VALDIS ARTAVS: SPRAUDĪTE

noņemt un nolikt uz zemes roku,

un no tās izplūdis upe lēnām …

Divi koki

iet gar ceja malu,

un tur, kur viņi krustosies viens otrā, —

būs vakars.

Atstājiet mani un neaprociet,

lai redzu, kāda debess pār mani…

Leons Briedis

(No krājuma «Laiks mest ēnu»)

Apkārt kopiņas, krāšņi ziedi…

Nedod dievs tādu bēdīgu faktu:

Uziet cilvēki Leonu Briedi

Kapos atstātu, neapraktul

Guļ viņš tādā sapņainā pozā,

It kā vērodams debess tāli…

Tā ir dzeja un nevis proza.

Tiešām izskatās oriģināli!

Visi izbrīnā līķi pēta:

Kaut kas pietrūkst pie viena sāna.

Viena roka jau noskrūvēta,

Ūdens burbuļo kā no krāna.

Vai nu dzejniekos ūdens trūcis!

Šis it sevišķi pludo, rakars.

Ej nu sazini, ko viņš sūcis?

Koki nākuši, — pēkšņi vakars.

Divas versijas nāves ziņā,

Kā viņš nokļuvis mūžības lokā:

Pirmā — koks ir ieskrējis viņā,

Otrā — pats viņš ieskrējis kokā.

… Zirga spēku piejūrēta,

Ganu dūkanbēri.

… Cilvēks sūkdams

Labsajūtu pārdzīvo.

… Rit Vecrīgas dzīslās kapļi,

Akmens kalti un kara cirvji.

… Nams valstījās pa ietvi lampu drudzi,

Bars skatlogu un afišstabu spiedza.

… — Dzer, dzer, māsiņ,

Dzer!

Ināra Roja

(No krājuma «Gravitācija»)

— Piejūrējos, piejāvos,

Aši spalvu tvēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Cilvēks slīkdams prieku jūt,

Nav ne grama sēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Rīgas dzīslās kapļi skrej,

Klāt vēl cirvjus spēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Nami valstās, stabi spiedz,

Logi zviedz, es zvēru!

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Radīs «Gravitācija»

Dzejā jaunu ēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

Man patīk rakstīt uz ielas ar krītu

Vismistiskākās un baigākās zīmes —

Braucēji baidās.

Tais zīmēs jau kaut kāds saturs ir iekšā.,

Vien neziņa tā kā aizkars priekšā,

… Baidās. Braucēji baidās.

Egils Plaudis («Baidās»)

Šoferi ir piesardzīgi jaudis:

Brauc pa ielu, skatās — Egils Plaudis

Raksta kaut ko četrrāpus ar krītu.

Droši vien lai viņus nobaidītu!

Tā jau zīmju pilnas malu malas,

Strīpu strīpām visur asfalts dalās.

Lūri nu, lai tevi «nenojūgtu»!

Vai tad vēl mums kādas zīmes trūktu?

Varbūt tiem, kas braucot lieto šņabi,

Krusti rādīs — «Kapsēta pa labi!»?

(Protams, ja pa kreisi, tad pa kreisi.)

Desmitnieks ar bultu — «Kreisie reisi»!

Rūtiņas — vai tās kā zemteksts dzejā

Nozīmētu — «Neņem tīklu zvejā!»?

«Bikses» malu medniekam var draudēt:

«Nešauj buku, vari bikses zaudēt!»

Katrā zīmē, protams, ir kāds saturs.

Slikti, ja to noslēpumā patur.

Tādēļ ari braucot baidās ļaudis:

Kā lai zin, ko sazīmējis Plaudis?

Ja ar skaitļiem iela aprakstīta,

Varbūt pats viņš ierāvis uz krīta,

Sak, lai rāda visiem balts uz melna,

Ko viens dzejnieks notērē un pelna!

— Rokas augša! — viņš sauca.

Es teicu, lai neuzplijas …

Viņš metās pie plaukta —

Jeseņinu nolaupīja.

(No Pētera Jurciņa dzejoļa «Laupītājs»)

Viņš metās pie plaukta,

Kur novietots bija

Daudz grāmatu skaistu

(Ne zaftes burciņu).

Un, redz, kas par zelli!

Jeseņinu nolaupīja,

Bet nez kāpēc neņēma

Pēteri Jurciņu?

