VALDIS ARTAVS - SPRAUDĪTE

Ja tu ēstu tabakcāli,

Nobaudītu čahohbili,

Tad tu sauktu: — Johambili!

Es iesākos tik sen,

… kad vilka bērns bija mans brālis,

kad asfalta četrstūri iežogotā liepiņa

teicās esam mana māsa.

Viņi visi ir aizgājuši katrs par sevi.

Aiz zooloģiskām restēm zooloģiskā dārzā

vilcēns skatās man garām …

Pēteris Zirnītis

(No krājuma «Noktirne un gaiļa dziesma»)

Nevajag bēdāt, Pēter!

Nebrīvē vilki sēri.

Lai viņi lūr tev garām, —

Ir arī citi zvēri.

Staigā pa zoodārzu

Pegazam tuvais rada.

Visiem viņš māj ar ausīm,

Bērnus kad apkārt vadā.

Kūleņo, lec un smejas

Brāļi ar astēm garām.

Ieskaties viņu sejās,

Nepaej būrim garām!

Redzēsi kā pa sapņiem:

Pagātne allaž blakām.

Sveicienus laipni atņem,

Ieklausies, ko tie saka.

Vistai kad garām gāji,

Dzirdēju pats es pirmīt,

Kā viņa teica cāļiem:

— Tas ir tas dzejnieks Zirnīts!

Un, ja būs reibums acis,

Nenesis kājas tāli,

Liepiņa laipni sacīs:

— Turies pie manis, brāli!

To zemi, kurā aug

mans galvenais kāposts …

… to zemi es nēsāju sevi…

Tāpēc, ja es sevī nošauju

galveno trako suni,

es publiski nošauju

savu nemācēšanu

tam palīdzēt.

Manas galvenās zemes lopkautuvēs

kauj galvenās ālavas,

bet valsts svētki ir

katra galvenā teliņa dzimšana …

Ojārs Vācietis («Tā zeme»)

Kad dzejā man parastie kāposti

Ar galvenajiem sāk jaukties,

Es jūtu, ka jādara galvenais,

Ja gribu par drosmīgu saukties.

Es galveno suni nošauju

Un patriecu negalvenos.

Tad, satvēris galveno tuteni,

Pēc galvenās āiavas dzenos.

Bet teļi, kas dzimšanas dienu svin,

Izbailēs mauro kā dulli,

Jo domā, ka gribu es noslaktēt

Galveno liellopu — bulli.

Nu, bullim gan ceļu es griezīšu,

Nav joks ar šo ragaino brāli.

Bet citiem ar kāpostu bliezīšu,

Ar galveno rutku vai kāli.

Savu mīlestību piekaru

pie griestiem lampas vietā —

ar kājām gaisā un ar galvu uz leju.

… Pēc tam savu mīlestību, sprigu

un spraigu, nolieku ar kājām uz zemi.

Mīlestība kļūst līdzīga cilvēkam —

mīņājas un griņājas, un klusē.

Gaidu, gaidu. Mīļu vārdu nesagaidu.

Un tad es jūtu — nav jēgas.

Uga Rismane

Mana mīlestība spīva,

Spriga, spraiga, īdzīga.

Reizēm drusku detektīva,

Manai dzejai līdzīga.

Bāžu maisā, karu gaisā

Un ar koku piedauzu.

Mīlestība neatraisās,

Nesaka ne «bē», ne «mū».

Ienāk kaimiņš, dusmas valdot

(Mietpilsonis, vecis baiss).

Ko es mājā malku skaldot?

Kādēļ man pie griestiem maiss?

— Ja jūs spēj tas interesēt,

Jūs to maisu pataustiet!

Mācos mīlestību dresēt. —

Vecim tūdaļ mute ciet.

Es jau neesmu no vājām,

Pietiks spēka cīnīties …

Gan jau vēl uz pakaļkājām

Mana mīlestība ies!

… Ar acīm saprotošām tevi ielūkošos

Un, ja tu jausi, tevi dziļāk došos.

… Tev jājūt mani zobi

Un tas, ka tu man garšo.

Ziedonis Purvs

(No krājuma «Ja tu uzticētos»)

Esmu jau bijis sevī,

Tur ir tik ļoti šauri.

Atļauj man ieiet tevī,

Atļauj tev iziet cauri.

Tevi es allaž tiekšos,

Vai nu tu liedz, vai neliedz.

