.

— Kas — vienādi?

Par nelaimi, Marčam jau bija aizmirsies, ko īsti gribēja uz­zināt. Jautājumu papildinādams, viņš ieprasījās pavisam citu.

Tas arī pašam Marčam likās tik ērmoti, ka viņš nogrima atkal savā pirmējā bezpartejībā un nemaz nedzirdēja, ko Jancis trieca.

— Vai avotā ūdens vienādi tā tek? — bija Marča paša apbrī­notais teikums.

— Nu, zināms! — Dien' un nākt', ziem' un vasar', — Jancis paskaidroja, — viņš tek bez mitēšanās. Tikai vasar' ūdens auksts kā ledus, bet ziem' — silts. Daugava aizsalst, bet avots ne. Paps saka, tas nāk no tā, ka avots tekot dziļi, dziļi no zemes apakšas, no kāda liela, liela ezera. Tam ūdens nekad netrūkst. Dažos avotos atrodot lielas līdakas, bet šitai ne-ē: te šķirtne par mazu — līdakas no ezera nevar tikt šurp . . .

Nezin cik ilgi vēl nebūtu runājis, ja Marčs, uzgājis savas pirmītējās domas, nepārtrauktu viņu, jautri iesaukdamies.

— Rau, rau — kas tur tā spīd?

— Nu, varavīksne .. . saule.

— Vai tad saule — varavīksne?

— Zināms! Kad saule iespīd ūdens pilēs, iznāk vara­vīksne, — Jancis prātoja, gan jau papus vārdus atkārtodams, lai gan pašu tēvu šoreiz atstāja neminējis.

Šādas domas bija tīrā pārgudrība Marča acīs. Viņš atsvabi­nājās lēnām no Janča rokām un uzskatīja to mazu brītiņu tik nicīgi kā cilvēku, ar kuru nav vērts nemaz prātīgu vārdu runāt.

Tad Marčs piegāja avotam gluži klāt un, vienu kāju paspēris, noliecās, lai varētu padzerties.

Pirmo Marča malku var nosaukt par pilnīgi neizdevīgu.

Vai nu avota straujums, vai Marča paša lielās slāpes, vai arī cits kāds nezināms cēlonis bija vainīgs, bet aukstais ūdens, pirmoreiz ar Mārču sasveicinoties, noklīda nepareizā ceļā.

Var jau arī būt, ka viņš gribēja mazliet nospodrināt Marča acis un padarīt tās drusciņ jautrākas, dzīvākas.

Bet, lai būtu kā būdams, pēc pirmā malka iznāca liela šķau­dīšanās, sprauslāšana, kāsēšana un vēl dažādas skaņas, no ku­rām nevarēja lāgā izprast, vai Marčs grib kaut ko teikt mierīgā vai jautrā garā. Tikai pamazām skaņas kļuva vienkāršākas un lēnākas.

Beidzot jautrais Jancis izdzirda errīgus, pusaizsmakušā balsī teiktus vārdus:

— Ūdens pavisam nav lāgs!

Tas bija Jancim skaidrs izsmiekls.

Viņš palika pēkšņi no smiešanās gluži mierā, pieņēma ap­vainotas jaunkundzes izskatu un, stingri Marčā skatīdamies, teica:

— E — ku nu! Ko nu tu zini! Rīgas krustmātei no viņa tika acis veselas; un pats lielskungs sūta katru rītu Loti ar pudeli pēc šitā ūdens un dzer ik rītus pa glāzei … šim ūdens nav lāgs!

Jancis pagriezās sāņus, >t kā promiešanai. Taisni šajā brīdī Marčs nošķaudījās beidzamo reizi, pie kam tāda liela un spoža asara iekrita avotā.

Laikam Marčs nožēloja, ka bija par daudz stingri apspriedis ūdeni, ko pat lielskungs tik ļoti cienīja. Tomēr viņš paskatījās vēl tā neticīgi Jancī.

Bet tad tūliņ noslaucīja ar īkšķi acis, ar svārku piedurkni — mutes apvidu un noliecās steigšus pie ūdens ņemt otru malku.

