VALDIS ARTAVS: SPRAUDĪTE

Nebrīnīsies tu kā skārnī,

Būs jau tomēr tev par prieku

Vēlreiz jāataudzē spārni.

… Atnāc pie manis

Tieši pēc darba,

Tieši no naktsmaiņas,

Kad

Tu

Tik brīnišķīgi žāvājies,

Klausoties manas

Vislabākās dzejas.

Harijs Gāliņš

Atnāc pie manis

Kā mazā juiga,

Kas draugus uikā.

Atnāc pie manis,

Kā kādreiz gāji

Pie citiem puikām.

Gulēsim kopā

Uz ciņa vilgas,

Kur pērnās smilgas.

Un lai tev aiziet

I\ā putenī pātā

Nenāk prātā.

Lai nu tā salna

Kā burvis ielejā

Žāvējas.

Lasot tev dzejas,

Man patīk vērot,

Cik brīnišķi

Žāvājies.

Lai tevi aprunā

Pirtīs uz lāvām,

Uz klinšu krantēm

Nemainu tevi

Pret svešām žāvām

Pret citām tantēml

Droši vien man pa tavu ceļu

Nevajadzētu iet. Vajadzētu bēgt.

… Bet es taču visu aizmest drīkstu

Un ar zivīm pa dzelmi tev pretī nirt?

Ja nespēju aizpeldēt, ja es slīkstu, —

Nevajag glābt! Būs labi jūrā mirt.

… Lūgt? Lai tu vienmēr paliec?

Neesmu lūgusi.

Daina Avotiņa

Kā ēna tev es pakaļ eju

Un neatkāpjos ne par matu.

Nē, nē, es tevi netraucēju.

Tu, lūdzu, nepievērs man skatu.

Kā zivtiņa tev pretī brāžos,

Lai tavā priekšā sāktu dejot.

Nē, nē, es, protams, neuzbāžos.

Tu, lūdzu, nesāc mani zvejot.

Ai vētras nakts, ai smilšu kāpa …

Tos skūpstus atceros bez mitas!

Nē, nē (nudien es kļūstu pļāpa),

Tu mierīgs vari mīlēt citas.

Es nedomāju tevi saistīt

Kā Prometeju dzelžu važā.

Nē, nē, ir ciest un mīlēt skaisti!

Tad visos žanros laba raža.

Maļ manu mūžu tenku dzirnas,

Ka es nez kādā mežā mitu …

Nē, nē, ja jutos reiz kā stirna,

Tas bija tikai tā, starp citu.

Cik manās pļavmalās jau daudz ir stiklu,

Bet manas kājas basas — kur tām iet,

… Nē, laikam nebija tie jaudis slikti,

Kam pudeli pret akmeni bij sviest,

… Bet negribu iet kājām apautām,

Ar dzīvu soli zemi jūtu dzīvu.

Vitauts Ļūdēns

(«Usmas un Mežotnes sonetas»)

Ja nomests zemē sērkociņš vai papīrs,

Nav māksla tādām drazām pāri tikt.

Bet pamēģini basu kāju likt

Uz asām šķautnēm, kā to dara faķīrs!

Ap Mežotni un Usmu stikli spīd.

Tos labi ļaudis izkaisa pa zāli.

Ja sāksi droši trenēties jau rīt,

Tāpat kā es tu cilposi, mans brāli,

Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.

Es labu tēmu piedāvāt tev varu:

«Ja mīli dabu, nodod stikla taru!»

Manā četristabu sirdi

tu būsi pilnīgā drošībā.

Un vispār —

jūties kā mājās.

Māra Zālīte

Bet, ja tu pamani kādurīt

Manī nejauku dabu,

Vari to dzīvokli samainīt

Pret diviem divistabu.

Tā meitene, kam acis glezni lās,

Par sviestmaizi man viennakt atdevās.

Jānis Rokpelnis

Nu velti pūles tērēju:

Man neveicas kā senāk,

Jo margarīnu smērēju,

Un vairs neviena nenāk.

Ai nedienas, ai raizītes …

— Kam sūdzēties? — es prasu.

Pats ēdu savas maizītes

Un savas dzejas lasu.

Viņš brauca

Ar neatļautu

Ātrumu.

Viņš pats sevi

Notiesājis:

Aizvēlis dzivibas avotam akmeni.