Neslēdzies ciet no iekšas,

Atslēgu priekšā neliec.

Tu man tik ļoti garšo!

Izkošļāt, izjust, lobīt…

Dievs, kāda salda smarža!

Kur mani liekie zobi?

Pie Baltijas jūras

Daudz valodu skan,

Uz Baltijas krasta

Ir šūpulis man.

Kur māte un bangas

Vel vakaros dzied.

Kur ilgas

No tālumiem svied.

Gunārs Selga

Pie Baltijas jūras

Kas pagadās skan …

Te sacerēt dziesmu

Nav problēma man.

Dzied māte un bangas,

Es arī te dzied,

Vienalga, vai ilgas

Kāds sviež man vai svied.

Es saku sev:

— Nedomā ilgi, bet spied!

Tad komponists atnāk

Un prātīgi sak:

— Es piegudros meldiņ,

Un nebūs tik trak.

Jo nav tādu vārdu,

Kas dziesmai par švak. —

Tā prece no rokas

It labi mums iet.

Vai bangas, vai stangas —

It visu grābj ciet.

Un ūdens mums netrūkst.

Var mierīgi liet!

Dubultos,

Rakstnieku daiļrades namā,

nodzīvoju

no 10. 12. 71. līdz 27. 2. 72.

pavisam 79 dienas,

kurās iekrita:

28 darba dienas,

51 svinamā diena

(pēc mana kalendāra),

4 vārda dienas —

Zingas, Taņas, Laimas, Nataljas.

Kravāju mantas

bez steigas.

Beigas.

… Sākos

Anatols Imermanis

(«Atvadas no jūras»)

Spiežu ar celi kofera vāku

Un pārdomāt sāku

Paveikto darbu — fizisko, garīgo,

Visu svarīgo.

Zinga, Natalja, Laima, Taņa …

Gaitenī soļu paklusā skaņa,

Madaru smarža mīļotos matos.

Melnos? Pelēkos? Dzeltenos?

Brunčus šauros un platos …

Kāda tur kādam daļa?

Tavās acīs es peldējos

Tā kā jūrā, Natalja!

Un, lai gan turējos garā,

Stipri nokritos svarā.

79 dienas bez mitas

Pie vienas, pie otras,

Pie trešās, pie ceturtās

(Neskaitot citas).

Kā te lai pieņemas miesās?

Bet kas mani tiesās

Par to, ka daiļrades namā

Pa trepēm un gaiteņiem skrēju

Un radīju, cik vien spēju?

28 dienas rāvos!

Bet 51 — domājat,

Atpūtai ļāvos?

Tieši šīs bija vētrainas,

Trakas kā jūra…

(Krustos lauza un bieži

Zem lāpstiņām dūra.)

Bet dzejolis radās

Ar pēdējo vārdu «Sākos».

Kā tas te iekļuvis

Liesajos dzejas vākos?

Droši vien toreiz

No Zinas pie Ņinas steidzos,

Jo, godīgi sakot,

Es nevis sākos, bet beidzos!

«Strāvas vāpe»

«Uguns vāpe»

«rSpirāles vāpe»

Spraiguma vāpe»

«Liela nobrieduma vāpe»

… Kur ir tavs pods?

Velta Kaltiņa

(No krājuma «Sarkanmāla vāpe»)

Kad manā daiļradē bij cauri

Ar ziloņiem, kas pūta tauri,

Es sāku lolot mērķus tālus

Un intensīvi mīcīt mālus.

Kas manu dzeju baudīs pliku?

Bet, ja tai piespert keramiku,

Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.

Un tā es sāku veidot vāpi.

Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā.

(Pusdzīvā un pavisam stīvā.)

Te — vāpe spirālē un lokos.

(Kā visi — es ar formu mokos.)

Ir vāpe — strāva, vāpe — uguns.

(Nereti pagadās pat čuguns.)

Top vāpe — spraigums, vāpe — maigums.

(Jo kam tad šodien ir tas svaigums?)

Var vāpe briedums būt un tūkums.

(Un reizēm arī mēra trūkums.)

Var vāpe degums būt un svilums

(Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!),

Bet, kritiķis ja dīks kā ods,

Es jautāšu: — Kur ir tavs pods?

Hā, neņems vis ar roku pliku

Ne Kaltiņu, ne keramiku!

Tik daudz ūdens ir manās vēnās,

ka varu