Jau Marčs izstiepa lūpas, jau aizturēja elpu, lai nevaldāmo ūdeni iedabūtu pareizā ceļā, jau Marčs manīja patīkamu vēsumu tik tuvu, ka pat lūpas sāka kutēt, kad piepeši kaut kas no- plunkšēja avotā.

Jancis sāka skaļi smieties.

Marčam aizmirsās acumirklī visas slāpes. Viņš nevarēja no­ciesties nepaskatījies — kas tur īsti ko smieties?

Marčs pacēla galvu.

Avotā ķepurojās visiem spēkiem un locekļiem kāds kukainis, kas, kā rādījās, arī gribēja pret straumi peldēt.

Diemžēl avota un kukaiņa spēki bija vienādi, un tāpēc no lielās ķepurošanās nekas neiznāca.

Marčs stāvēja mazu brītiņu klusu, it kā pārdomātu, vai par redzamo smieties vai ne.

Viņš paspēja tikai pasmīnēt, jo kukainis tam likās pēkšņi visai labi pazīstams.

— Vuij! Tā jau varde! — Marčs iesaucās.

— Vai tad tev no vardes bail?

Marčs padomāja mazliet.

— Nav vis! — viņš priecīgi teica un tad, it kā savu drošību pierādīdams, izplēta labās rokas pirkstus un norausa vardi pa līdzeno radzi zemē.

Varde nokrita augšpēdus, bet, tikusi seklākā ūdenī, ātri no­stājās uz visiem četriem, paskatījās platām acīm Marčā un tad gariem lēcieniem pazuda lielāko akmeņu starpā.

Marčs noliecās trešoreiz un dzēra pilniem, garšīgiem mal­kiem brīnišķīgo ūdeni, kāds tikai Liepavotā atrodams.

Varēja redzēt, viņš bija stingri noņēmies nelikties šoreiz ne no kādiem kukaiņiem darbā kavēties, lai tie stāstītu pat tādas lietas kā Jancis tajā brīdī.

— Nezin, kur citas vardes paliek pa ziemu? Gan jau laikam nosalst. Bet te ap avotu, tur lejāk gruvešos viņas dzīvas. Lielās salien vai nu zem akmeņiem, vai arī akmeņu starpā, mazās ieru­šinās gruvešos un tup avota ūdenī gluži mierīgi. Viņām laikam tur diezgan silti. Līdzko pieduras, tās lec projām; bet Ješka māk viņas drīz noķert. Cik nu tāli mazs vardulēns aizlēks! Ješ- ķis mauc viņas āķos, jo citu kumosu zivīm ziemu nevar dabūt. Zeme sasalusi — sliekas nevar izrakt. Bet zivis kožas arī pie vardulēniem. Reiz pat līdaka bija pieķērusies.

Marčs bija jau sen padzēries, noslaucījis mufi, zināms, pie­durknē, nostājies Janča priekšā un nu pārtrauca to gluži mierīgā balsī:

— Ūdens ir gan labs; tikai zobi nosala. E!

Vairāk Marčs nerunāja. Viņš laikam jau zināja, ka biedrs sa­prot arī acu valodu. Tāpēc viņš raudzījās tikai Jancim acīs un neteica nekā.

Un tiešām, no Marča acīm atspīdēja ja ne dzīvi, tomēr diez­gan saprotami neizsakāmas ilgošanās stari, ko varētu ietvert šā­dos vārdos: «Ak, ko nu pļāpā! Iesim labāk mājās! …»

Bet Jancis vai nu aiz paviršības, vai arī gluži ar nolūku ne­likās par drauga ilgošanos nekā zinis.

Sparīgi viņš pacēla roku un, taisni pār Daugavu rādīdams, teica:

— Lūk, tās mājas sauc par Lazdām — tur dzīvo vecais Lazdas tēvs. Viņš liels laivinieks. Skaties — viņā pusē lejā pašā ūdens malā — tu tak redzi gareno melnumu? — tā viņa laiva, un drusku augstāk — tā lielā laiva. Viņš izvilcis tās tagad no ūdens, lai ledi neaiznes; bet vasarā viņas stāv ūdenī. Ar ma­zāko Lazdas tēvs ceļ cilvēkus pāri un pelnās, jo te nevienam citam nav laivas; ar lielāko ceļ tirgus dienās lopus.