VALDIS ARTAVS: SPRAUDĪTE

VALDIS ARTAVS

SPRAUDĪTE

VALDIS ARTAVS

= spraudīte =

RIGA «LIESMA> 1981

Uģa Mežavilka noformējums

un draudzīgi šarži

Mums dzejnieku nekad nav trūcis.

Jau Veidenbaums ir kādreiz rūcis,

Ka lasot žāvas nāk pēc traka.

Bet toreiz dzeja bija švaka,

Un Veidenbaums pat nesapņoja,

Ka reiz mums Rūja būs un Roja,

Ka Juris Helds ar Rokpeļņ Janci

Mums rādīs ekscentrisku danci.

Vairs, dzeju lasot, nenāk snaudiens.

Nāk toties dažam labam raudiens,

Kad jāuzmin, ko dzejnieks paudis.

Bet lai nu raud šie muļķa ļaudis!

Kas gudrs, zin, ka klusēt klājas,

Ja karalim nav bikšu kājās.

Ar kritiku mums viss uz goda.

Kā mīļa māte viņa soda:

Pēc katras rīkstes buča salda.

Kas mīl, tas savas dusmas valda!

Lūk, šādā atmosfērā jaukā

Nāk mūsu parodijas laukā

Ar vienu mērķi, vienu domu:

Nevienam nesamaitāt omu.

Dienvidpērle, Krimas krasts,

Viss šeit rādās neparasts.

Ar kizilkoka spieķi rokā

Kāpj Marianna mākoņos.

Tā ir Bella, tā ir Bella,

Jaunās dzejas dižais zieds.

Netik man vairs čahohbili —

Acis asara nav tāļa —

Sāļa Melnā jūra, sāļa.

Andrejs Balodis

(No krājuma «Araukārija»)

«Ak tu, Krima, ak tu, Krima,

Melnās jūras melnais krasts …»

Sirds pagalam, māga slima, —

Viss te ir tik neparasts!

Pludmale kā cepešpanna,

Tveice prātu dullina;

Mākoņos stāv Marianna,

Lejā — Ahmaduļina.

Rāpjos kraujā — kurpes pajūk,

Laižos lejā — bikses jūk.

Te pats velns var salauzt kāju!

Ērkšķi dur, un ieži brūk …

Sūrst no spieķa mana delna,

Marianna projām brien,

Un kā kaza aizlec Bella.

Atkal kūkoju es viens.

Kaut jel iedotu kāds pienu!

Nu par ko man šitāds sods?

Cahohbili katru dienu

Bezdievīgi piparots.

Grib man iekšas izsvilināt

Dienvidnieki — sātani!

Apnikuši man, vai zināt,

Jūsu lauri, platāni.

Cik var turēt tādu sauli?

Kaut jel nāktu mākonis!

Grab kā oļi mani kauli,

Dzejā nesanākonis.

Ja vēl dzīvs līdz mājām tikšu,

Saukšu: — Jēzus Marija!

Pilna soma cauru bikšu,

Rokā «Araukārija».

Kad sajūk prāts — tu visu nakti runā.

… Tāds plašums aug, ka gribas kliegt,

Un tu tā kliedz, ka mežu tāles lokās.

Un kāds pie tevis nāk

Tev tumšas dzērveņogas sniegt.

Tad atjūk prāts.

Milda Losberga («Dzērveņogas»)

Lai gudrinieki neticīgi smejas,

No pieredzes mans secinājums tāds:

Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas

Var pēkšņi jukt un neatjukt vairs prāts.

Es iesaku tev, draugs, ja prātiņš ļogās,

Ja galviņā tā palicis ir maz,

Kā zāles lietot tumšās dzērveņogas.

(Ar gaišajām nav panākams nekas.)

Sī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,

Ed dzērvenes, un precīzi no rīta

Būs prātiņš mājās. Vari ticēt man!

Nāves zieds zied Javā, vulkāna virsotnē,

neilgi pirms izvirduma.

Paisums un bēgums notiek tāpēc,

ka kustīgās okeāna un jūras ūdensmasas

pievelk Mēness.

Salaria via (Sāls ceļš) ir viens no

visvecākajiem romiešu ceļiem.

Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst

ar drudzi.

Dagnija Dreika

(No krājuma «Mēnessērdzība» )

Pārlasīju grāmatiņas savas.

Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!