Cik ilgi vēl rajona ceļos

Dzinēji un bremzes

Darbosies nesaskaņoti?

Alberts Lotmelis

(No krājuma «Likteņlīnijas»)

Stingri ievērojiet

Satiksmes noteikumus!

Izbraucot no garāžas,

Pārbaudiet mašīnas

Tehnisko stāvokli,

Sevišķi bremzes.

Nekad nepārsniedziet

Atļauto ātrumu!

Tas var izraisīt

Avāriju.

Jūs jautājat,

Kāds tam visam

Sakars ar dzeju?

Nu, to es jau minēju:

Tāds pat kā bremzēm ar dzinēju!

Es citiem klāstu par tādu kā lietuvēnu:

melis — lēlis, duļkigs — muļķīgs,

cienīgs — vienīgs;

mani rausta, tausta, slavē un kausta;

vai daru,

vai varu,

vai spēju,

vai tikai eksistēju?

Viktors Livzemnieks

()

Var apšaubīt zeltu,

Ja neredz provi.

Ja tesmeni neredz,

Var apšaubīt govi.

Un žāvētu desu,

Ja nejūt smaku.

Bet apšaubīt Viktoru —

Tas jau par traku!

Lai viņš nav vienīgs,

Bet cienīgs

Lasāmā sagādnieks

Visiem, kam nenāk miegs.

Muļķīgi raustīt, kaustīt, taustīt

Un izjautāt, kas viņš tāds.

Jau trešais dzejoļu krājums

Viktoram nodrukāts!

«… Kaut ko es nesaprotu

(es daudz ko nesaprotu),

Ja pilnu va]u dotu,

Tāpat es nesaprastu …»

Saka atklāti dzejnieks,

Nesdams pravieša nastu.

Un vai tad jums ar to nav gana,

Ka beidzot pats viņš atzīt spiests:

«Tik vēlu pienāk saprašana,

Ka laiks bij bezjēdzīgi šķiests.»

Kādēļ jūs viņu tirdāt?

Kādēļ jūs viņu sirdāt,

Apšaubāt viņa eksistenci,

Kairināt viņa vājumu?

Vai gribat vēl vienu krājumu?

… Vīd veceņu pulkā kads pusaizmirsts vaigs

Pie kapsētas klusajiem vārtiem.

Un acis arvien vēl kā turcietei spīd

Ar skatienu dzedru un slīpu.

Bet krustu spocīgās ēnas krīt

Pār mirušu mīlestību.

Vai tiešām šai vietā jau pulcēties sāk

Pa vienai jau meitenes manas?

Laimonis Vāczemnieks («Pie vārtiem»)

Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk

Tādi kā redzēti skuķi.

Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,

Bet daža pat velkas ar kruķi.

Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods

Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!

Šīs dāmas reiz pavest bija man gods.

(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)

Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,

Dur sirdi cauri kā īlens.

Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:

— Mēt, Laimonīt, glibam vēl mīlēt! —

No ziemas arā laužas verbs

tam zvēra ausis svilst

zvērs izspjauj tumsā Ahasveru

bāl dusmās svētbildes uz kauliem

un dzinējsuņi smilkst

bet aizvien tuvāk nāk Tas Viens

kas svēto tiesu spriež

Juris Helds

(No krājuma *Sirmās atslēgas»)

Ja dzejolis mans kādam liekas zvērisks,

Pārlieku miroņkaulains, verbains, ahasvērisks,

Lai pats viņš galā tiek ar savām bēdām!

Jau dzinējsuņi smilkst, tie man uz pēdām.

Nāk Viņš, nu Tas, kam zibsnī acis kārās,

No mašīnas, no ātrās — sanitārās.

Es ūdenī tāpat kā dzejā peldu, —

Plunkš — Gaujā, Pigu! Nenoķert jums Heldu!

Paceļas migla, un dūmi ar smaržām

Dzirksti no krasta un spieto no baržām.

Meitenēm tiktos cirst miglāju sienu,

Zvejniekiem gribas mest pagalvi sienu.

Ugunis vērojot, sačukstas pīles,

Liesmu caur meldrājiem paņem sev

dvēseļu dzīles

(No O. Grāvīša un A. Vējāna dziesmas

*Meitenes Lubāna klanos» sieviešu korim a capella).