Sis gadījums apstākļus

Noskaidrot prasa:

Vai Jurciņam vietas

Tam pietrūka ķešā?

Nē, minētais laupītājs

Krieviski lasa

Un latviešu klasika

Viņam ir sveša.

… Neizjauciet mani!

Es neesmu atkal saliekams.

Vērtējiet mani kā mani.

Laimonis Kamara

Atzīšanās, biedri, svarīgs faktors,

Tādēļ gribu brīdinoši saukt:

Kamara ir cilvēks, nevis traktors,

Lūdzu to pa daļām neizjaukt!

Izjaukt allaž vieglāk nekā salikt.

Jautājums: vai viņš kā agrāk rūks?

Var jau būt, ka daļas pāri paliks.

Bet ko tad, ja kādas skrūves trūks?

Laika gaita, laika gaita

Tā kā milzu upe plūst..

… Kas gan Limbaži bez Lielezera!

… Toreiz peldkostīmus

tur neviens vēl nepazina …

…. — Dzejnieki Dzejnieki

Kur jūs esat? —

… Dzejnieks?

Kas par vellu!

… Melna noplukuši «hūte» virzās sāņus,

Atsedz seju, apaugušu sariem …

… Tad, kad tikām draugos,

Parādām ir savas vārsmas.

Izlasījis Diženājo Bernhards ilgi domā ..

… Ilgi domā, klusi saka:

«•Nevajaga, puikas, nevajaga …»

Arvīds Grigulis

Tas vēl bija tajos laikos,

Kad mēs lēkājām pa kokiem,

Dzīvojām pie lielas peļķes,

Visi plunčājāmies barā.

Apģērbu vēl nepazinām,

Ne to mini, ne to māksi,

Gūžu jostām nodīrājām

Kādu mamutu vai taksi.

Toreiz daudz mēs nerunājām,

Līdzskaņu vēl bija pamaz —

Tikai m no vārda mamuts,

N no vārda nopūdelēt.

Katru burtu nācās skrāpēt

Granītā vai dolomītā,

Honorārus nemaksāja,

Tādēļ dzejnieks bija retums.

Drukas darbi nāca ārā

Tikai vienā eksemplārā.

Reiz pie mūsu lielās peļķes

Uzradās kāds dīvains hipijs,

Tāds ar drūmi garu spalvu.

Neparasti lielu galvu.

Saucām to par Lielo Drūmo,

Dzīvoja viņš biezos krūmos.

Drūmais svešvalodas prata,

H un f mums iemācīja.

H drīz iepatikās puišiem

(Hipī, hepī, hali gali),

F it labi jaunām meitām.

Pat vēl tagad «fui!» tās saka,

Nelieto vairs veco «kaka».

Kamēr citi ķircinājās,

Grauza saulespuķu sēklas,

Čaulas izspļaujot ar blīkšķi,

Drūmais, prātodams pie sevis,

Mēdza sūkāt kājas īkšķi.

izmantodams rakstu zīmes,

Sacerēja garas rīmes.

Mēs, tie mazie, viņu skaudām,

Mēģinājām atdarināt.

Taču Drūmais laidās lapās,

Sacīdams mums šādus vārdus:

«Mīļie puikas, labāk nehal…»

Un vēl klusi bilda — «turēt».

Teica vēl kaut ko par upi.

Nesapratām. Bijām glupi.

… Un nesauc mani. Es labāk gribu

šonakt raganās aiziet.

… Es spārnota noturos zilgmē,

Bet piesapņoti spārni nekalpo ilgi,

Vējš izplūkā tos, vējš noškin pa spalvai,

es krītu.

Vai tu mani mīli

Arī tik aplaupītu …

Mirdza Bendrupe

(No krājuma «Vētras acs»)

Negribu es tevi paļāt,

Asiem vārdiem sapni kliedēt.

Kā lai tiek no tevis vaļā?

Varbūt pamēģināt biedēt?

Ja nu raganās es ietu?

Tev tak netīk tādi tipi.

Tikai tur nav brīvu vietu,

Visur priekšā jaunās hipī.

Labāk tērpšos baltās pūkās,

Lidošu uz vētras aci.

Nikni vēji mani plūkās,

Krusa kapās, lietus slacīs ..

Cerams, nāksi tu pie prāta,

Atteiksies no savas domas,

Kad es būšu applūkāta

Tā kā cālis gastronomā.

Bet, ja tādu mani tiekot,