Ziediņš plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,

Akmeņi sāk birt kā franču bulkas.

Francija, bez šaubām, man ir tuva.

Balzaks Onorē tur slavu guva.

Austrijā bij slavens Kafka Francis,

Menuets ir nepārspējams dancis!

Paisums seko bēgumam uz pēdām.

Mazarīni pietempās no bēdām,

Teātrim kaut kādu bumbu sēja;

Vēzelers tai laikā zvanus lēja.

Vai tad jums nav zināmi tie abi?

Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!

Romā, gurķi jāskābē kad bija,

Nāca sāls pa Salaria via.

Dokumentus pētot, nevis teiku,

Uzgāju es seru Frensi Dreiku.

Vai no algas iekrāsi ko taupot?

Sers uz jūras piepelnījās laupot.

Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā.

Kā nekā viņš bija mans opapā.

Dreika līcī vēji viļņus vanda …

Sarabanda nav nekāda banda.

Tā ir tāda deja spāņu mēlē.

Bilbokets nav sunītis, bet spēle.

Kad es beigšu kādu jaunu skolu,

Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

šajā mežā vilks man jāsatiek.

Es par vilku sapņoju ikbrīd.

… Vilks nāks preti stalts,

Kam spoži acis gail.

Tāds ja mani apēd, nebūs bail.

Zinu, tik uz mani acis spidēs viņam,

Neēdis viņš manu vecmāmiņu.

Rūta Venta

(No krājuma «Slāņojums»)

Galvā sārta micīte,

Bizē sārta lenta …

Es no vilka nebaidos,

Esmu Rūta Venta.

Kur tu esi, pelēci?

Es tev pretī eju!

Palasīsim divatā

Manu jauno dzeju.

Būs it labi kopā mums,

Tev tak manis trūka!

Man ir līdzi «Slāņojums».

(Krājumiņš kā kūka!)

Kādēļ vecmāmiņu ēst,

Ja šis tas ir svaigāks?

Ne jau katra dzejniece

Mežā viena staigā.

Tu man sapņos rādījies.

Sārti deg man vaigi…

Kādēļ acis nekvēlo

Tev uz mani baigi?

Saki, — ko tu žāvājies?

Vai tu snaudā slīgi?

Vilki tagad kļuvuši

Pārāk izvēlīgi.

(No kādas dziednīcas pacientu

literārā žurnāla)

Pēc hlora ož un skābiem kāpostiem,

skumst Maharadža, ziloņus tam atņēma,

bet viens ir noglabāts zem gultas

(sāksies valodas), raud Bonaparts

par sakāvi pie Vaterlo (jel klusē, nelga,

sāksies valodas!), kāds lasa Uldi Bērziņu,

verd speltē pods, brauc ratos tēvs,

tārps rokā nedodas, krīt lāse Daugavā,

kliedz sanitāri, ka uz grīdas nedrīkst!

mēs kāpjam ābelē un lecam baseinā,

tur ūdens nav (būs atkal valodas)

un ābelē ir tāds, kas piespiež novērst

acis, plok rāva, lēni ceļas apakš zemes

kalns, tam pretī puns, tad atnāk ārsts,

guldz mīlestība kaklā, cienī dzeju un

personīgi pazīst visus tos, kas dīdzē

dzīvi un drukā jaunos, zvēriem htoniskiem

par spīti, viņš mierina, ka būšot ziloņi

un uzvara pie Vaterlo, un jaunas dzejas,

bet purvi gruzd un leviatāns grozās miegā,

to nokaut nevaid šķēpa un tādēļ visiem

jāiet gulēt (un paliek kluss —

ko gaidi, valoda?)

Mēs — Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie

pie galdiem pārkrautiem,

pie galdiem viesmīlīgiem …

… kāds manu sievu pēkšņi uzrunā

man svētākajā vārdā — Latvija.

Jānis Peters

(«Pie Gruzijas metālkalējiem»)

Kāds manai sievai roku apvija

Un čukstēja tai maigi: — Latvija! —

Es viņa sievai teicu: — Gruzija! —

Kad viņa manu bārdu gumzīja.

Cik daudz var gūt no tādas draudzības

Bez greizsirdības un bez skaudības.

Melnajāi jūriņā

Viļņi baltiem ziediem zied.

Kad bāliņi sasatika,

Melns ar baltu saderēja.

Ja tu dzertu cinandali,